Šodien, 13. oktobrī, Ēģiptes kūrortpilsētā Šarmelšeihā paredzēts noslēgt vienošanos par karadarbības izbeigšanu Gazas joslā. Plānots, ka šajā miera līguma parakstīšanas ceremonijā piedalīsies ASV prezidents Donalds Tramps, Ēģiptes prezidents Abdels Fatahs as Sisī, Lielbritānijas premjerministrs Kīrs Stārmers un vēl gandrīz 20 valstu vadītāji.
“Hamas” pārstāvji nepiedalīsies nolīguma parakstīšanas ceremonijā. Viņu vietā to izdarīs Kataras starpnieki. Nepiedalīsies arī Izraēlas premjerministrs Benjamins Netanjahu, kurš to pamato ar drošības apsvērumiem, lai gan tiek pieļauts, ka Netanjahu šajā ceremonijā nepiedalās, lai netiktu apvainots “vājuma” izrādīšanā.
Daudzi pasaulē un arī pie mums Latvijā steidz šo panākto vienošanos pasludināt kā kaut ko nebijušu. Šoreiz miers būšot īsts, ilgstošs un noturīgs, jo abas puses esot “nogurušas” no kara un patiesi vēlas mieru. Īpaši tiek uzsvērts noskaņojums Gazā, kur esot radikāli mainījusies attieksme pret “Hamās”. Turienes iedzīvotāji esot tā nomocīti no karadarbības radītajām ciešanām, ka vairākums novērsušies no “Hamās” un neko citu kā mieru nevēlas.
Droši vien tā arī ir, un absolūtais vairākums palestīniešu neko citu kā mieru šobrīd nevēlas, taču problēma jau nav tā, ka cilvēki tur īpaši gribētu karot. Problēma ir cita - kāpēc viņi karo. Un šajā jautājumā nekāds ilgtermiņa risinājums ne tikai nav panākts, bet diez vai tiks panākts pārskatāmā nākotnē.
Tuvo Austrumu konflikta pirmcēlonis ir divu tautu - ebreju un Palestīnas arābu - pastāvēšana uz vienas zemes. Katrai no šīm tautām ir sava taisnība, un pretējās puses argumentus ne vieni, ne otri (tieši tāpat kā abu pušu atbalstītāji ārpus strīdīgajām teritorijām) negrib pat dzirdēt.
Ebreji uzsver savu vēsturisko valstiskumu pirms diviem tūkstošiem gadu, kad viņiem šajā teritorijā bija sava valsts, kas izmēros pārsniedza Izraēlas šodien starptautiski atzīto teritoriju. Palestīnieši norāda, ka dzīvojuši uz šīs zemes visus šos divus tūkstošus gadu bez pārtraukuma un ienācēji no ārienes esot tieši ebreji.
Uz papīra šis jautājums tika atrisināts saskaņā ar 1947. gada 29. novembra ANO 181. rezolūciju, kas paredzēja Britu Palestīnas sadalīšanu un divu valstu izveidošanu. Diemžēl realitātē šis risinājums tā arī netika iedzīvināts. Nebeidzamās diskusijas, kas pie tā vainīgs un kā būtu bijis, ja tajā vai citā reizē puses būtu rīkojušās citādi, nav konstruktīvas un ne pie kāda saprātīga risinājuma neved, jo, kā jau minēju, abas puses otras puses argumentus vienkārši nedzird. Katrai pusei ir savi argumenti, pie kuriem tās dzelžaini turas.
Izraēla uzsver, ka tieši arābi sākotnēji nevēlējās “divu valstu” atzīšanu un ilgus gadus neatzina Izraēlas valsts pastāvēšanas tiesības, tāpēc “paši vainīgi” un nav ko tagad gausties, ka “palikuši pie sasistas siles”. Izraēla un tās atbalstītāji joprojām akcentē palestīniešu vidē it kā valdošo pārliecību par Izraēlas valsts likvidēšanas obligātu nepieciešamību. It kā, jo de facto ne tikai vairākums arābu valstu, bet arī palestīniešu mūsdienās jau samierinājušies ar Izraēlas valsts eksistenci un saprot, ka gribot negribot ar to būs jāsadzīvo.
Palestīnieši uzsver, ka Izraēla veic mērķtiecīgu un konsekventu okupēto (sākotnēji Palestīnas valstij ierādīto) teritoriju kolonizāciju ar jaunu un jaunu ebreju apmetņu celtniecību, pārkāpjot minēto ANO rezolūciju. Šāda Izraēlas politika ļauj Izraēlas atbalstītājiem citur pasaulē ironizēt par Palestīnas valsts atzinējiem: bet kur tad īsti ir tā palestīniešu valsts? Kur ir tās robežas? Kā var atzīt valsti, kurai faktiski nav skaidri nosprausta teritorija un iezīmētas robežas? Jāatgādina, ka visas palestīniešu teritoriju robežas un robežpārejas kontrolē Izraēlas spēki.
Tas ir vēsturiskais un politiskais fons, uz kura ir izdevies panākt pašreizējo vienošanos. Ko paredz pati šī vienošanās, un kāpēc šobrīd pasaulē valda piesardzīgs optimisms attiecībā uz situācijas normalizāciju reģionā?
Sestdien Izraēlas starptautiski atzītajā galvaspilsētā Telavivā notika milzīga, 400 000 cilvēku liela demonstrācija, veltīta gaidāmajai “Hamas” 2023. gada 7. oktobrī sagrābto ķīlnieku atbrīvošanai un aktīvās karadarbības izbeigšanai Gazas joslā. Paredzēts, ka 20 dzīvi palikušo ķīlnieku atbrīvošana un 28 ķīlnieku mirstīgo atlieku atdošana notiks 13. oktobrī plkst. 12.00 dienā pēc vietējā laika (plkst. 9 no rīta pēc Griničas laika). Jāatzīmē, ka vienlaikus notiks 250 smagu noziegumu nodarījušu palestīniešu un ap 1700 citu ieslodzīto atbrīvošana no Izraēlas cietumiem.
Demonstranti Telavivas centrālajā laukuma skandēja pateicības vārdus Trampam, bet vienlaikus svilpa un ūjināja, kad Trampa pārstāvis Stīvs Vitkofs savā runā piesauca Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu kā miera procesa līdzautoru. Izraēlā daudzi uzskata Netanjahu ne tikai par līdzvainīgu 7. oktobra katastrofā, bet arī līdzvainīgu miera procesa ilglaicīgā noraušanā un ķīlnieku atbrīvošanas vilcināšanā.
Tā dēvētais Trampa Tuvo Austrumu miera plāns līdztekus jau minētajai ķīlnieku atbrīvošanai paredz tūlītēju aktīvas karadarbības apturēšanu un Izraēlas karaspēka aiziešanu no Gazas pilsētas. Izraēlas bruņotie spēki jau sākuši atiešanu līdz tā saucamajai dzeltenajai līnijai (buferzonai, kas ietver 53% no Gazas teritorijas).
Gazas joslas administratīvā pārvalde saskaņā ar vienošanos pāriet no “Hamas” uz “tehnokrātisku, nepolitisku palestīniešu komiteju”, ko uzraudzīs “Miera padome”, kuru savukārt vadīs bijušais Lielbritānijas premjerministrs Tonijs Blērs. Plāns paredz arī Gazas ekonomikas atjaunošanu un attīstību ar reģionālo partneru (Ēģiptes, Kataras, Saūda Arābijas) atbalstu.
Sektorā tiks izvietots starptautisks militārais kontingents. Minētās arābu valstis uzraudzīs “Hamas” saistību izpildi. Ja “Hamas” pārkāps vienošanās noteiktās prasības, tad ASV dos “zaļo gaismu” Izraēlai “pabeigt” cīņu pret šo teroristisko grupējumu.
Plašākā kontekstā Trampa miera plāns saista Gazas jautājuma noregulēšanu ar tā dēvētās Abrahama vienošanās paplašināšanu. Proti, Saūda Arābijas un citu arābu valstu attiecību normalizāciju ar Izraēlu. Tālākā perspektīvā runa ir par visām pusēm savstarpēji izdevīgu sadarbību Tuvajos Austrumos bez konfliktiem.
Izklausās patiesi daudzsološi, un nav brīnums, ka pasaule šo miera plānu uztver atzinīgi. Tam ir pārliecinošs atbalsts Eiropā, arābu valstu vidū un arī ASV. Mediju virsrakstos dominē vārdi “vēsturisks”, “izšķirošs” un “optimismu raisošs”. Tiesa, šo “miera plānu” kritizē Izraēlas un Eiropas galēji labējie, kuri uzskata, ka Izraēla esot pārāk daudz piekāpusies teroristiem un “Hamas” netiekot pilnībā iznīcināta. Šīm iebildēm ir zināms pamats, jo vienošanas otrajā stadijā (kura pagaidām vēl nav parakstīta) paredzēta “Hamas” atbruņošanās, bet “Hamas” pārstāvji jau tagad neoficiāli šādu iespēju noraidījuši, apliecinot, ka par to “nevarot būt ne runas”.
Tomēr, ja šis Trampa miera plāns nodrošinās mieru kaut uz tuvākajiem gadiem, tad tas varētu būt Trampa lielākais diplomātiskais sasniegums otrajā viņa prezidentūras termiņā. Ja vēl Trampam izdotos panākt līdzīgu vienošanos Ukrainas karā, tad Trampa pretenzijas uz Nobela miera prēmiju varētu sākt uztvert kā visnotaļ nopietnas un pamatotas.
