“Financial Times” pagājušajā nedēļā publicēja rakstu “Ministri brīdina, ka pamiers Ukrainā palielina Krievijas draudus Baltijā”, kurš izsauca divdomīgu reakciju pasaulē. Rakstā tika citēts Igaunijas aizsardzības ministrs Hanno Pevkurs: “Mēs visi saprotam, ka tad, kad karš Ukrainā tiks apturēts, Krievija ļoti ātri pārdalīs savus spēkus [uz citiem reģioniem]. Tas nozīmē, ka arī draudu līmenis pie mūsu robežām strauji pieaugs.”
Līdzīgu situācijas novērtējumu savas vizītes laikā Lielbritānijā izteica Lietuvas aizsardzības ministre Dovile Šakaliene: “Nevajag lolot veltas ilūzijas. Nemānīsim sevi ar ilūzijām, ka ar Ukrainu Krievijas apetīte izbeigsies. Krievija pēc pamiera iestāšanās izmantos laiku, lai palielinātu savu militāro potenciālu. Tās rīcībā jau tagad ir milzīga, kaujas pieredzi izgājusi armija, kas kļūs vēl lielāka.”
Raksta tonalitāte un tā virsraksts varēja radīt iespaidu, ka Baltijas valstu aizsardzības ministri, bet plašākā izpratnē arī šo valstu politiskā vadība it kā būtu pret mieru Ukrainā, jo, kamēr turpinās karš Ukrainā, tikmēr Krievijai nav brīvu resursu agresīvām darbībām citos virzienos. Savukārt aktīvajai karadarbībai Ukrainā izbeidzoties, šādas iespējas parādītos.
“Šie cilvēki (demobilizētie) neatgriezīsies Krievijā, lai novāktu kukurūzu vai darītu kaut ko citu, jo alga, ko viņi saņem armijā, ir piecas līdz desmit reizes lielāka par to, ko viņi varētu saņemt savās dzimtajās vietās,” norāda Pevkurs, liekot saprast, ka kaut kur šie cilvēki būs jāliek, un tas palielina riskus uz Baltijas valstu robežām.
Pēc šīs publikācijas sociālajos tīklos parādījās profesionāli sagatavoti ieraksti ar kartēm, kurās ar treknām, sarkanām bultām iezīmēti uzbrukuma triecieni Baltijas valstīm. “Euronews” faktu pārbaudes nodaļa “Euroverify” sazinājusies ar Igaunijas un Latvijas ārlietu ministriju pārstāvjiem, kuri kategoriski nolieguši šādu situācijas interpretāciju un apliecinājuši savu valstu atbalstu drīzākam mieram Ukrainā.
“Šie paziņojumi sociālajos medijos ir nepatiesi,” “Euroverify” informēja Igaunijas Ārlietu ministrijas pārstāvis: “Tallina atbalsta centienus panākt taisnīgu un ilgstošu mieru Ukrainā. Taisnīgs miers ir balstīts uz starptautiskajām tiesībām, tostarp teritoriālās integritātes un suverenitātes principiem. Taisnīgs miers nozīmē arī to, ka noziegumi tiks sodīti un zaudējumi atlīdzināti.”
“Euroverify” nenorāda, pat nedod kādu mājienu, kas ir šo sociālo tīklu ierakstu iniciatori, lai gan ieraksti ir acīmredzami speciāli gatavoti ar noteiktu ievirzi. Mērķis ir skaidrs - radīt starp Baltijas valstīm no vienas puses un “mieru mīlošiem spēkiem” no otras savstarpēju neuzticību, parādīt Baltijas valstis kā “kara kurinātājas”, kuras ieinteresētas nevis mierā, bet karā. Šī pozīcija atbilst Kremļa centrālās propagandas “lielajam stāstam”, ka Maskava ir “miera balodis”, bet tie, kas atbalsta pretošanos tās agresijai - “kara kurinātāji”.
Iespējams, ka tā ir kāda plašāka mēroga akcija. “Deutsche Welle” komentētājs Konstantīns Egerts norāda: “Man ir slikta sajūta, ka Krievijas diktatūra gatavo kādu lielu provokāciju pret Baltijas valstīm. Pēdējās nedēļās Kremļa propagandas ēters ir pārpildīts ar materiāliem pret Baltijas valstīm. Kulminācija bija 5. aprīļa Marijas Zaharovas lielā intervija VGTRK par “krievu apspiešanu” un “policejiskiem režīmiem”.”
Var jau teikt, ka pret Baltijas valstīm vērsta propaganda ir bijusi Krievijas informatīvās telpas neatņemama sastāvdaļa, kā minimums, pēdējos 25 gadus. Nekā jauna. Ko citu no Kremļa propagandas gaidīt? Tomēr ir vairākas lietas, kuras liek pret to izturēties ar lielu nopietnību.
Pirmkārt, jaunajā “pēcpatiesības” laikmetā, kad pasauli pārpludina tā dēvētās interneta muļķības; kad pat visnotaļ nopietnos medijos nevar atšķirt, kur patiesība, kur tīrākās fantāzijas, mērķtiecīgai propagandai ir jau cits svars. Tā iedarbojas tieši uz cilvēku emocionālajiem uztveres centriem un tieši tāpēc ir visefektīvākā. Krievijas propaganda kara trijos gados ir panākusi gandrīz vai neiespējamo.
2022. gadā, sākoties aktīvajai karadarbībai, daudzi bija pārliecināti, ka pat visapmātākajiem putinistiem agrāk vai vēlāk taču atvērsies acis un viņi sapratīs, ko dara šis kara noziedznieks, bet realitātē ir noticis pretējais. Daudzi no tiem, kuri pirms trijiem gadiem bija dedzīgi antiputinisti, tagad ir kļuvuši par ne mazāk dedzīgiem Putina “sapratējiem” un pat attaisnotājiem, kuriem “viss vairs nav tik viennozīmīgi”. Tas liecina par propagandas milzīgo efektu.
Otrkārt, gandrīz jebkura karadarbība sākas ar pirms tam īstenotu masīvu propagandas uzbrukumu, kas robežojas ar histēriju. Pirms pilna mēroga iebrukuma Ukrainā histēriska, absolūti neapvaldīta antiukrainiskā histērija turpinājās vairākus mēnešus. Runa ir tieši par jau acīs krītošu pārspīlētu naida kurināšanu.
Vai šāda pārspīlēta naida histērija šobrīd ir vērojama pret Latviju un Baltijas valstīm? Visticamāk, ka tomēr nē. Baltijas valstu zākāšana un apsaukāšana par “nacistiskām” valstīm notiek “normas” robežās. Šeit, protams, jānorāda, ka runa ir par Krievijas “normu”. Iespējams, ka šobrīd vērojams kāds virsnormatīvais saasinājums, par kuru runā Egerts, bet tas nav sasniedzis to naida līmeni, kāds bija Krievijas propagandas kanālos pirms iebrukuma Ukrainā.
Treškārt, Krievija savas agresijas attaisnošanai vienmēr izmanto vienu un to pašu ieroci - citu nodēvēšanu par fašistiem (nacistiem, rusofobiem utt.). “Fašists” ir Krievijas standarta lamuvārds, kad kāds ir nepietiekami godbijīgs un pazemīgs pret Maskavas diktātu. Baltijas valstis vienmēr skaitījušās “fašistu” valstis, taču īpašs uzsvars tieši uz šo vārdu un tā atvasinājumiem liecina par attiecīgās valsts iespējamo kļūšanu par gaidāma uzbrukuma mērķi.
Ceturtkārt, tādi cilvēki kā Zaharova (atšķirībā no daudziem Solovjova TV studiju viesiem/muldētājiem) ir augsta ārlietu ministrijas amatpersona, kura lieliski zina, kāds ir noskaņojums Kremļa koridoros un kādās proporcijās nepieciešams sadalīt naidu pret dažādām valstīm savās intervijās. Ja viņa ir paaugstinājusi pret Baltiju vērstās propagandas temperatūru, tad tas liecina, ka jābūt gataviem uz visu.
Tajā pašā laikā gribot negribot jāpiekrīt viedoklim: kamēr Krievijas karaspēks ir iestrēdzis Ukrainā, tam vienkārši nav spēka vēl arī kaut kur citur “parādīt zobus”. Spriežot pēc Kremļa propagandas, miers Ukrainā nav darba kārtībā. Turienes TV kanālos nekas nav ticis pārslēgts. Respektīvi, agresīva naida uzstādījums nav nomainīts pret kaut ko miermīlīgāku. Teiksim, pret stāstu - slikts miers tomēr labāks par labu karu.
Nekas uz to pusi nav pat manīts, un tas liecina, ka nav pamata domāt par kādu kaut cik nopietnu pamieru. Tas nozīmē, ka mums tiek dots laiks turpināt gatavoties, bruņoties, veidot spēcīgu militāro industriju, kaujas spējīgus, moderni aprīkotus bruņotos spēkus un tādā veidā nodrošināt mieru savā zemē. Gribi mieru, gatavojies karam.
