1939. gada 24. augusta rītā visi pasaules komunisti piedzīvoja grandiozu šoku. Viņu nāvīgākais ienaidnieks Ādolfs Hitlers vienas dienas vai, pareizāk sakot, nakts laikā bija pārvērties par labāko draugu. Līdzīgu šoku šobrīd piedzīvo Eiropas demokrātiskie spēki. Demokrātijas citadele ASV strauji (ne tā kā savulaik Putina Krievija daudzu gadu laikā) pagriežas autoritārisma un totalitārisma virzienā. Ko tagad darīt?
Eiropā ir iestājies pamatīgs apjukums. Lai arī par Donalda Trampa ekscentriskumu visi lieliski zināja iepriekš, ir acīmredzams, ka realitāte tālu pārsniedz pat ļaunākās prognozes. Tramps faktiski ir atklāti nostājies Putina pusē ne tikai Ukrainas kara jautājumā, bet arī pasaules redzējuma, valsts pārvaldes jautājumos. Citiem vārdiem, Tramps izstājas no tā dēvētās Rietumu demokrātijas un pieslejas Austrumu despotijai.
Tiesa, Rietumu pasaulē šis redzējums pazīstams ar citu nosaukumu - “Dark Enlightenment” (Tumšā apgaismība) jeb neoreakcionārā kustība (NRx). Šīs kustības priekšgalā ir ideologs, Rietumu “profesors Dugins” Kērtiss Jarvins, miljardieri Pīters Tīls un Īlons Masks. Aiz Trampa un Dž. D. Vensa stāv šī NRx revolūcija, kuras ietvaros notiek konsekventa virzīšanās uz pērn publicētā manifesta “2025” nospraustajiem mērķiem.
Runas, ka Tramps darbojoties pilnīgi haotiski; ka viņa teiktajā nav nozīmes ieklausīties, jo viņš vienu dienu saka vienu, otru jau pavisam citu, ir pamatotas tikai sīkumos, bet ne galvenajā. Tramps un viņa komanda
ārkārtīgi mērķtiecīgi realizē šo NRx jeb “2025” programmu. Atbilstoši šai ideoloģijai demokrātija, liberālisms ir sevi izsmēlis. Tas esot pagājušais gadsimts.
21. gadsimtā pasaulē valdīšot tehnokrātiskais autoritārisms. Tas, ko šobrīd īsteno Putins, bet pirms viņa Singapūrā Li Kuanju. Atbilstoši šai programmai 250 gadus ilgā demokrātija ASV tiek izbeigta un doma, ka Tramps pēc četriem gadiem aizies no Baltā nama un mierīgi baudīs vecumdienas “Mar-A-Lago”, paredzēta vienīgi tiem, kas dzīvo savās ilūzijās.
Eiropas (Rietumu kopumā) problēma ir tā, ka turienes politiķi stūrgalvīgi atsakās redzēt to, kas ir pašā galda virspusē — ir noticis gluži vēsturisks lūzums — ASV ir atšķēlušās no Rietumu pasaules. Francijas prezidentam Emanuelam Makronam, Lielbritānijas premjerministram Kīram Stārmeram tagad braukt uz Vašingtonu un mēģināt Trampu “vest pie prāta” ir apmēram tas pats, kas 1939. gada septembrī braukt pie Staļina un teikt, lai viņš beidz draudzēties ar Hitleru.
Trampa vēlamais paraugs, kuram līdzināties, ir Putins, nevis šie makroni, stārmeri un citi aizejošā laikmeta (Trampa izpratnē) līderi. Tramps nav novērsies no Ukrainas un Eiropas. Viņš ir izdarījis daudz ko vairāk. Tramps ir atklāti nostājies Putina pusē pret Ukrainu un Eiropu, lai piedalītos “jaunās kārtības” iedzīvināšanā un pasaules sadalīšanā.
Eiropas politiķi neparko nevēlas to atzīt. Viņi nevēlas dzīvot šajā jaunajā pasaulē un stūrgalvīgi atsakās šo realitāti atzīt. Viņi turpina sevi mānīt ar Trampa rīcības racionalizāciju atbilstoši saviem Rietumu standartiem. Piemēram, Trampa tuvību ar Putinu skaidrojot ar vēlmi it kā Krieviju atkabināt no Ķīnas orbītas, nevis paša Trampa vēlmi iekļauties šajā autoritāro līderu klubiņā atbilstoši “2025” programmai.
Šādai sevis mānīšanai gan ir vienkāršs izskaidrojums. Jaunā realitāte pilnībā apgriež pasaules ainu kājām gaisā. Tiklīdz šī realitāte tiktu atzīta, tā tas liktu Eiropas līderiem ātri un izlēmīgi rīkoties, izvest viņus no komforta zonas. Jāatzīst, ka Makrona trešdienas vakara uzruna nācijai bija šāds pagaidām vēl bikls mēģinājums to darīt.
Šajās dienās esmu runājis ar vairākiem ekspertiem, kuriem ir lielāka pieredze darbā ar Rietumu politiķiem, tieši par šo jautājumu: vai Rietumu (Rietumeiropas) politiķi ir gatavi sākt reāli rīkoties vai arī viņi ir gatavi tikai tupināt iecienīto mēles kulstīšanu. Respektīvi, bāzt galvu smiltīs, izlikties neredzam draudošās briesmas un aprobežoties ar skaistām runām par mieru un solījumiem palīdzēt Ukrainai.
Diemžēl to cilvēku, kuriem ar Rietumu politiķiem ir bijusi lielāka saskarsme nekā man, viedoklis ir neuzmundrinošs. Tas pilnībā sakrīt ar LTV pārraidē “Kas notiek Latvijā?” Arta Pabrika pausto: viņi joprojām nespēj domāt kara laika kategorijās. Tas nozīmē to, ko šajā pašā pārraidē teica Pabriks - Ukraina tiek nodota. Tas mums jāsaprot un jāatzīst.
Atcerēsimies, ko 2024. gada 12. decembrī Briselē, greznajā “Concert Noble” zālē, vienā no savām pirmajām uzstāšanās reizēm jaunajā amatā teica NATO ģenerālsekretārs Marks Rite: “Es raizējos par rītdienu. Draudi mums tuvojas pilnā gaitā. Tas, kas notiek Ukrainā, var notikt arī pie mums. Ir pienācis laiks pāriet uz kara laika domāšanu.”
Tagad ir pagājuši trīs mēneši, un nākas secināt, ka pāriešana uz kara laika domāšanu notiek pārāk lēni. Pat pats Rite šajos mēnešos ir kļuvis daudz “piesardzīgāks”. Proti, tuvāks Trampa & Co pozīcijai. Tas liecina, ka bez Vašingtonas nekādi. Pat ja Baltajā namā sēž Putina draugs un sabiedrotais.
Jau minēju, ka arī tie, kas uz Trampu raugās bez ilūzijām, bieži vien viņa tāpat kā Hitlera, Putina un tamlīdzīgu personu rīcībā cenšas atrast racionālus motīvus un pat vēlamus risinājumus. Notiek nemitīga atsaukšanās uz kreiso liberāļu pārmērībām, kas šos autokrātus atveduši pie varas.
It kā tas šos hitlerus, putinus un trampus kaut kā attaisnotu. Ar pārgudrām sejām tiek teikts, ka Trampa ārpolitika, izturēšanās pret Ukrainu, Kanādu, Dāniju ir riebīga, bet tas, ko viņš dara valsts iekšienē, esot kaut kas cits. Kaut kas labs un vērtīgs. Arī Eiropā būtu jārīkojas līdzīgi.
Jau rīkojas. Orbāns, Fico. Līdzīgu pozīciju gatavi ieņemt arī citi. Lieta tikai tā, ka autoritārisms, autoritārās kustības un to līderu rīcība jāvērtē kopumā pēc šīs autoritārās sistēmas iekšējiem likumiem, nevis pēc kaut kādiem demokrātijas kritērijiem. Tiklīdz šīs sistēmas tiek vērtētas kā vienots veselums, tā pazūd visa šī “no vienas puses, tā, bet no otras - šitā” un tamlīdzīgi.
Pirms skandāla Baltā nama Ovālajā kabinetā trampofili cildināja Vensa “izcilo” runu Minhenē par neceļos aizgājušo kreiso Eiropu, kura esot jāiztīra no liberālisma pieķēzītajiem Augeja staļļiem. Aizmirstot, ka autoritārā sistēmā ar staļļu tīrīšanu tiek saprasts pavisam kas cits nekā demokrātiskā sistēmā. Proti, arvien pieaugošas represijas un atbrīvošanās no “demokrātijas ierobežojošajām važām” (īstām, nevis formālām vēlēšanām).
Visi šie Eiropas attīrītāji, kas Eiropas pamatvērtības dēvē par kreisajām muļķībām, bet Trampu par šīs attīrīšanas līderi, faktiski aicina atbrīvot Eiropu no pašas Eiropas, jo Eiropai nav citu vērtību kā vien humānisms, cilvēktiesības, demokrātija, liberālisms šo vārdu plašākajā izpratnē. Vairākums šodienas Trampa, Maska & Co apjūsmotāju diez vai būs laimīgi dzīvot pasaulē, kurā NRx revolucionāri būs uzvarējuši. Līdzīgi kā tie latviešu komunistu līdzskrējēji, kuri 1940. gadā ar patiesu prieku sveica atbrīvotājus no nīstā diktatora Ulmaņa jūga, bet vēlāk bija spiesti dzīvot pēc šo “atbrīvotāju” skarbajiem noteikumiem, kuri savā nežēlībā tālu pārsniedza Ulmaņa režīma skarbumu.
Šobrīd esam turpat, kur pirms deviņdesmit gadiem - Rietumu pasaule ir sadalījusies autoritārajā un liberālās demokrātijas blokā. Visas vēsturiskās paralēles, protams, ir stipri nosacītas, bet šodienas Hitlers ir Putins, Staļins ir Tramps un pagaidām vēl nenoslēgtais (varbūt kaut kur klusumā jau noslēgtais) Trampa - Putina pakts būs tas pats Hitlera - Staļina pakts, kuru daudzi pie mums labāk pazīst kā Molotova - Ribentropa paktu.
Tieši tas, ka vēsture nekad neatkārtojas 1:1, dod mums lielākās cerības, ka nākotne nebūs tik drūma kā, teiksim, manu vecāku paaudzei, kuri piedzima brīvajā Latvijā, bet dzīves labākie gadi bija jāpavada skaudrajos okupācijas un totalitārisma apstākļos. Lai tas nenotiktu, mums jāpalīdz Eiropai atmosties līdz galam un jādara viss, lai Ukraina netiktu nodota. Kamēr Ukraina nav kritusi, mēs varam justies salīdzinoši droši. Pat ar visu Putina - Trampa paktu.
