Normālos apstākļos droši vien savu šīsdienas sleju es būtu veltījis “Progresīvo” izvirzītajam satiksmes ministram Atim Švinkam, bet diemžēl situācija pasaulē nav normāla. Tāpēc šādā situācijā, kad runa ir par mūsu valsts pastāvēšanas apdraudējumiem, jautājums par to, kurš politiķis kļūs par nākamo satiksmes ministru, kļūst stipri otršķirīgs.
Tramps apturējis visu veidu militāro palīdzību Ukrainai. Tā ir otrdienas rīta ziņa. Kādi jaunumi mūs sagaidīs trešdienas rītā, vēl nav zināms, bet, visticamāk, tie tāpat nebūs nekādi jaukie, jo Trampa vadībā ASV platiem soļiem iet prom no Eiropas un faktiski arī no tās pasaules, kuru dēvējam par Rietumiem.
Kāds varbūt teiks, ka sabiezinu krāsas un nav jau tik traki. Viss mierīgi nokārtosies, un gan jau dzīvosim tālāk tāpat kā agrāk - lamājot valdību un priecājoties par mūsu sportistu panākumiem vai mākslinieku sasniegumiem. Būtu priecīgs kļūdīties, taču lielu pamatu optimismam nesaskatu, jo visas Trampa darbības ir ļoti mērķtiecīgas un vienā virzienā vērstas.
Dažkārt izskanējušie izteikumi, ka Tramps rīkojas haotiski un neprognozējami, tāpēc nav vērts pievērst tik lielu uzmanību viņa ekscentriskajiem gājieniem, manuprāt, neatbilst patiesībai. Viņš tiešām var vienā dienā nosaukt Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski par diktatoru un jau pēc dažām dienām tēlotā izbrīnā atbildēt uz attiecīgo jautājumu ar pretjautājumu: vai tad es tā teicu? Taču tie ir sīkumi. Lielās līnijās viņš ir absolūti konsekvents un labi paredzams.
Viņš nekad nav atļāvies kaut ko nepatīkamu pateikt par Putinu, par Krieviju, nosodīt kādu Krievijas un citu “lielo” valstu rīcību. Trampa dusmas izpelnās tikai nosacīti “mazās” valstis - Panama, Kolumbija, Meksika, Dānija, Kanāda. Tās Trampu acīmredzami kaitina, jo viņa pasaulē, kur visu nosaka spēks, šīm valstīm nav vietas pie lielā galda, kur lemj pasaules likteņus.
Tieši tas pats attiecas arī uz Ukrainu. Atšķirībā no agrākās ASV administrācijas un citu Rietumu demokrātisko valstu pozīcijas - nekādu sarunu bez Ukrainas - Trampa pozīcija ir pretēja: karš ir pēc iespējas drīzāk jāizbeidz un Ukrainai jāpieņem tie noteikumi, kādus tai piedāvās “lielie”. Kā es ar Putinu vienošos, tā būs.
Ja Tramps to nesaka tiešā tekstā, tad to viņa vietā pasaka citi. Piemēram, TV kanāla “Fox News” komentētājs Džesijs Voterss, kurš šo pozīciju skaidri deklarē: “Mēs valdām pār pasauli. Šī pasaule pieder Amerikai. Viņš [Zelenskis] ir mūsu ieliktenis (proxy). Viss beigsies tad, kad to teiksim mēs, nevis Zelenskis.” Senators no Alabamas Tomass Tabervils “NewsMax” ēterā stāsta: “Zelenskis spēlē skarbu spēli. Bet zināt ko? Viņš nemaz nav spēlē. Putins, Tramps un citi mūsu puses cilvēki lems par Ukrainas nākotni.” Līdzīgā garā to pašu vai ik dienas atkārto ASV valsts sekretārs Marko Rubio un nacionālās drošības padomnieks Maikls Volcs.
Nevar noliegt, ka šī pozīcija patīk daudziem “spēka pielūdzējiem” ne tikai Amerikā, bet arī citur pasaulē, tai skaitā Latvijā. Tas, ka tādām valstīm kā Latvija tādā pasaulē, kurā darbojas nevis starptautisko tiesību normas un noteikumos balstītas tradīcijas, bet gan “džungļu likumi” - kam spēks, tam vara, nebūs vietas ne tikai pie galda, bet nebūs vietas vispār, šos “spēka pielūdzējus” īpaši nemulsina. Galvenais, ka tiek nīcināts viņu tik nīstais sociālisms. Vienalga, ko ar to saprot.
Taču tiklīdz pārstājam raudzīties uz pasauli caur labējo/kreiso “kultūrkaru” prizmu, kur abas puses varēja viena ar otru karot ar kartona zobentiņiem, tā parādās visai baisa aina. Bijušais NATO spēku virspavēlnieks Eiropā admirālis Džeimss Stavridis brīdina, ka “iespējams, piedzīvojam NATO pēdējās dienas”.
Ja arī formāli, visticamāk, NATO tik drīz neizjuks un vismaz līdz Hāgas samitam šovasar netiks pasludināta alianses brīvlaišana, pārliecības par tās apņēmību pildīt izslavēto 5. pantu vairs nav tikpat kā nekādas. Nav noslēpjams vispārējais apjukums. Turklāt tā vairs nav nekāda panikas celšana. Drīzāk otrādi, aicinājums beidzot taču atvērt acis un novērtēt reālo situāciju.
Kāda tā ir? Jebkurā kritiskā situācijā jācenšas saglabāt vēsu prātu un ar skaidru apziņu jādomā, ko darīt, lai iespējamo kaitējumu minimizētu. Vispirms apzināsimies briesmas. Tās nāk no viena avota - Krievijas. Neviens cits mums pat teorētiski netaisās uzbrukt pārskatāmā nākotnē.
Šobrīd Krievijas bruņotie spēki gandrīz vai pilnībā ir iestrēguši Ukrainā. Krievijas rīcībā nav brīvu spēku, kurus viņi varētu izvirzīt pret mūsu zemi. Tāpat nav vērojama nekāda Krievijas karaspēka koncentrācija pie mūsu valsts robežām Krievijas (vai Baltkrievijas) pusē. Tas nozīmē, ka tuvāko mēnešu laikā mums nekas nedraud. Šis laiks jāizmanto maksimāli lietderīgi.
Vakar Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena nāca klajā ar 800 miljardu eiro plānu Eiropas aizsardzībai. Viens no šī plāna punktiem ir lielāka fiskālā elastība aizsardzības finansējumam. Citiem vārdiem, no budžeta deficīta ierobežojumiem tiks izslēgti aizsardzības izdevumi. Sen jau tas bija jādara. Lai gan vēl nesen mūsu finanšu ministrs Arvils Ašeradens par šo priekšlikumu izturējās ierasti skeptiski.
Ja arī tagad finanšu ministrs turpinās pīkstēt par atbildīgu budžeta plānošanu un sāks spriedelēt par deficītu, tad pārējam partijām nekavējoties jāaicina viņš demisionēt. Nav mums vajadzīgs tāds finanšu ministrs, kurš taisās “taupīt” aizsardzībai.
Kara laikā par tādām lietām nedomā. ASV budžeta deficīts Otrā pasaules kara laikā sasniedza 20% no IKP, un neviens par to necēla nekādu trauksmi. Uzvara karā nav lēts prieks. Tas jāsaprot. Tā kā mūsu gadījumā jālāpa agrāk bezrūpīgas nolaidības dēļ ielaistie robi, tad jātērē jau tagad. Negaidot, kamēr būs jau par vēlu.
Diemžēl mēs varam bruņoties, cik vien gribam, mums vieniem aizsardzībai nepieciešamo dzīvā spēka resursu neietiek. Tāpēc jādara politiskā plāksnē viss, lai samērā īsā laikā tiktu palielināta sabiedroto klātbūtne reģionā. Šāda uzdevuma veikšana izvirza jau pavisam citas prasības mūsu aizsardzības arī ārlietu ministriem. Par premjerministru pat nerunājot.
“Progresīvajiem” un “Vienotībai” jāmet malā partejiskās ambīcijas un jāvirza jauni ministri ar lielākām “caursišanas” spējām. Akadēmiski noskaņoti cilvēki un ANO Drošības padomes vietas lobētāji jānomaina pret kareivīgākiem, enerģiskākiem un savā ziņā pat nekaunīgākiem ministriem.
Politiskā līmenī, iespējams, jāpieņem ārkārtas likumi, kuri noteiktu īpašu pirmskara stāvokli, kas ļautu daudz straujāk pieņemt ar valsts aizsardzību saistītus lēmumus. Tāpat jādomā, vai nebūtu lietderīgi iesaldēt tādus dārgus infrastruktūras objektus kā “Rail Baltica” un atbrīvojušos resursus novirzīt aizsardzības vajadzībām. Galu galā, mums jābūt gataviem uz ļaunāko scenāriju nevis 2036. gadā, kad šo trasi varbūt arī palaidīs, bet jau nākamgad - 2026. gadā. Ja kritīs Ukraina, tad vēl agrāk.
Atcerēsimies, ka Staļina Sarkanā armija pēc ārkārtīgi smagas un nogurdinošas uzvaras pār hitlerisko Vāciju 1945. gada maijā jau 9. augustā (tas ir, pēc diviem mēnešiem) iebruka Japānas kontrolētajā Mandžūrijā un dažu nedēļu laikā sakāva milzīgo vairāk nekā miljons karavīru lielo Kvantunas armiju.
Tāpēc mums jābūt gataviem sagaidīt brūno lāci no austrumiem jau šogad. Ja Trampa nodevības dēļ (ASV faktiskā nostāšanās agresora pusē citādi nav nosaucama) Ukraina kritīs, tad mums nebūs nekādi divi trīs gadi, par kuriem vēl nesen runāja. Tagad, kad Vašingtonas Baltajā namā sēž Kremļa faktiskais sabiedrotais, situācija ir radikāli izmainījusies.
Jārīkojas nekavējoties. Ja paši politiķi neprotas un nekādi nespēj pārslēgties no ierastajām politiskajām spēlītēm uz nopietnu, patiesi atbildīgu darbu, tad jārīkojas valsts prezidentam. Tādi politiķi, kas tālāk par sava politiskā izdevīguma degunu neredz, ir jātriec ar zarainu mietu. Laiks rīkoties.
