Ilggadējs laikraksta “The Washington Post” žurnālists, divkāršs Pulicera prēmijas laureāts (1973. un 2002. gadā), Votergeitas skandāla (kā rezultātā 1974. gadā atkāpās toreizējais ASV prezidents Ričards Niksons) “uzracējs” (kopā ar Karlu Bernstīnu) Bobs Vudvords nesen laida klajā savu jaunāko grāmatu – “Karš”. Tajā viņš dienu pa dienai atsedz ASV politiskās vadības rīcību gan pirms, gan pēc Krievijas uzsāktā pilna mēroga iebrukuma Ukrainā.
Vudvorda grāmata ir vērtīga tajā ziņā, ka viņš jau vairāk nekā pusgadsimtu skaitās ASV žurnālistikas augstākās raudzes etalons, un šo statusu viņš vienmēr ir centies uzturēt. Līdz ar to viņš atļaujas ar savu vārdu publicēt tikai to informāciju, kura ir pārbaudīta un vēlreiz pārbaudīta. Citiem vārdiem, 100% uzticama.
Vudvords joprojām, par spīti gadiem (81), ir ārkārtīgi labi informēts, viņa reputācija dod viņam visplašāko piekļuvi dažādiem Vašingtonas kabinetiem un kuluāriem. Lai arī nevar noliegt viņa antitrampisko (līdz ar to demokrātu partiju atbalstošo) politisko nostāju, nav pamata apšaubīt viņa objektivitāti faktu izklāstā. Šeit brīvā izklāstā par situāciju līdz kara sākumam.
2021. gada pavasarī Krievija gar Ukrainas robežām sāka koncentrēt karaspēku. Presē parādījās dažādas hipotēzes par Putina plāniem.
Populārākā: Putins ar militārā spēka lietošanas draudiem grib panākt kaut kādu sev izdevīgu vienošanos ar ASV.
Nacionālās drošības padomnieks Džeiks Salivans, kura kabinets atradās turpat Baltajā namā un kurš bija viņa tuvākais padomdevējs, ieteica prezidentam Džo Baidenam tikties ar Putinu. Baidens pēc Salivana ieteikuma piezvanīja Putinam un piedāvāja abiem satikties. Par tikšanās vietu tika izraudzīta Ženēva.
Jūnija vidū, kad abi līderi Ženēvā satikās, Ukrainas tēma bija aizgājusi it kā otrajā plānā. Krievija bija atvilkusi no robežas daļu savu vienību, atstājot uz vietas tikai smago tehniku. Tas tika pamatots ar to, ka gada otrajā pusē paredzētas kopējas militāras mācības ar Baltkrieviju.
Tā kā 2021. gada jūnijā runas par iespējamo Krievijas iebrukumu Ukrainā bija zaudējušas aktualitāti, Baidens pat nesāka nopietni apspriest Putina plānus attiecībā uz Ukrainu. Šķita, ka Putins ir savu panācis. Mēs te sēžam un runājam kā līdzīgs ar līdzīgu, ko vēl bojāt sarunu gaisotni ar “blefa” apspriešanu. Tā jau ir pagātne. Tā tobrīd šķita. Tāpēc galvenā uzmanība tika pievērsta Krievijas kiberuzbrukumiem. Preses konferencē pēc tikšanās Baidens tomēr uzsvēra savu nelokāmo atbalstu Ukrainas suverenitātei.
Augusta vidū Putins atsāka Krievijas karaspēka savilkšanu pie Ukrainas robežām. Salivans tobrīd atradās smagā prostrācijā pēc kaunpilnās amerikāņu karaspēka izvešanas no Kabulas. Medijos nemitīgi izskanēja prasības pēc viņa demisijas.
Valsts sekretārs Entonijs Blinkens neparko negribēja ticēt, ka Putins tiešām ir gatavs iebrukumam. Putins tikai blefo.
Tiekoties ar Apvienoto štābu priekšnieku komitejas priekšsēdētāju ģenerāli Marku Miliju, Baidens viņam deva trīs rīkojumus:
1) Nekādā gadījumā nepieļaut tiešu militāru konfliktu ar Krieviju;
2) Darīt visu iespējamo, lai novērstu Krievijas iebrukumu Ukrainā;
3) Būt gataviem, ja iebrukums tomēr notiks.
Oktobrī uz Baidena rakstāmgalda Ovālajā kabinetā nonāk ASV izlūkdienestu kopējais ziņojums. Baidens to uzmanīgi lasa. Ar katru nākamo rindkopu viņa lūpas sakniebjas ciešāk. Ziņojumā teikts: Putins gatavo iebrukumu Ukrainā. Tiesa, pašās beigās tiek dots cerību salmiņš, kuram pieķerties. Galīgais lēmums vēl neesot pieņemts.
Pēc dažām dienām Baidens rīko apspriedi. Darba kārtībā tikai viens jautājums. Putina iespējamais uzbrukums Ukrainai. Nacionālā izlūkošanas dienesta direktore Avriela Heinsa pārliecinoši apgalvo: iebrukums ir absolūti reāls. Baidena administrācijas politiskais spārns ir pretējās pozīcijās. Argumenti ierastie: iebrukums Putinam nebūšot izdevīgs; tas neko viņam nedošot, jo Krievija tādā gadījumā nonāks pilnīgā globālā izolācijā.
Heinsa iebilst, lietojot nenormatīvo leksiku, ko var pārtulkot kā: Putinam Krievijas intereses ir dziļi vienaldzīgas. Viņu ir pārņēmusi personiska mānija - atjaunot “vēsturisko taisnīgumu”, likvidējot Ukrainu kā patstāvīgu valsti.
Baidens, visu pārdomājot, nolemj padalīties ar informāciju ar saviem sabiedrotajiem. Baidena centrālā ārpolitiskā līnija vienmēr ir bijusi alianšu veidošana. Ko domā mūsu Eiropas draugi, skaļi jautā Baidens, ne pie viena konkrēti nevēršoties.
Francijas prezidents Emanuels Makrons, Vācijas kanclere Angela Merkele un viņas jau zināmais pēctecis Olafs Šolcs netic Baidena bažām. Putins blefo. Viņš neuzdrošināsies. Viņam tas nav izdevīgi. Vienīgi Apvienotās Karalistes premjerministrs Boriss Džonsons piekrītoši māj ar galvu. Dienu iepriekš viņš ir saņēmis savu MI-6 ziņojumu, kur teikts tieši tas pats, ko saka ASV prezidents.
Džonsons zvana Putinam un sola, ka Ukraina pārskatāmā nākotnē nekļūs NATO locekle, taču ne viņš, ne Baidens to nedrīkstot publiski teikt, jo tas būtu pretrunā NATO “atvērto durvju” politikai. Putins Džonsonu uzmanīgi noklausās, bet nesaka ne vārda. Džonsons grib vēl kaut ko teikt, bet Putins viņu pārtrauc ar pārmetumiem par uzlidojumiem Dienvidslāvijai 1998. gadā. Džonsons saprot, ka ar Putinu runāt ir bezjēdzīgi.
Kopējā Rietumu lielvaru pozīcija ir tāda, ka Baidenam jāuzņemas atbildība, jābrauc pie Putina un viņam jāsaka: “Mēs zinām, ko esi iecerējis, un tev savukārt jāzina, kā mēs atbildēsim.” Tiesa, līdz konkrētam Rietumu konsolidētam plānam, kā reaģēt uz iespējamo Krievijas iebrukumu
Ukrainā, tā arī netiek nonākts. Visi klusībā cer, ka tiktāl lietas nenonāks, jo “Putins tikai blefo”.
Ja jau Putins blefo, tad nav ko viņam lieki piespēlēt, atrunājas Baidens un uz Maskavu savā vietā aizsūta CIP direktoru Viljamu Bērnsu. CIP šefu Maskavā uzņem atturīgi. Viņu sagaida otrā līmeņa ierēdņi. Beidzot viņu uz sarunu aicina Krievijas Drošības padomes sekretārs Nikolajs Patruševs. Bērnss sāk stāstīt, ka “mēs zinām, ko esat iecerējuši”. Viņš domā, ka sarunu biedrs sāks taisnoties un centīsies teikt, ka tādu plānu mums nemaz nav, bet Patruševs izliekas, ka pārmetumus nav dzirdējis. Viņš sāk stāstīt par Krievijas armijas veikto modernizāciju, liekot Bērnsam saprast, ka Krievija ne no viena nebaidās un ir gatava ar jebkuru pasaules armiju paspēkoties. Saruna beidzas ne ar ko, jo nav īsta sarunu objekta.
Bērnss uzstāj uz tikšanos ar pašu Putinu. Viņam liek gaidīt. Beigās Bērnsam paziņo, ka kovida karantīnas dēļ Putins ne ar vienu netiekas. Viņš ir gatavs ar Baidena sūtni runāt pa telefonu. Bērnss Putinam atkārto to pašu, ko teicis Patruševam: “Mēs zinām par jūsu plāniem uzbrukt Ukrainai. Nedariet to, mēs to tā neatstāsim.” Putins par Bērnsa informētību neliekas pārsteigts. Viņš atkārto stāstu par Ukrainu kā Krievijai nedraudzīgu valsti, kuras pastāvēšana apdraudot Krievijas drošību. Bērnss zīmē šausmu ainas, kādā politiskā un ekonomiskā izolācijā Krievija pēc šī iebrukuma nonāks. Bērnss draud ar nebijuša apjoma, iznīcinošām sankcijām. Putins ne mirkli neizrāda, ka viņu šīs sankcijas kaut minimāli biedē.
Atgriezies Vašingtonā, Bērnss raksta ziņojumu Baidenam par savu vizīti Maskavā. Bērnsa slēdziens ir nepārprotams - Putins ir apņēmības pilns pārņemt pilnīgu kontroli pār Ukrainu. Nekas viņu šajā ceļā neapturēs. Tādu pašu ziņojumu Bērnss nosūta Zelenskim uz Kijivu.
Glāzgovas klimata konferences koridoros novembra sākumā Blinkens tiekas ar Zelenski un viņu brīdina par gaidāmo iebrukumu. Zelenskis Blinkena teiktajam netic vai izliekas, ka netic.
Decembrī, kad izklīdušas pēdējās šaubas par gaidāmo uzbrukumu, Baidens uzskata par lietderīgu publiski paziņot, ka “Amerika nekādos apstākļos nesūtīs savus karavīrus uz Ukrainu”. Salivans cenšas atrunāt prezidentu no tik tieša paziņojuma, norādot, ka “stratēģiskā nenoteiktība”, kad visas “iespējas paliek uz galda”, var dot labākus rezultātus. Baidens paliek pie sava, uzsverot, ka lielvaras neblefo.
Uz Ukrainu tiek nosūtīta neliela ieroču partija, kuru nebūtu žēl, ja tā pēc 3-5 dienu pretošanās nonāktu Krievijas rīcībā. Baidens vēl izmēģina pēdējo iespēju un 2021. gada 30. decembrī zvana Putinam.
Saruna ilgst 50 minūtes un norit augstos toņos. Putins pāriet pretuzbrukumā un pārmet Baidenam, ka tas publiski draudējis Krievijai ar bezprecedenta sankcijām, lai gan Krievija nemaz netaisoties uzbrukt Ukrainai. Putins apsūdz NATO, ka alianses plānos esot izvietot kodolieročus Ukrainas teritorijā netālu no Krievijas robežām. Baidens taisnojas, ka tādu plānu nav, nekad nav bijis un nebūs, bet Putins šīs Baidena atrunas neklausās un turpina malt savu: “Jūsu rīcība draud pasaulei ar kodolkaru.” Baidens atbild monotonā balsī: “Kodolkaru neviens nevar uzvarēt.”
Jaunā, 2022. gada pirmajās dienās CIP direktors Bērnss lido uz Kijivu un saka Zelenskim bez aplinkiem: “Uzbrukums ir neizbēgams.” Putina mērķis - līdzšinējā Ukrainas prezidenta gāšana un Kremlim lojāla režīma izveidošana Ukrainā. Galvenais militārā uzbrukuma objekts - Kijiva, lidosta “Hostomel”, kur izsēdīšoties desants. “Mēs jūs atbalstīsim,” sola Bērnss, bet neko nesaka par konkrētām ieroču piegādēm.
Zelenska acīs jaušama neuzticība viesa vārdiem. Kijivā neviens negrib ticēt gaidāmajam uzbrukumam.
Janvāra beigās Ženēvā notiek Blinkena tete-a-tete tikšanās ar Krievijas ārlietu ministru Sergeju Lavrovu. Blinkens šajā tikšanās reizē izrāda maksimālu pretimnākšanu. Viņš izsaka ASV gatavību apspriest jebkuras Krievijas pretenzijas pret Rietumiem un Ukrainu, ja Krievija patiesi uzskatot, ka tās drošība ir apdraudēta. Blinkens apelē pie Lavrova un viņa bosa godkārības. “Prātīgi cilvēki vienmēr spēj panākt vienošanos,” pēdējo trumpi izspēlē Blinkens.
Lavrovs runā tā, ka ātri kļūst skaidrs - viņam dots uzdevums nekādus kompromisus pat nemeklēt. Lēmums par uzbrukumu ir pieņemts, un to vairs nevar apstādināt. Blinkena aicinājumi runāt pēc būtības par konkrētiem apdraudējumiem atduras pret Lavrova vispārīgām frāzēm par ģeopolitiku un nerēķināšanos ar Krieviju.
Februāra vidū viceprezidente Kamala Harisa ierodas Minhenes konferencē, kurā stingrā prokurores balsī apsūdz Krieviju un Putinu starptautiskās kārtības graušanā. Tajā pašā laikā kļūst skaidrs, ka Baidena administrācijai nav nekāda tālākās rīcības plāna. Izlūkdienesti un militāristi ir pārliecināti, ka Ukraina noturēsies labākajā gadījumā pāris nedēļas.
Minhenes konferences laikā notiek arī slavenā Harisas tikšanās ar Zelenski. Ienākot sēžu zālē, Harisa Zelenskim klāt nepienāk un roku nepaspiež. Zelenskis to uztver kā īpašu zīmi, nedraudzīgu žestu. Ukraina tātad ir nodota. Patiesībā tobrīd Vācijā vērojams kārtējais kovida pandēmijas uzliesmojums un konferences rīkotāji uzstāj uz aizsargmasku nēsāšanu un izvairīšanos no roku spiedieniem. Zelenskis, kurš konferencē ieradies tieši no lidostas, par to nav informēts.
Harisa izklāsta ASV situācijas redzējumu, atkārtojot tēzi, ka galvenais trieciens nāks no Baltkrievijas puses uz Kijivu caur Hostomeļas lidostu. Zelenskis joprojām nevēlas atzīt realitāti un norāda, ka CIP ievērojami pārvērtē Krievijas grupējuma skaitlisko daudzumu Baltkrievijā. Beigu beigās Zelenskis jautā tieši: “Labi, un ko jūs ieteiktu man darīt?” Harisa ilgi klusē. Beidzot viņa izspiež: “Brauciet prom. Pēc iespējas tālāk. Padomājiet, kam nodot varu.”
24. februārī agri no rīta Krievijas bruņotie spēki iebruka Ukrainā, un tas, ka iebrukums notika no visām pusēm, bija pārsteigums arī ASV izlūkdienestiem. Tādu scenāriju neviens nebija zīmējis.
