Var jau visādi dēvēt Apvienoto Nāciju Organizāciju (ANO), bet, kā mēdz teikt, citas tik visaptverošas globālas organizācijas mums nav. Jāiztiek ar to, kas ir. Šonedēļ tika atklāta ikgadējā ANO Ģenerālā asambleja, kurā jau paspēja uzstāties gan ASV prezidents Džo Baidens, gan Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis, gan mūsu pašu prezidents Edgars Rinkēvičs.
Lai arī visās šajās runās no ANO augstās tribīnes nekādas jaunatklāsmes neparādījās, galvenais to uzdevums bija apliecināt konsekventu atbalstu Ukrainai, kura kaujas laukā pretojas līdzšinējās pasaules kārtības revizionistiem.
Tā kā Krievijas vadoņa Vladimira Putina ierašanās Ņujorkā ir apgrūtināta (nevēlama) un viņam pašam nedroša, tad viņš noturēja savu “ANO Ģenerālo asambleju” Kremļa bunkurā. Šajā pasākumā, kas skaitījās kā Krievijas Drošības padomes sēde, Putins izklāstīja izmaiņas Krievijas kodolieroču lietošanas doktrīnā. Lietoju vārdu “skaitījās”, jo šī sēde notika sašaurinātā Drošības padomes locekļu sastāvā.
Kādas izmaiņas paredz šī jaunā doktrīna? Galvenā izmaiņa būs tā, ka tagad Krievija varēšot atbildēt ar kodolieroču izmantojumu arī tad, ja tai uzbruks valsts, kurai pašai kodolieroču nav, bet, ja aiz tās stāvēs (Krievijas ieskatā) kodolvalsts. Citiem vārdiem, Ukraina.
Putina tiešā runa: “...Īpaši gribu vērst jūsu uzmanību, ka atjaunotajā dokumenta redakcijā agresiju pret Krieviju no jebkuras ne kodolvalsts puses, bet ar kodolvalsts piedalīšanos vai ar tās atbalstu, tiek piedāvāts uzskatīt par kopīgu uzbrukumu Krievijas Federācijai. [..] Atstājam sev tiesības lietot kodolieročus agresijas gadījumā pret Krieviju un arī Baltkrieviju kā savienotās valsts dalībnieci. Tajā skaitā gadījumā, ja pretinieks, izmantojot parastos ieročus, rada kritisku apdraudējumu mūsu suverenitātei.”
Ko šī Putina kārtējā kodolšantāža nozīmē pasaulei? Putina, Putina pārvaldes sistēmas un Krievijas/PSRS mentalitātes labi pazinēji ir vienprātīgi: pilnīgi neko, jo visām šīs “doktrīnām”, “stratēģijām”, tāpat kā “konstitūcijām” un citiem normatīvajiem aktiem Putina Krievijā ir nulles vērtība.
Ja Putins gribētu vai būtu spiests, tad viņš lietotu kodolieročus neatkarīgi no tā, kas rakstīts visās šajās doktrīnās vai stratēģijās. Putina pārvaldes sistēmā šiem “papīriem” nav nekādas nozīmes. Nozīme ir tikai tam, vai tas atbilst paša Putina priekšstatiem par pareizu (viņa interesēm atbilstošu) rīcību vai neatbilst.
Tad kāpēc šī izrāde? Tieši izrāde, jo tā bija uzsvērti publiska un domāta plašam skatītāju lokam. Pirmkārt, tā ir atbilde uz Ukrainas prezidenta Zelenska vizīti ASV, kur viņš prezentē savu “uzvaras plānu”. Lai arī vairums novērotāju ir spiesti atzīt, ka nekādu īstu “uzvaras plānu” Zelenskim tā arī nav izdevies ne Baidenam, ne kādam citam parādīt (“Wall Street Journal” pat raksta, ka Baltais nams esot stipri vīlies par šo piedāvājumu), Zelenska vizīte ASV ir Ukrainas problemātiku tur aktualizējusi tieši 5. novembrī gaidāmo ASV prezidenta vēlēšanu kontekstā.
Runa ir par Zelenska 155 milimetru kalibra artilērijas lādiņu ražotnes apmeklējumu Pensilvānijas pavalstī. Šajā vizītē viņu pavadīja Pelnsilvānijas gubernators Džošs Šapiro un citas demokrātu partijas amatpersonas. Tā kā Pensilvānijas pavalsts ir viena no svārstīgajām, lai neteiktu izšķirošajām pavalstīm, tad republikāņi pārmeta Zelenskim, ka viņš esot iesaistījies ASV prezidenta priekšvēlēšanu cīņās demokrātu pusē. Pārstāvju palātas spīkers Maiks Džonsons pat pilnīgi oficiāli pieprasījis Zelenskim atlaist Ukrainas vēstnieci ASV Oksanu Markarovu, kura šo vizīti organizējusi.
Tikmēr prezidenta kandidāts Donalds Tramps, atmetis jebkādu izlikšanos, atklāti nostājies Putina pusē. Viņš atteicās tikties ar Zelenski, lai gan iepriekš tika plānots, ka Ukrainas prezidents ASV vizītes laikā tiksies gan ar esošo prezidentu, gan abiem kandidātiem. Vēl nesen Tramps no Ukrainas kara tematikas centās izvairīties, uzsvaru liekot uz apgalvojumiem, ka “pie viņa nekas tāds nemaz nebūtu sācies”. Viņa atkārtotas ievēlēšanas gadījumā viņš piezvanīšot Zelenskim, piezvanīšot Putinam, abus nosēdināšot pie sarunu galda un karu īsā laikā izbeigšot.
Tagad Tramps ir būtiski pamainījis retoriku. Savos priekšvēlēšanu mītiņos viņš norāda, ka Krieviju nevarot uzvarēt. “Viņi sakāva Hitleru, uzvarēja Napoleonu. Viņi nav uzvarami,” jūsmīgi (bet melīgi, jo Krievija daudzus karus ir arī zaudējusi) deklarē Tramps un aicina Ukrainu padoties. Viņš sola vēlēšanu uzvaras gadījumā “izstāties no šī kara”, kurā Ameriku esot ievilkuši Baidens, Harisa un demokrāti. Ja pēdējie 5. novembra vēlēšanās uzvarēšot, tad trešais pasaules karš būšot tikpat kā nenovēršams un miljoniem amerikāņu būs jāmirst par Ukrainu.
Tagad emocionālais uzsvars tiek likts uz ASV nodokļu maksātāju neskaitāmajiem miljardiem, kurus Baidena/Harisas administrācija katru reizi dāvinot “pasaulē labākajam pārdevējam Zelenskim”, kad viņš ierodoties Vašingtonā. Mēs šo ASV nodokļu maksātāju naudas došanu viņam izbeigsim, sola Tramps un sev neraksturīgā “humānisma” uzplūdā lej krokodila asaras par sagrautajām Ukrainas pilsētām un ciematiem, kurus vairs nekad neatjaunos; par miljoniem bojā gājušo, kurus dzīvē vairs nekas neatgriezīs, bet kuri būtu varējuši dzīvot nesagrautā Ukrainā, ja Ukraina uzreiz būtu Putinam padevusies.
Objektīvi runājot, Tramps lielā mērā atskaņo Rietumu politiskās šķiras patieso noskaņojumu, jo 2022. gada februārī, dažas dienas pirms Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, toreizējā ASV viceprezidente Kamala Harisa, Davosas ekonomiskajā forumā tiekoties ar Zelenski, mudināja viņu iebrukuma gadījumā bēgt un vadīt trimdas valdību kaut kur Rietumos.
Skaidrs, ka ieilgušais Krievijas - Ukrainas karš vairumam pasaules politiķu rada zināmu diskomfortu (runa ir tieši par ikdienas ērtībām, nevis izdevīgumu/neizdevīgumu), jo daudzi politiķi (arī pie mums) justos daudz ērtāk, ja varētu darboties kā agrāk. Turpināt savas ierastās iekšpolitiskās kaujas, kad nav jādomā ne par iespējamo kodolkaru, ne arī par to, kas notiks, ja Putinam izdosies uzspiest sev vēlamo pasaules kārtību.
Tramps translē pasaulē samērā populāro ideju, ka šo divu austrumslāvu (kā teiktu Jānis Ikstens) tautu karš ir viens nelāgs pārpratums, kurš nevienam nav vajadzīgs. Tāpēc tas cik vien ātri iespējams apturams vieglākajā iespējamajā veidā: izbeidzot Ukrainas apgādāšanu ar naudu un ieročiem. Šī ideja ir atradusi dzirdīgas ausis trampistu (MAGA) nometnē, un tagad Tramps un viņu atbalstošais republikāņu partijas aparāts to plaši popularizē.
Putins, demonstratīvi mainot Krievijas kodolieroču izmantojuma doktrīnu, mēģina piespēlēt Trampam, biedējot pasauli ar kodolkatastrofu, ja Rietumi turpinās atbalstīt Ukrainu vai, vēl trakāk, palielinās tai militāro palīdzību. Šis netiešais atbalsts Trampam ir otrs iemesls, kāpēc Putins kārtējo reizi ķēries pie sevis tik iecienītās kodolšantāžas.
Un visbeidzot trešais iemesls, kurš tikpat labi var būt arī galvenais. No 10. oktobra līdz 12. oktobrim paredzēta Baidena vizīte Berlīnē, kur uz viņa un Vācijas kanclera Olafa Šolca tikšanos uzaicināti arī Francijas prezidents Emanuels Makrons un Apvienotās Karalistes premjerministrs Kīrs Stārmers. Viens no galvenajiem apspriežamajiem jautājumiem būs tieši palīdzība Ukrainai. Īpaši gadījumā, ja ASV prezidenta vēlēšanās uzvar Tramps. Tāpat četri galveno Ukrainas atbalstītāju lielvalstu līderi varētu beidzot vienoties par kopīgu politiku attiecībā uz atļaujas došanu Ukrainai apšaudīt Krievijas teritorijā esošus militāros objektus ar šo valstu ražotajiem ieročiem un raķetēm.
Putina demonstratīvā kodolieroču doktrīnas maiņa acīmredzami domāta, lai Rietumu līderi “neaizraujas” un nesāk domāt par nopietnākas militārās palīdzības sniegšanu Ukrainai. “Nedzeniet mani stūrī,” viņus netieši uzrunā Putins un biedē: “Jūs jau zināt, ka esmu neapturams un savā ziņā aptracis. Man pirksts nenodrebēs nospiest kodolpogu, tā ka labāk neprovocējiet.”
Jāatzīst, ka līdz šim šī Putina metode ir samērā labi strādājusi. Tiesa, tai ir viens būtisks defekts. Ar katru nākamo reizi šīs metodes efektivitāte samazinās. Nesavaldīgu alkoholiķu uzvedību raksturojošie saucieni “turiet mani cieši, cieši, citādi...” ar katru nākamo reizi izskatās arvien nepārliecinošāki. Tie pamazām kļūst komiski. Bet, tāpat kā mums nav citas ANO, tā arī Putinam nav cita instrumenta kā vien šie draudi: nesakaitiniet mani pār mēru, citādi būs...
