Putina pompozā vizīte Phenjanā pie diktatoru cunftes kolēģa Kima Čenuna iezīmē ne vairāk un ne mazāk kā jaunu lappusi cilvēces vēsturē. Skaidri, bez aizplīvurojumiem tiek pasaulei demonstrēta jaunā konstrukcija: Krievijas – Ziemeļkorejas ass. Parakstot “visaptverošas stratēģiskās partnerības” līgumu, abi diktatori it kā nostājas kopā ar mugurām pret pārējo naidīgo cilvēci, kura it kā grib viņiem atņemt smagā, asiņainā cīņā iegūto varu.
Putina vizīti Phenjanā pasaule uztvēra ar dalītām jūtām. No vienas puses, šāda stratēģiskā alianse nozīmē liela konflikta iespējamības palielināšanos, Krievijas militārā potenciāla nostiprināšanos, bet no otras: situācija kļūst arvien skaidrāka. Mazinās nenoteiktība un precīzāk iezīmējas, kas ir kas.
Šī vizīte un Phenjanā visādos veidos apliecinātā abu diktatoru “kvēlā draudzība” it kā noslēdz Putina politisko transformāciju: no kādreiz vispāratzīta, leģitīma Krievijas prezidenta, G-8 kluba locekļa uz “nepieskaramo” diktatoru kluba biedru. Divas dienas piedaloties Phenjanas sarīkotajās politiskā cirka izrādēs, Putins ir pilnībā pielīdzinājies asiņainajam tuklītim Kimam. Kā mēdz teikt, zemāk vairs nav kur krist. Ja tagad Francijas prezidentam Emanuelam Makronam ienāktu prātā piezvanīt Putinam, tad diez vai viņš vairs spētu to kādam jēgpilni paskaidrot bez paša autoritātes zaudēšanas.
Taču tie ir tikai tādi tēla zaudējumi. Praksē Putins ir ieguvis pieeju Ziemeļkorejas militārās rūpniecības potenciālam. Kā ziņo Dienvidkorejas izlūkdienests, Ziemeļkoreja jau līdz šim nosūtījusi uz Krieviju vairāk nekā 11 000 konteineru ar munīciju. Tiek lēsts, ka kopā Krievijai piegādāti 4,8 miljoni artilērijas lādiņu no jau esošajiem krājumiem. Turpmāk Ziemeļkorejas rūpniecība spēšot saražot eksportam uz Krieviju ap 50 000 lādiņu mēnesī.
Rietumus visvairāk uztrauc, ko Putins sola dot pretī. Tiek atgādināti nesenie Putina izteikumi Pēterburgas ekonomiskajā forumā, kur viņš draudēja piegādāt augsto tehnoloģiju ieročus valstīm, kuras konfliktē ar Rietumiem. “Ja jūs piegādājat ieročus Ukrainai un ļaujat ar tiem uzbrukt Krievijai, tad mēs piegādāsim līdzīgas kvalitātes bruņojumu tiem, kuri to var izmantot pret jums,” draudēja Putins, nevienu konkrētu valsti vai militāru organizāciju vārdā nenosaucot.
Vizīte Phenjanā šo nenoteiktību izbeidza. Tika noslēgts Putina un Kima savstarpējās militārās sadarbības pakts. Diez vai ir kaut kas tāds, ieskaitot ballistisko raķešu un kodolieroču tehnoloģijas, ko Putins neuzdrošinātos iedot savam jaunajam Ziemeļkorejas draugam. Kāpēc “jaunajam”? Vai tad Putins jau sen ar Kimu nav uz vienas takas?
Kinorežisors Vitālijs Manskis, kurš pavadīja Putinu viņa vizītē Phenjanā 2000. gadā un 2015. gadā Ziemeļkorejā uzņēma dokumentālo filmu par dzīvi šajā zemē, stāsta, ka 2000. gadā gan pats Putins, gan visa Krievijas delegācija par Ziemeļkorejas realitāti atklāti vīpsnājuši, ironizējuši un to uztvēruši kā ekstravagantu eksotiku. Pat 2015. gadā Krievijas oficiālās amatpersonas īpaši neslēpušas savu atturību pret šo jocīgo valsti.
Pa šiem gadiem Krievija spērusi milzīgus soļus abu režīmu tuvināšanās virzienā. Kad abi diktatori sēdēja milzu klubkrēslos svinīgā koncerta laikā Phenjanā, tad šī aina šķita tik organiska, it kā tā būtu bijis vienmēr. Šī aina izgaisināja pēdējās šaubas par Putina un Kima režīmu viendabību.
Abu šo diktatoru šķietamā vai patiesā nepieskaitāmība (neviens droši nezina, cik daudz viņi tēlo “trakos, ar kuriem labāk nekasīties”, un cik viņi ir patiesi neprātīgi) ir būtisks drauds cilvēcei, ņemot vērā Putina rīcībā esošos kodolieročus. Tie ir arī Kima arsenālā (pēc Dienvidkorejas izlūkdienesta datiem, ap 50 kodollādiņu), kas rada milzu nervozitāti reģionā.
Reiz 2013. gadā tūrisma brauciena laikā Himalajos iznāca saruna ar kādu Dienvidkorejas baņķieri. Atļāvos tā vieglprātīgi pajokot par Kima režīmu un viņa glīto sievu, kura tolaik tika dažkārt rādīta kopā ar diktatoru. Korejiešu baņķiera reakcija bija negaidīti asa. Viņš neslēpa savu sašutumu par manu pielaidīgo attieksmi pret šo ļaundari un izplūda plašās tirādēs par Kima pastrādātajiem noziegumiem. Tad arī sapratu: mums varbūt druknais diktators var izraisīt ironisku vīpsnu, bet viņiem tas ir reāls drauds, kurš apdraud viņu dzīvi ikdienā. Tagad, kad mums pašiem blakus aiz robežām ir Kima idejiskais dvīņubrālis, šo korejieša toreizējo reakciju saprotu vēl labāk.
Par to, cik patiesībā neparasta ir pašreizējā Krievijas un Ziemeļkorejas draudzība, liecina arī tas, ka savulaik, kad PSRS skaitījās visas komunistiskās ideoloģijas centrs, neviens PSRS vai PSKP augstākais vadītājs ne reizi neapmeklēja Ziemeļkoreju. Šī valsts jau tajā laikā skaitījās “nepieskaramā” pat komunistiskajām bonzām. Tagad Krievijas vadonis Phenjanā piedalās visās viņam sarīkotajās “goda” pieņemšanās, kas no malas vairāk atgādina cirka atrakcijas, kad uz kādu likteņa pamestu ciemu atvests pērtiķis un to vadā ciematniekiem par brīnumu.
Pat PSRS laikos Ziemeļkoreja ar tās dīvaino vadoni Kimu Irsenu, necilvēcīgo režīmu un čučhe ideoloģiju skaitījās kaut kas ārpus labā un ļaunā. Anomālā zona uz mūsu planētas. Šobrīd pienācis brīdis, kad Putins cenšas saviem pavalstniekiem iedvest pārliecību, ka agrāk nožēlojamie “nabaga” ziemeļkorejieši, kuriem stāsta, ka pasaules čempionātā futbolā viņi uzvarējuši brazīliešus, kļuvuši par tuvākiem draugiem.
Lai arī šī Krievijas un Ziemeļkorejas aprēķina “laulība” neko labu īstermiņā pasaulei nest nevar, ilgtermiņā tas dod lielāku pārliecību, ka Rietumi beigu beigās saņemsies un sāks saprast, ka bez izlēmīgas, ķirurģiskas iejaukšanās no tādiem kā Putins un Kims tikt vaļā diez vai izdosies. Redzot abu pasaules kārtības ārdītāju tuvināšanos, cilvēcei būs vieglāk apvienoties abu neitralizācijai.
Bet kā uz Putina un Kima “mīlu” skatās Ķīna? Pazīstamais Ukrainas politiskais apskatnieks Vitālijs Portņikovs, kura analītiskās spējas varu tikai apbrīnot, ir pārliecināts, ka Kima režīms ir tik ļoti atkarīgs no Ķīnas, ka bez Pekinas ziņas un klusas piekrišanas Ziemeļkoreja nevarētu iesaistīties militārā aliansē ar Krieviju. Pēc Portņikova domām, Ziemeļkorejas munīcijas eksports uz Krieviju ir kārtējais apliecinājums tam, ka Krievijas - Ukrainas karā Ķīna ir Krievijas pusē. Līdz ar to jebkuri Ukrainas centieni pielabināties Ķīnai un mēģināt to pārvilkt savā pusē (vai vismaz noturēt neitrālā pozīcijā) ir velti. Ķīna ir stingri tajā autoritāro režīmu blokā, kura stratēģiskā ideja ir sistēmiska uzvara pār Rietumiem, tāpēc paļauties uz Pekinas pragmatismu nav pamata.
Savukārt viens no ASV autoritatīvākajiem Korejas jautājuma ekspertiem, korejiešu izcelsmes Džordžtaunas universitātes profesors Viktors Ča uz karstām pēdām tviterī publicējis savas atziņas par šo Putina vizīti. Viņš pieņem, ka Ķīna nav sajūsmā par izveidojušos Maskavas - Phenjanas asi, jo tā rada papildu nestabilitāti reģionā un draud izjaukt Ķīnas izveidoto un uzturēto kārtību.
Putina klajā Kima Čenuna kūdīšana uz “muļķībām”, dodot viņam spēlēties ar “bīstamām rotaļlietām” (tālas darbības ballistiskām raķetēm), rada priekšnoteikumus ciešākai ASV, Japānas un Dienvidkorejas tuvībai, kas galīgi neesot Ķīnas interesēs. Iespējams, jau jūlijā paredzētajā Vašingtonas NATO jubilejas samitā varētu tikt pieņemta šāda trīspusējās kolektīvās drošības deklarācija.
Ķīnai pašai ir sava spēle, kuru Putins un Kims ar saviem ekstrēmajiem gājieniem tikai bojā. Tāpēc Ča paredz, ka Pekina veltīs lielas pūles, lai Ziemeļkoreju pilnībā atgrieztu savā orbītā un arī Dienvidkoreju atturētu no ciešākas tuvināšanās ar ASV un Japānu. Korejiešu un japāņu attiecības vēsturiski ir ļoti vēsas. Maigi sakot. Tāpēc Ķīnai līdz šim ir izdevies novērst Dienvidkorejas un Japānas ciešāku militāro tuvināšanos, taču, ja Putina vizītes rezultātā draudi no Phenjanas puses kļūs biedējošāki, tad senā korejiešu nepatika pret japāņiem var aizbīdīties otrajā plānā.
Ča kā labāko atbildi uz Krievijas un Ziemeļkorejas stratēģiskās partnerības paktu uzskata Vašingtonas, Seulas un Tokijas kopīgu paziņojumu par kolektīvas aizsardzības garantijām. Respektīvi, pakts pret paktu. Ass pret asi. Skaties, no kuras puses gribi, nekas labs pārskatāmā nākotnē pasaulei nespīd. Ne Eiropā, ne Klusā okeāna baseinā.
Kā nesenā intervijā “Neatkarīgajai” teica politikas veterāns Andrejs Panteļejevs: “Tā ir neizbēgama vēstures loģika - starp vairākiem varenajiem vienmēr iestājas brīdis, kad katrs no viņiem sāk domāt: bet
kurš no mums tomēr ir varenāks.” Kamēr uz šo jautājumu netiks rasta atbilde, tikmēr diez vai šie “varenie” paši no sevis nomierināsies.
