Īstā ņemšanās ar un ap “airBaltic” vēl tikai priekšā. Šobrīd esam apjautuši, ka valsts dotā nauda aviokompānijai neatgriezīsies un, ļoti iespējams, būsim kārtējo reizi ziedojušies, lai par gandrīz baltu velti ārvalstnieku kontrolē nonāktu kārtējais valsts uzņēmums. Tad, līdzīgi kā ar banku “Citadele”, varēsim lepoties, cik veiksmīgi protam iztirgot valsts īpašumus. Joprojām neatbildēts jautājums, kas notiks ar “airBaltic”, precīzāk, kas varētu notikt un varētu nenotikt ar šo uzņēmumu.
Viens vainīgais “airBaltic” lietā jau ir atrasts. Šoreiz tas nav Valsts kancelejas vadītājs. Valsts prezidents un premjere rāda ar pirkstu uz satiksmes ministru Kasparu Briškenu. Par valdības pārstāvju un “airBaltic” valdes priekšsēdētāja Martina Gausa solījumiem, ka valsts doto naudu uzņēmums valstij atdos, visi sen aizmirsuši. Tagad tiekam iebaroti ar cerībām uz laimes lāci, kurš nesīs lielo naudas maisu un ieguldīs to mūsu nacionālajā aviosabiedrībā. Par nodokļu maksātāju naudu uzturētās “airBaltic” jautājumi joprojām zem lielas slepenības spiedoga. Ko varam secināt no ļoti skopajām spekulācijām saistībā ar “airBaltic” problēmu risinājumu - “Neatkarīgās” saruna ar vadības konsultantu Daini Šēnbergu.
Komentējot publikācijas presē par “airBaltic” tēmu, jūs esat teicis, ka žurnālisti varasvīriem un sievām uzdod visādus jautājumus, bet nevaicā pašu galveno - ko tad īsti valdība grasās pārdot? 2. septembrī notika preses konference, kurā piedalījās satiksmes ministrs Kaspars Briškens (“Progresīvie”), Satiksmes ministrijas valsts sekretāra p.i. Ligita Austrupe, “airBaltic” padomes priekšsēdētājs Klāvs Vasks, “airBaltic” izpilddirektors un valdes priekšsēdētājs Martins Gauss, kā arī “airBaltic” finanšu direktors un valdes loceklis Vitolds Jakovļevs. Varbūt no viņiem izskanēja kāda atbilde, kura vieš skaidrību, un mēs, nejēgas, to vienkārši nepratām sadzirdēt?
Tas, ko viņi ir pateikuši, bet kas izskanēja arī iepriekš, ir divi varianti - meklēt iespējas tikt vaļā no aviokompānijas vai arī meklēt tai kapitālu. Pašlaik tiek meklēts kapitāls.
Svarīga ir norāde par to, kā uzņēmuma vadība un akcionārs redz un vērtē situāciju. Atzinums, ka pamatkapitāls ir tikai 25 miljoni eiro it kā cienījamai aviosabiedrībai - tas ir atzinums, ka kapitāls nav neko vērts. Rūgta fakta konstatācija. Vienlaicīgi tas arī ir atzinums, ka iepriekšējos gados radīto zaudējumu segšanai no valsts ņemtie vairāk nekā 600 miljoni eiro uzņēmuma parastās darbības ietvaros saprātīgā laika posmā nav atgūstami. Visticamāk tādēļ notikusi akcionāra un uzņēmuma izvēle meklēt uzņēmumam kapitālu, t.i., jaunu saimnieku, kas pārņemtu vadību, pašiem nomināli paliekot kā mazākuma akcionāriem. Protams, tas neizbēgami nozīmē, ka valsts kontrole pār uzņēmumu tiek zaudēta, jo uzņēmuma pašu kapitālam nav nekādas vērtības. Līdz ar to nākamais jautājums - cik daudz kapitāla būs iespējams piesaistīt?
Valstij sev paturot 25% akciju, tirgū varētu būt izlaižami ap 740 miljoniem akciju. Būtu ļoti optimistiski cerēt uz kaut ko, kas varētu būt vairāk nekā akciju nominālvērtība. Nauda, ko publiskajā piedāvājumā varētu savākt, nekāda lielā neizskatās. Ieguvums varētu būt kādi 100 miljoni, kas nav pietiekami, lai nodrošinātu uzņēmuma darbību, nemaz jau nerunājot par tā attīstību. Ir izskanējis pieņēmums par iegūstamiem 300 miljoniem eiro. Pārdodot akcijas publiskā izsolē, uz tādu skaitli nav reāli cerēt. Otrs jautājums ir par to, kurš būs tas “labais onkulis”, kurš gatavs maksāt lielo naudu. Uz šo jautājumu atbildes nav, var tikai minēt un spekulēt.
Publiski jau ir izskanējis, ka lielais investors varētu būt Vācijas aviosabiedrība “Lufthansa”.
Šis uzņēmums zināmā mērā ir konkurents “airBaltic”. Diezin vai tā būs solītā patīkamā ziņa, ja tā tiešām būs “Lufthansa”. Šai aviokompānijai būs savas intereses, kas diezin vai sakritīs ar Latvijas valsts vēlmēm un interesēm. Tad turpmāk tā vairs nebūs “airBaltic” politika, bet “Lufthansa” politika. Taču pagaidām gan vēl nav konkrēti zināms, kurš īsti būs investors. Vēl mēdz interesi izrādīt fondi, kas nodarbojas ar neveiksmīgu uzņēmumu pirkšanu, rekapitalizēšanu, “pārpakošanu” un tālāku pārdošanu.
Vēl varētu būt trešais variants - investori ir amerikāņu kompānija. Šāda kompānija varētu būt vēlamāka, jo tā nebūtu konkurente “airBaltic”.
Klāvs Vasks 2. septembra preses konferencē norādīja, ka uzņēmums publiskā piedāvājuma procesā cer iegūt 300 miljonus eiro. Publiskā piedāvājuma procesu "airBaltic" plāno testēt rudenī. Emisija notiks vismaz divās biržās, no kurām viena noteikti būtu Rīgas birža, solīja Kaspars Briškens.
Bet kam būs vajadzīgs šāds publiski kotēts uzņēmums? Ir bažas, ka ar laiku tas no tirgus pazudīs. Iespējams, piedāvājums būs tikai daļa no tiem 300 miljoniem, kurus cer iegūt publiskās kotācijas ceļā.
Bet, ja investors būs “Lufthansa”, es neredzu perspektīvu šādam publiski kotētam uzņēmumam. Tad ir tikai jautājums, kad tas no tirgus pazudīs.
Vai mums, nodokļu maksātājiem, ir cerības, ka valsts budžets atgūs kaut daļu no naudas, kas gadu gaitā ir ieguldīta, lai glābtu “airBaltic”?
Pašlaik nodokļu maksātāji ir zaudējuši 500 miljonus. Ja valdība lems nevis vienkārši pārdot akcijas par sīknaudu, bet piesaistīs investoru, kurš varēs uzņēmumu pavilkt uz augšu, tad tiek radīta cerība, ka valstij piederošie 25% akciju kaut kādu vērtību ar laiku atgūs. Tad nodokļu maksātāji kādu daļu ieguldījuma ar laiku varētu atgūt. Tas ir tāds normāls apsvērums šādās reizēs - ka investors iepumpēs naudu, sagādās tirgus, nodrošinās pelnītspēju.
Te svarīgs ir jautājums, cik pircējs būs gatavs maksāt, cik paņemt atpakaļ.
Uzņēmumam vērtības nav. Pat likvidācijas vērtības nav. Jo lidmašīnas ir līzingā, aktīvi ir ielikti kā nodrošinājums obligāciju emisijai. Un tas, ka kapitāls ir negatīvs, tomēr arī kaut ko nozīmē.
Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs ir sacījis, ka satiksmes ministra komunikācija par “airBaltic” un “Rail Baltica” ir absolūti izgāzusies. Tam šajā spēlē ir kāda nozīme?
Varētu vēlēties labāku komunikāciju. “airBaltic” un ministrijas pārstāvji kaut ko pasaka, taču spriest varam tikai par to, kas ir pateikts. Informācijas trūkst.
Nu, piemēram, ja “airBaltic” saņems 300 miljonus eiro, ko uzņēmums ar šo naudu darīs? Būtu nepieciešams laikus nokārtot parādus. Taču ar šiem parādiem ir lielas neskaidrības, jo tās obligācijas, ko “airBaltic” izlaida par 340 miljoniem eiro, ir uz nežēlīgi dārgiem procentiem. Tajā brīdī jau arī nebija citas izejas. Termiņš ir pieci gadi. Bet nedzird neviena vārda par to, ka šo parādu varētu dzēst pirms termiņa. Tas ir ļoti dīvaini. Šāda veida informācija taču uzlabotu “airBaltic” stāvokli. Bet viņi neko nesaka.
