Par 11. novembrī ar lozungu "No politikas līdz ietekmei. Eiropas tautsaimniecības nākotne" notikušās Latvijas Bankas tautsaimniecības konferences vadmotīvu kļuva naudas meklēšana pensiju piramīdas kā tagadējā Eiropas simbola stutēšanai.
Par atskaites punktu visam konferencē izskanējušajam jāņem Eiropas Savienības komisāres finanšu pakalpojumu un uzkrājumu un investīciju savienības jautājumos Marijas Luīzas Albukērkes (Maria Luís Albuquerque, attēlā) vārdi, kas Latvijas Bankas dotajā latviešu tulkojumā konferences ieraksta trešās stundas 45. minūtē skan šādi: "Daudzās ES valstīs nav pensiju shēmas. Tur ir solidārā pensiju sistēma. Tas ir laika jautājums. Ja samazinās iemaksātāju skaits un pieaug prasītāju skaits, tad sistēma sabruks."
Vai Latvijas iedzīvotāji tādā gadījumā var gavilēt, ka mums taču ir kāda no M. L. Albukērkes reklamētās "shēmas" variācijām un tādējādi materiāli nodrošinātas vecumdienas? Laikam tomēr nē, jo Nīderlandes centrālās bankas bijušais prezidents Klāss Knots (Klaas Knot) brīdināja, ka arī tāda pensiju uzkrājumu veidošana kā Nīderlandē un Latvijā pašreizējiem apstākļiem vairs neatbilstot: "Sistēma ir labi strādājusi, bet droši vien šodien mēs vairs to nevarētu īstenot."
Jaunajai uzkrājumu veidošanas sistēmai no tagadējās sistēmas jāatšķiras ar divām galvenajām pazīmēm. Pirmo, lai cilvēki gribētu, drīkstētu un varētu ieguldīt vērtspapīros paši pēc savas gaumes un uz savu risku. Otro, lai ienesīgos vērtspapīrus emitētu Eiropas uzņēmumi un apgrozītu Eiropas fondu birža. Tomēr konferences dalībnieku apspriestie šķēršļi ceļā uz tādu ideālu šķita drīzāk nepārvarami nekā pārvarami. Runa bija par ES dalībvalstu nemitīgajām ķildām un rezultātā par ES vājumu garantēt šeit noteikto īpašumtiesību neaizskaramību.
Par aktuālo apliecinājumu Eiropas jeb tās lielāko valstu un tāpat gandrīz visu Eiropas valstu savienības vājumam kalpo tas, ka ne šādā, ne tādā formātā Eiropa nav aicināta uz sarunām par vismaz pamiera noteikšanu ģeogrāfiski un politiski par Eiropas daļu klasificētajā Eiropas valstī Ukrainā, kur iebrukusi Krievija. "Amerikāņi apspriežas ar krieviem un ukraiņiem par jaunu drošības sistēmu Eiropai, bet Eiropa nesēž pie šī galda. Tas ir diezgan slikti," pašsaprotamo apliecināja Starptautiskā Valūtas fonda Eiropas nodaļas direktors Alfrēds Kammers (Alfred Kammer). "Un kas Eiropai būtu nepieciešams, lai atkal būtu pie šī galda?" iegūt atbildi ar šāda jautājuma variēšanu centās sarunas vadītājs, Latvijas Bankas prezidenta vietnieks Andris Strazds.
Viņa vadītā konferences sadaļa bija centrēta uz Vāciju, kuras vārdā angļu valodā atbildēja vācieši, kas guvuši ietekmi uz ES ekonomiskās politikas veidošanu. Lai viņus uzmundrinātu, A. Strazds atkārtoja to, ko tagadējais Polijas ārlietu ministrs Radoslavs Sikorskis bija paguvis pateikt pirms laba laika un konkrēti 2011. gadā, kad viņš jau bija savā tagadējā amatā no 2007. līdz 2014. gadam. Viņš bija mudinājis vāciešus uzņemties pārstāvēt Eiropu, paužot savu viedokli, ka viņš no Vācijas nerīkošanās baidās vairāk nekā no rīkošanās.
Vācijas centrālās bankas (Bundesbank) prezidents un tādējādi arī Eiropas Centrālās bankas (ECB) padomes loceklis Joahims Nāgels (Joachim Nagel) uz šādu mājienu rīkoties atbildēja vispirms ar atrunu, ka viņš ir baņķieris, nevis ministrs vai ģenerālis. Un centrālās bankas uzdevums ir nodrošināt cenu stabilitāti, kas ECB un eirozonas dalībvalstu centrālajām bankām atkal neizdodas.
Ja nu tomēr jārunā par Vācijas centieniem, lai Eiropa un pati Vācija atgūtu lielāku ietekmi pasaulē, tad J. Nāgels norādīja uz Frīdriha Merca vadītās koalīcijas un valdības uzdrošināšanos aizņemties naudu tādā daudzumā, kādu centrālā banka nemaz nebija gaidījusi. Tajā skaitā nauda novirzīta arī bruņotajiem spēkiem un bruņošanās rūpniecībai. Mums atliek noticēt J. Nāgela goda vārdam, ka aizņemšanās apliecinot Vācijas jauno izpratni par saviem pienākumiem, nevis to, ka arī aizlienētu naudu tērēt ir patīkami un daudziem ienesīgi. Tālāk jānotic arī tam, ka Vācijas apgādāšanās ar lielgabaliem to modernākajās versijās neatgriezīs Vāciju pagātnē, kad tā izmantoja savu spēku, lai sarīkotu Eiropā divus tik lielus karus, ka tie titulēti kā pasaules kari. "Te nav runa par Vāciju, Franciju vai Latviju atsevišķi. Mēs Eiropā tikai kopā varam gūt panākumus," uzsvēra J. Nāgels.
M. L. Albukērke uzsvēra, ka Eiropas patiesajai vienotībai jānozīmē daudz vairāk par to, ka cilvēki var ceļot vai mainīt dzīves vietas pa dažādām ES valstīm. Tiktāl viss jauki un patīkami, bet "brīdī, kad jaunai ģimenei Rīgā nepieciešams hipotekārais kredīts vai vidēja lieluma Latvijas uzņēmumam vajadzīgs aizdevums, lai attīstītos, robežas pēkšņi atkal parādās", atzīmēja M. L. Albukērke. "Viņi aizņemas mazā tirgū, ar nelielu aizdevēju skaitu un mazāku konkurenci, nekā piedāvātu patiesi vienots tirgus."
Nākamās finanšu pakalpojumu tirgus sadrumstalošanas radītās nepatikšanas ir inflācijas radītie zaudējumi, ja tos nekompensē ieguldījumu augļi. "Vienkāršiem vārdiem sakot, mēs vēlamies, lai eiro, kas noguldīts Rīgā, varētu finansēt perspektīvu uzņēmumu Lisabonā un otrādi. Nav nozīmes, vai tas notiek caur bankām vai caur kapitāla tirgiem, bet valstu robežām nevajadzētu traucēt īstenot labas investīciju iespējas," skaidroja M. L. Albukērke.
Tālāko diskusiju gaitā nācās atzīt lielo starpību atkarībā no tā, kurš gūst galveno labumu no tā, ka viens aizdod, bet otrs aizņemas. Tas var būt gan aizdevējs, ja viņa augļi lielāki par parādnieka peļņu, vai parādnieks, ja viņš tiek pie naudas par procentiem, kas zemāki par inflāciju, vai starpnieki, kuru vietas aizņem pirmām kārtām bankas, bet tāpat arī biržas, valsts iestādes un tādi jaunveidojumi kā Latvijas Bankas šā gada konferencē pārstāvētais maksājumu organizators "Revolut".
Bankas ir pratušas pārvērst banku izputēšanas radītās šausmas, kādas daudziem Latvijas iedzīvotājiem joprojām uzdzen vārdi "Baltija" un "Parex", par atļauju bankām plēst deviņas ādas gan no noguldītājiem, gan no parādniekiem, lai tikai būtu garantija, ka banku bankroti neatkārtosies. Tiktāl valstīs un ES miers un kārtība, bet M. L. Albukērke un pārējie konferences oratori brīdināja, ka pie laba gala šī kārtība nenovedīs, jo nav vērsta uz produktīviem ieguldījumiem. Rezultātā tautsaimniecība darbojas bez tādas atdeves, kāda spētu uzturēt M. L. Albukērkes pieminēto pensiju sistēmu bez neierobežota nodarbināto skaita pieauguma, kas nav iespējams uz ierobežotas zemeslodes un noteikti arī ne Eiropas, ne Latvijas robežās. A. Kammers starp "eksistenciāliem draudiem" Eiropai ieskaitīja ne tikai to, ko dara Putins ar Trampu, bet arī sabiedrības novecošanu un veselības aprūpes izmaksas.
Eiropa pašlaik spēj tikai žēli noskatīties, kā mūsu naudu izmanto citi. Pielāgojot savu runu Latvijas apstākļiem, M. L. Albukērke norādīja uz to, ka "miljardi eiro, kas uzkrāti otrā līmeņa pensiju fondos, pārsvarā ieguldīti ASV akcijās. Tā nav kļūda ne krājēju, ne ieguldījumu pārvaldnieku pusē. Ieguldījumi ārvalstīs ir dabiski un palīdz diversificēt risku. Problēma ir tā, ka ir pārāk maz ieguldījumu iespēju tuvāk mājām. Labāk integrēts tirgus šīs iespējas var palielināt."
Materiāli nodrošinātas vecumdienas bija Francijas centrālās bankas prezidenta vietnieces Aņesas Benasī-Kerē (Agnès Bénassy-Quéré) galvenais arguments, kāpēc Eiropas valstis jāintegrē tā, kā integrēti ASV štati: "Ja esmu Teksasas iedzīvotāja, bet Teksasā samazinās ienākumu līmenis, es gūstu ienākumus no kapitāla citos ASV štatos, pateicoties varbūt manam dzīvības apdrošinātājam un tā tālāk. Ja esmu pensionāre, mani vispār nesatrauc tas, kas notiek Teksasā."
Miljoniem amerikāņu tik tiešām dzīvo atbilstoši A. Benasī-Kerē teiktajam, taču turpināties šī dzīve varēs tikai tik ilgi, kamēr viņi tērēs arī to M. L. Albukērkes uzrādīto naudu, kas ASV ieplūdusi no Latvijas pret solījumiem, ka kaut kad pēc gadu desmitiem šī nauda tikšot atdota ar procentiem. Kad nu kļuvis acīm redzams, ka ASV atdod tikai nelielu daļu no saņemtās naudas, ja ieguldījumus un atdevi salīdzina atbilstoši ne naudas nomināla pieaugumam, bet pirktspējas kritumam gadu desmitu laikā, tad eiropieši sarosījušies paši būvēt pensiju piramīdu. Taču tas nozīmētu apgāzt ASV pensiju piramīdu, kas nespēj pastāvēt bez aizvien jaunas naudas pieplūduma no visas pasaules.
Eiropiešu ieguldījumi ASV pensiju piramīdā faktiski ir daļa no Eiropas maksājumiem ASV par to, ka ASV sargāšot Eiropu no Padomju Savienības un tagad no Krievijas. Eiropas problēma ir asimetrija, ka Eiropa kā vājākā puse nedrīkst saukt ASV pie kārtības par nolaidīgu sarga pienākumu pildīšanu, bet ASV kā stiprākā puse prasa, lai Eiropa apmaksā nolaidīgi pildītus pienākumus par pilnu cenu.
Lielā mērā pārklājās vēstījumi, kādus deva Latvijas Bankas 11. novembra konference, bet dienu iepriekš Ministru prezidenta Andra Kulberga rīkotais pasākums, lai skaidrotu reformu nepieciešamību. Abos gadījumos tika pretnostatīta acīm redzamā šodiena, kad apkures sezona sākusies, lidmašīnas lido un veikalu plauktos pārpilnība, un no cilvēku mūža garuma viedokļa tuva nākotne, kad tas viss var izjukt. Abi pasākumi bija vērsti uz to, lai cilvēki pieliktu papildu pūles labākas nākotnes nodrošināšanai.
Tirgus saimniecībā "pūles" nav nekas bez naudas, lai gan ar naudu vien nepietiek. Pūles šā vārda tiešajā nozīmē vajadzīgas tam, lai naudas īpašnieki sameklētu, kur naudu ieguldīt, bet pelnīt spējīgu uzņēmumu un jebkādu citu projektu attīstītāji piesaistītu naudu, lai viņu projekti augtu un nestu lielākus ienākumus gan viņiem, gan ieguldītājiem, gan sabiedrībai kopumā. "Revolut" globālais politikas un valdības lietu vadītājs Ādams Geigens (Adam Gagen) apņēmās garantēt, ka nauda visos virzienos plūdīs neaptverami ātri un ļoti lēti.
Konferences runātāju mudinājumi cilvēkiem pievērsties ieguldīšanai kā dzīves jēgai un galvenajam laika pavadīšanas veidam ir pieņemami ar norādēm uz riskiem.
No vienas puses, konference propagandēja rīcību, kas parasti izrādās naudas atdošana finanšu piramīdu būvētājiem. Tradicionāli tie bija piedāvājumi finansēt slepenas dimantu raktuves, bet tagad runa drīzāk būs par jauniem veidiem, kā ražot "zaļo enerģiju". Nav svarīgi, vai ieguldījumus vāc blēdis vai par savu ideju pārliecināts fanātiķis. Šādu risku dēļ bankas neielaižas uz kreditēšanu un naudas īpašnieki bezpalīdzīgi noskatās, kā viņu uzkrājumus apēd inflācija, kamēr tā mazāk rijīga nekā piramīda.
No otras puses, ieguldīšana kļūst par nodokļu maksāšanas paveidu, ja ieguldījumi nonāk ar valsti saistītos uzņēmumos, tādos infrastruktūras objektos kā "Rail Baltica" vai tieši valsts parādzīmēs. Arī šādos gadījumos ir risks, ka naudas pieplūdums tikai paildzinās neefektīvu veidojumu pastāvēšanu, bet tik un tā atstās ieguldītājus pie sasistas siles. Netrūkst vēsturisku piemēru ne lieluzņēmumu, ne lielvalstu bojā ejai.
