Aizejošā Saeimas sastāva vadība mazliet sabojāja noskaņojumu atnākošajam Saeimas sastāvam ar vēsti, ka Saeimas vēlēšanu jaunos uzvarētājus no bruņota uzbrukuma aizstāvēt pieteikušies tikai 37% aptaujāto Latvijas iedzīvotāju.
Saeimas Analītiskais dienests Saeimas vadības uzdevumā nupat kā palaida apritē ne pirmā svaiguma, bet pagājušā gada rudenī veiktas aptaujas datus, kuru jēga ir Latvijas valdošajām aprindām nepatīkams starpvalstu salīdzinājums. Latvijai pārliecinoša pēdējā vieta, sarindojot kaimiņvalstis pēc tā, cik procenti no aptaujātajiem šo valstu iedzīvotājiem atbildējuši apstiprinoši uz jautājumu, vai viņi aizstāvēs savu valsti pret citas valsts uzbrukumu. Atbilžu sadalījuma vizualizāciju lieki apgādāt ar Latvijas kaimiņvalstu nosaukumiem, jo Latvijas iedzīvotāji šeit tāpat atpazīs Latviju kopā ar Lietuvu, Igauniju un Somiju.
Ar uzmanības pievēršanu šim atbilžu sadalījumam noteikti pietiek diskusijas sākšanai par spīti divām atrunām, cik šie dati ir aptuveni.
Pirmkārt, no Saeimas Analītiskā dienesta publikācijas var patapināt vārdus, ka "apskatā aplūkotajās valstīs veikto aptauju dati nav tieši salīdzināmi atšķirīgu metodoloģisko pieeju un jautājumu formulējumu dēļ". Lai gan publikācijas elektroniskā versija ir apgādāta ar saitēm uz datu avotiem, no tiem nav iespējams tikt skaidrībā par tādiem Latvijas gadījumā būtiskiem jautājumiem kā aptaujāto valstspiederība un tas valsts iedzīvotāju kopums, pret kuru rēķināti procenti: vai te aptaujāti tikai pilsoņi un atbildes izteiktas procentos pret pilsoņu skaitu, vai pret iedzīvotāju kopskaitu; vai aptaujāto kopums ņemts no visiem, ko Latvijā izdevies sastapt; vai aptaujātie meklēti vai paši internetā pieteikušies...
Otrkārt, neviena konkrēta aptaujātā līmenī nav lielas pārliecības par viņa vārdu atbilstību darbiem pat ne pēc pirmā šāviena, bet brīdī, kad šāvienus sāks gaidīt kā realitāti. Diez vai pat ar 100 stundām psihoanalīzes pietiktu, lai cilvēka uzvedību reālu briesmu priekšā paredzētu ar 100% precizitāti.
Aptaujas parāda iespējamo atbilžu šablonu izplatību, kuru pārnešana uz cilvēku rīcību tiek pamatota ar sakāmvārdu, ka neesot taču dūmu pilnīgi bez uguns. Ja atbilžu biežuma atšķirība Latvijā un Somijā starp 37% un 64% tuvojas divām reizēm, tad ir pamats pieņemt, ka arī cilvēku reālā rīcība kara gadījumā Latvijā un Somijā atšķirsies tā, ka to nāksies pamanīt un atzīt.
Aptaujas par cilvēku rīcību kara gadījumā Latvijā un kaimiņvalstīs ir sazēlušas sakarā ar Krievijas 2014. gada iebrukumu Ukrainā. Līdz tam aptauja par rīcību kara gadījumā šķita kaut kas līdzīgs aptaujai par to, ko cilvēki darīs, ja ieradīsies citplanētieši: varbūt varētu laika kavēkļa dēļ šādas atbildes izlasīt, bet nepieklājīgi tērēt gan aptaujātāju, gan aptaujājamo laiku tādu atbilžu vākšanai.
2014. gadā Austrumeiropā viss mainījās un 2022. gadā vēlreiz un vēl jo vairāk mainījās. Proti, mainījās aptauju tēmu prioritātes, priekšplānā nākot cilvēku atbildēm par karu. Latvijas iedzīvotāju atbilžu sadalījums izpētes periodā nav daudz mainījies. Pie lielā zvana piekārtie 37% ir pat vairāk, nekā bija divās iepriekšējās aptaujās:
| Aptauja | 2019. g. beigās | 2022. g. okt. | 2025. g. rudenī |
| Aizstāvēs valsti ar ieročiem | 31 | 28 | 37 |
| Aizstāvēs nemilitārā veidā | 55 | 60 | - |
| Pametīs valsti | 30 | 24 | - |
2019. gada aptaujas rezultātiem tika veltītas trīs publikācijas "Neatkarīgajā". 2020. gada 23. janvārī tika dots pieteikums par aptaujas datiem un tālāk to iztirzājums 3. februāra intervijā ar toreizējo aizsardzības ministru Arti Pabriku un 7. februārī Viktora Avotiņa (1947-2023) komentārā.
2022. gada oktobra aptaujas rezultāti ir iekļauti Saeimas Analītiskā dienesta šā gada sacerējumā.
Iepriekš Latvijas iedzīvotāju nodomi iespējamā kara gadījumā tika pētīti ar mazliet savādāk formulētu jautājumu palīdzību. 2015. gada oktobrī 60% aptaujāto atbildējuši, ka kara gadījumā valsti aizstāvēšot, 28% - ka neaizstāvēšot, un 12%, ka nevar to pateikt. 2017. gada 24. februārī "Neatkarīgā" zem virsraksta "Latvijas iedzīvotāju cīņas spars sadudzis" atzīmēja, ka iepriekš fiksētie 60% līdz aptaujai 2016. gada novembrī sarukuši līdz 39%.
Skaitļu mantojumu tagad var traktēt dažādi. Varbūt 2016. gada novembra 39% ir praktiski tas pats, kas 37% pērnā gada rudenī, bet varbūt apsolītās pretošanās sadalīšana pa pretošanās veidiem padara šos datus nesalīdzināmus.
Krievijas iebrukuma pirmās, 2014. gada daļas ietekmi uz Latvijas iedzīvotājiem atklāj viņu atbilžu procentuālais sadalījums par izvēli palikt vai bēgt, ja Krievija iebruktu Latvijā:
| 2014.g.apr. | 2015.g.aug. | 2015.g.nov. | 2016.g.nov. | |
| Palikšot | 55,4 | 49,8 | 51 | 54 |
| Aizbraukšot | 18,2 | 40,5 | 37 | 31 |
| Nezina | 26,4 | 9,7 | 12 | 16 |
Latvijas iedzīvotāju nodomi ir pieskaņojušies ziņām no Ukrainas. Jēga uzdot jautājumu Latvijas iedzīvotājiem par palikšanu vai bēgšanu radās pēc tam, kad Krievija 2014. gada 28. februārī bija iebrukusi Ukrainas teritorijā Krimā. Ukraina tobrīd pretoties nebija spējīga, tāpēc Krievija aprīlī iebruka arī Donbasā, bet tur pretestību jau saņēma. Līdz nākamā gada augustam Krievija bija uzvarējusi Ukrainu tādā nozīmē, ka uzspiedusi tai pamieru kā Ukrainas daļas okupācijas faktisku legalizāciju. Latvijas iedzīvotāji pareizi saprata, ka draudošas briesmas ir reālas un lielas. No tām jābēg, bet ar nodomu bēgt nepietiek, lai aizbēgtu.
Lai cik lieli bija ukraiņu bēgļu plūdi 2022. gadā, miljoniem cilvēku Ukrainas austrumu un dienvidu teritorijās nonāca krievu okupantu varā.
Bēgšanas grūtību pārdomāšana līdz 2016. gada beigām varēja samazināt aizbraukt pieteikušos skaitu. Dažus apsvērumus par faktisko neiespējamību aizbēgt "Neatkarīgā" pateica priekšā 2016. gada 24. martā.
Sagadījās, ka 2015. gada novembra aptaujas datus Aizsardzības ministrija publicēja nākamajā, 2016. gadā pavisam neilgi pirms 1949. gada deportāciju piemiņas dienas. Tie saskanēja ar dzejnieces Māras Zālītes formulēto jautājumu "Aiziet pašiem vai ļauties, lai aizved? / Kurš var pateikt, kas grūtāk?" pavisam tiešā nozīmē: "No valsts muktu prom 37% iedzīvotāju jeb 730 tūkstoši cilvēku, ja ticam sociologu profesionalitātei, pārnesot aptaujāto cilvēku atbildes uz visu Latvijas iedzīvotāju kopumu. (..) Aizbēgt gribošo būs daudz par daudz, lai viņi kaut kur nonāktu, nevis saspiestu cits citu pārnestā un arī vistiešākajā nozīmē Rīgas lidostā un pie dažiem jūras prāmjiem. Ja patiešām cilvēki bēgtu no Latvijas masveidā, tad savās automašīnās, kuru rindas kaut kur virzīsies, virzīsies un virzīsies, līdz apstāsies vai nu pie kādas valsts robežas, vai pie sabrukuša vai tīšām sabrucināta tiltiņa, vai tur, kur vienā virzienā bēgošu braucēju kolonna saskriesies ar pretim bēgošu braucēju kolonnu. (..) Labi, tad sastāsimies kājāmgājēju kolonnās un iesim tā, kā pēdējo pusotru gadu esam TV reportāžās redzējuši, bet (..) kā tā vai cita valsts reaģēs, ja pie tās robežas parādītos ne nu visi 730 tūkstoši, bet 73 tūkstoši no Latvijas? Vai tas ir pietiekami maz, lai viņi uzņemtos tādu baru vēl kaut kā apgādāt? Vai tas ir pietiekami daudz, lai neuzdrošinātos tiešām šaut?"
Tikpat labi bēgt gribētāju īpatsvars mazliet saruka tāpēc, ka cilvēki pārtrauca domāt par nākotni no šāda aspekta, ja jau gadi iet, bet krievi nenāk.
Latvija kopš 2016. gada kļuvusi par vēl tālāku kaktu, no kura tikt laukā būs grūtāk nekā iepriekš.
Pirmkārt, lielo prāmi no Rīgas uz Stokholmu Latvija zaudējusi, bet mazāki prāmji no Ventspils un Liepājas kursē.
Otrkārt, mata galā karājas "airBaltic", ko Latvijas valdošā šķira daudzus gadus apmaksājusi kā savu dzīvību apdrošināšanas polisi, ja Krievijas tanki iebrauc valstī tādā tempā, kādā tie iebrauca Latvijā 1940. gada 17. jūnijā un Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Tagad jūk un brūk plāns, ka "airBaltic" jābūt tik daudzām lidmašīnām, lai visas pēc amatiem un bagātības augstākās personas ar saviem ģimenes locekļiem, suņiem, kaķiem un tuvākajiem kalpotājiem paspētu tajās sasēsties, pacelties gaisā un piezemēties vietās, uz kurām Krievija vismaz tajā acumirklī nepretendē.
