Par Latvijai pāri gājušās vētras mācību izvirzījusies prasība, lai vismaz sabiedrisko mediju sniegtais informācijas apjoms krīzes situācijās tiktu palielināts atbilstoši krīzes plašumam, dziļumam, smagumam vai asumam, lai gan visi šie krīzes raksturojumi atņem iespējas iegūt vajadzīgo informāciju.
22. augustā sākās un naktī uz 23. augustu turpinājās Latvijā pēdējo desmitgažu stiprākā vasaras vētra. Vēja ātrums vietām virs 30 metriem sekundē un lietus ūdens kārta pa visu Latviju vidēji 50,4 mm biezumā nav pasaules rekordi, taču pietiekami nopietni attiecībā pret to, cik stiprām vētrām pielāgota Latvijas vide. Koki Latvijā savādāki nekā uz salām, kurām siltajās jūrās ieskrējušies orkāni (viesuļvētras) iet pāri gadu no gada vairākas reizes. Turklāt kokus daudz labāk gāž vasaras vētras ar ieķeršanos pielijušās koku lapotnēs nekā rudens vētras tad, kad kokiem lapu vairs nav. Tas pats attiecas uz gadījumiem, kad vētra ietriecas cilvēku darinājumos. Latvijā, kur atzīmēšanas vērtas vētras plosās reizi pa vairākiem desmitiem gadu, cilvēki negrib un nemāk būvēt tā, kā būvē tur, kur vēl stiprākas vētras iet pāri desmitiem reižu gadā. Par rutīnu nav kļuvusi sagatavošanās kārtējai vētrai. Tā visa rezultātā negaiss izraisīja plašus bojājumus gan sadales, gan pārvades elektrotīklos. Sākotnēji elektroapgāde bija pārtraukta aptuveni 277 000 klientu Latvijā. Savukārt elektrotīklu pārrāvumi apstādināja vilcienu (kuriem vēl cits šķērslis bija uz sliedēm uzgāzušies koki) satiksmi un ražošanu uzņēmumos (jo sevišķi lauksaimniecībā), apturēja mobilo sakaru raidītājus un elektronisko norēķinu sistēmu izmantošanu degvielas uzpildes stacijas un vietām arī veikalos. Bez elektrības nedarbojās ūdensapgāde un kanalizācija. Vētras sagrauta ēka līdz nāvei saspieda vienu cilvēku. Tas viss Latvijai pietiekami neparasti, lai vētra netiktu aizmirsta līdz ar tās beigām. Sava nozīme arī tam, ka vētra devusi tēmas, ar pieķeršanos kurām jau esošie politiķi cīnās mēnesi pirms Saeimas vēlēšanām.
Par vienu no “ideālās vētras” pazīmēm jāieskaita arī tas, ka vētra gāja pāri Latvijai sestdienā un svētdienā. Protams, ka vētra kā īsta pārbaude gatavībai cīnīties ar vētru un tās sekām izpaužas tad, kad arī tie, kuriem šajā cīņā jāiet, ir jau aizgājuši citās gaitās, kā tas ir normāli brīvdienās. No otras puses, par vētru meteorologi brīdināja vairākas dienas pirms vētras.
Kopumā ņemot, vētra bija ne par vāju un ne par stipru, bet tieši tāda, lai to izmantotu par mācību materiālu. Lai gan viss notika pietiekami nopietni, ķerties pie vētras seku analīzes kļuva iespējams tūlīt, nevis daudz vēlāk, kad novērstas vētras sekas. Nebija ne jāapglabā tūkstošiem bojā gājušo, ne jāatjauno pilsētas, ko iespējams paveikt tikai gadu gaitā. Viss vētras dēļ vērtējamais ir labi pārskatāms tagad un tūlīt.
Par vienu no vērtēšanas vadmotīviem izvirzījies valsts plašsaziņas līdzekļu un visvairāk Latvijas Radio darbs. Šī ne pati progresīvākā sakaru tehnoloģija pārspējusi jaunākus un mierīgā laikā populārākus sakaru līdzekļus televīziju un internetu. Bez elektrības piegādes no kopējā elektroapgādes tīkla televizori nespēj uztvert raidītāju signālus, pat ja raidītāji turpina savu darbu normāli. To ir maz un tāpēc tie apgādājami ar autonomas elektroapgādes iekārtām. Ar internetam pieslēgtiem datoriem un kabeļtelevīziju bēdas līdzīgas kā ar televizoriem. Savādāk ir minidatoriņiem mobilo telefonu iemiesojumā, kuros ievietotās baterijas spēja uzturēt telefonu darbošanos neatkarīgi no elektroapgādes tīkla vismaz tik ilgi, cik ilgi Latvijā plosījās vētra. Taču šo uztvērēju darbību paralizēja tas, ka bez elektrības piegādes pa tīklu nevar darboties raidītāji. Proti, mobilo sakaru raidītāju ir tik daudz, ka to apgādāšana ar elektrības ģeneratoriem, kuriem savukārt vajadzīgas degvielas tvertnes, degvielas atjaunošana šajās tvertnēs utt., būtu ļoti dārgs pasākums. Šķiet, ka valsts nedresēs mobilo sakaru operatorus, lai viņi nostiprina savu raidītāju iespējas darboties ārkārtas apstākļos. Varbūt tas dubultotu rēķinus par mobilajiem sakariem, ko valsts nevēlas.
Kā lēts un efektīvs variants krīzes brīžiem tiek pieņemta intensīvāka radio izmantošana. Pagaidām gan nav manīti dati, cik daudzu cilvēku vai mājsaimniecību rīcībā ir elektroapgādes tīklam nepiesaistīti radiouztvērēji. Šādu datu vietā kritika Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājiem to cilvēku vārdā, kuriem radioaparāti ir. Viņuprāt, vētrai veltīto ziņu apjoms neauga līdzi vētras spēkam un postījumu apjomam.
Vētra izrādījās tik stipra, ka tās seku likvidēšanā izmantots arī grēkāža upurēšanas rituāls. Grēkāža lomai tika izvēlēts Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītājs Uģis Lībietis. Pāris dienas pēc vētras viņš atkāpās no amata, kā juridiski noformēta viņa atlaišana. Ja nu kāds to nebija sapratis, tad varēja uzzināt no ziņu dienesta darbinieku atklātās vēstules ar aicinājumu vērtēt Latvijas Sabiedriskajā medijā (LSM) apvienotā radio un TV valdes un galvenās redaktores Anitas Braunas atbildību par sabiedriskā medija darbu krīzes laikā. Atbilde uz vēstuli bija upurēšanas rituāla otrā kārta ar aizrādījumiem A. Braunai un Latvijas Radio Ziņu dienesta galvenajai redaktorei Zanei Eniņai.
LSM valde izteica aizrādījumus, bet valde pati un augstāk par to esošā Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome no nepatikšanām atbrīvotas. Vētras laikā un tieši pēc tās notikušo raidījumu pārlūkošana devusi tādu rezultātu, ka radio raidīto vētras ziņu daudzums un pasniegšanas organizācija atpalikusi no snieguma, kādu devusi televīzija un LSM interneta kanāli. Nelaime tikai tā, ka tie kanāli, kur ziņu bijis vairāk, atdūrušies pret neiespējamību šīs ziņas uztvert, bet vieglāk uztveramais radio raidījis mazāk aktuālā satura. Jāatkārto, ka pieņēmums par radio lomu uzteikts bez pārskaitīšanas, cik vēl darba kārtībā tranzistoruztvērēju, ar kādiem katram sevi cienošam cilvēkam bija jāapgādājas pagājušā gadsimta 60. gados. Visticamāk, ka izplatītākā radioviļņu uztveršanas iekārta tagad varētu būt automobiļos iebūvētie radioaparāti, kas izmanto tur ģenerēto vai autoakumulatoros glabāto strāvu.
Publiskajā telpā mazāk, nekā būtu vajadzīgs, tiek cilāta tēma par vētras laikā raidīto ziņu saturu. Vai tas sniedza daudz ko vairāk par apstiprinājumu, ka vētra patiešām plosās? To pašu var izvērst arī daudz garākās, praktiski bezgalīgās vārdu virknēs, kādas spējīgs radīt mākslīgais intelekts (MI). Te nav nekādu pārmetumu žurnālistiem, ka viņi nebūtu darījuši, ko varējuši, bet tikai jautājums, ko tad varēja izdarīt. Citiem vārdiem sakot, kur bija tā ziņu krātuve, ko kuras smelt un izsmelt vairāk, nekā radio izsmēla?
Daļēju atbildi uz šādiem jautājumiem sniedza Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas 2. septembra sēde.
Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes priekšsēdētāja Sanita Upleja-Jegermane citēja likumu par sabiedriskajiem medijiem, kas uzdod sabiedriskajiem medijiem, lai tie dod “atbildīgajām institūcijām iespēju sniegt informāciju un paziņojumus iedzīvotājiem” par “ārkārtējo situāciju” vai “izņēmuma stāvokli", ar ko faktiski domāts kara stāvoklis. Šādi apstākļi ne 22., ne 23. augustā izsludināti netika un likumā uzskaitītie Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdētāja in Ministru prezidents neizrādīja nekādu vēlēšanos nākt klajā ar paziņojumiem. Ziņu bija tik, cik žurnālisti savāca.
Latvijā nesen izveidots Krīzes vadības centrs (KVC) un noteikts, ka šis centrs var griezties valdībā ar priekšlikumu izsludināt ārkārtējo situāciju, par kuru centrs uzņemtos pārvaldību. Tādā gadījumā KVC kļūtu par galveno informācijas sniedzēju, taču 22.-23. augusta vētras laikā centrs ar tādu priekšlikumu klajā nenāca un valdība neko tādu neprasīja. Vētras uzraudzība un ziņu sniegšana palika tās ministrijas pārziņā, kuras nosaukums pirms četriem gadiem gluži kā speciāli izdomāts 2026. gada vētrai. Tātad Klimata un enerģētikas ministrijas (KEM) pārziņā, jo vētra ir klimatiska parādība un vētras mērķis izrādījās enerģētika, kuras traucējumi multiplicēja tālākās sekas. Visu šo procesu uzraudzīšanā un informatīvā noformēšanā par galveno izvirzījusies ministrijas valsts sekretāre Līga Kurevska, kurai deputāti tagad sūta pateicību un sveicienus.
KEM pirms pusotra gada, kad notika Latvijas elektrotīkla frekvences maiņa, ir izveidojusi sabiedrisko mediju žurnālistu pulciņu apmēram 30 cilvēku sastāvā, kuriem tērzēšanas režīmā ziņot par saviem jaunumiem pārliecībā, ka šie žurnālisti uzzināto pados tālāk bez sagrozīšanas. Nevalstisko mediju pārstāvjiem iekļūšana pulciņā teorētiski nav liegta, bet praktiski grūti izdarāma, jo prasa daudz maz regulāru sekošanu ministrijas darbam. Proti, šī darba rezultātu publiskošanu neatkarīgi no tā, cik lielu publikas uzmanību šie rezultāti varētu izraisīt. Valsts finansēts medijs tādas ziņas var atļauties dot, bet uz privātajiem attiecas sakāmvārds, ka par vēlu barot suni, kad vilks aitās.
Robeža starp ziņu patiesumu un viltojumiem nesakrīt ar robežu starp valsts un privātajiem, bet mediju telpa tik tiešām pārsātināta ar viltus ziņām, kuras iegūst daudz lielāku ticamību tad, ja pakārtotas ārkārtas situācijām un tāpēc būtu filtrējamas rūpīgāk, nekā mierīgos laikos. Jāvērš uzmanība uz to, ka šī raksta ilustrēšanai izmantotais viltus ziņu piemērs ir kadrs no pusminūtes filmiņas. Tādā veidā pasniegts materiāls pagaidām, kamēr MI produkti nav pilnīgi apriebušies, raisa instinktīvu ticību ar savām acīm redzētajam kaut attēlos. Diemžēl apmierinošs mehānisms viltus ziņu filtrēšanai nav izgudrots.
