Ekonomisti Kristīne Dambe un Edgars Voļskis Saeimas Budžeta komisijā uzstājās ar pilnīgi brīvi un neatkarīgi veikta pētījuma rezultātiem, kas tikpat pilnīgi nejauši izskatījās un izklausījās pēc pensiju fondu pārvaldnieku prasības iemaksāt šajos fondos vairāk Latvijas nodokļu maksātāju naudas.
Kristīne Dambe un Edgars Voļskis izmantoja Baltijas Finanšu centra zīmolu un tajā pašā laikā uzsvēra, ka darbojas pilnīgi brīvi un neatkarīgi paši savā labā, kas sakrīt ar visas sabiedrības interesēm. Proti, ar to, lai visiem, bet vispirms jau tieši viņiem būtu lielākas pensijas. To patiešām vēlas ne vien visi esošie un topošie pensionāri, bet arī tie, kuriem līdz pensijai vēl jādzīvo un jāstrādā nepārskatāmi ilgi vai kuriem alerģija pret vārdu “pensionārs”. Arī viņi negrib nekādā veidā, arī ne ar plašsaziņas līdzekļu starpniecību saskarties ar veciem cilvēkiem, kas mirst vai jau nomiruši pārtikas, siltuma, pajumtes u.tml. izdzīvošanas pamatnosacījumu trūkuma dēļ. Negrib pārmetumus, ja šādi cilvēki izrādās viņu tuvinieki, un negrib piedzīvot to, kā valsts vāks naudu no strādājošiem vai kā savādāk kaut cik turīgajiem, lai padarītu šādus gadījumus mazāk acīs krītošus.
K. Dambes un E. Voļska pārmaiņus izpildītais vēstījums sākās ar neatspēkojamām liecībām par valsts nespēju uzturēt pensiju izmaksu tādā līmenī, kāds nepieciešams cilvēku izdzīvošanas minimumam. Latvijas ziņu plūsmā tā nav nekāda sensācija, kādu izskatīt Saeimā kaut vai vienas komisijas līmenī. “Mums ir visaugstākā pensionāru nabadzība Eiropas Savienībā, un es joprojām nesaprotu, kāpēc mēs ar šiem cipariem samierināmies,” atzīmēja K. Dambe (attēlā).
“Esmu skatījusies Labklājības ministrijas mājaslapā Mērķu tabulas, kur šie cipari ir ielikti, bet nav konteksta, vai tas ir labi vai slikti. Un šeit mēs redzam, ka pensionāru nabadzība ir milzīga problēma Latvijā. Mēs esam psiholoģiski samierinājušies, ka pensionēšanās ir nabadzība. Cilvēki Baltijas valstīs pēc pensionēšanās vēl turpina strādāt ne tāpēc, ka viņiem gribas būt sabiedrībā, bet tāpēc, ka trūkst līdzekļu.” Tūlīt pēc tam K. Dambe norādīja, ka pat apņemšanās strādāt līdz nāvei nebūtu universāls risinājums, jo “otra būtiska lieta ir lielas problēmas ar veselību”, kas var nebūt savietojamas ar darbu. Tālāk varētu skaitīt, cik un kādas darba vietas Latvijā atrodamas cilvēkiem ar ierobežotām darba spējām, kā arī rēķināt riskus, kad cilvēki paši turas vai citu darbinieku neesamības dēļ tiek paturēti darba vietās, kas prasa vairāk, nekā cilvēki spēj.
Saeimas komisija bija aicinājusi ekonomistus ne tāpēc, lai publiski paraudātu par daudzu cilvēku nabadzību. Deputātu jautājums bija, cik ilgi valsts vēl varēs dzīvot kā tagad, iegrozot katra gada budžetu tā, lai veci cilvēki masveidā nemirtu no bada un aukstuma. Viena no skaitliskajām atbildēm bija ar varen plašu žestu veiktie Eiropas Komisijas iestāžu aprēķini, kuru rezultātā Latvija nonākusi pamanāmajā pēdējā vietā pēc zaudējumiem procentos, kādus līdz 2070. gadam cietīšot valsts pirmā līmeņa pensiju saņēmēji procentos attiecībā pret atalgojumu pirms pensionēšanās. E. Voļskis uzskatīja par vajadzīgu piebilst, ka 2070. gads ir pārāk tāls, lai reāli kļūtu par tagadējo tendenču tieša turpinājuma rezultātu. Tāpēc grafiski noformētajam vēstījumam par nākotnes pensionāru zaudējumiem vairāk ideoloģiski motivējoša nekā informatīva nozīme, bet lai tā arī būtu, ka šis skats liks darīt kaut ko, lai īstenībā tā nemaz nenotiktu:
Uzzīmētais tekstā izsakāms tā, ka pašlaik cilvēks ar vidējiem ieņēmumiem darba laikā pēc aiziešanas pensijā saņem 45% no algas pirms pensionēšanās, bet 2070. gadā šis rādītājs būšot vismaz par trešo daļu mazāks. Vidējo rādītāju jēga tāda, ka tikai absolūtam mazākumam pensijas dos ja ne visus, tad lielāko daļu līdzekļu iztikas minimumam, līdz kuram iztrūkstošo daļu varētu segt piepelnīšanās, tuvinieki un caur valsts vai pašvaldību iestādēm izsniegti pabalsti lūdzējiem. Nē, lūdzēju būs tik daudz, ka nāksies meklēt neindividuālus risinājumus, t.i., naudu šiem risinājumiem.
Ticamība šim brīdinājumam tāda pati kā 29. aprīlī aprakstītajam brīdinājumam, ka ““Eurostat” piesaka Latviju par cilvēkbrīvu zonu". Primārs bija tas brīdinājums, ka iedzīvotāju skaits aplūkotajā laika intervālā Latvijā sarukšot no 1,86 miljoniem līdz 1,32 miljoniem, bet pensiju samazinājums ir sekas. “Latvijas pirmā līmeņa pensiju sistēmas elements ir pensiju automātiska samazināšana tad, kad samazinās darbspējīgā populācija. Tā ir formula, kas ierakstīta likumā,” skaidroja K. Dambe.
Tas jau sen pamanīts, ka cilvēku dzīvības uzturēšanai tik tiešām nepietiks ar sociālo iemaksu apriti starp paaudzēm apstākļos, kad katra nākamā paaudze mazāka par iepriekšējo. Šo apriti nāksies papildināt ar naudu no valsts pamatbudžeta, kurā tiek labāk uztvertas inflācijas uzpūstās naudas straumes un ir iespējams pārdalīt valstij pieejamos līdzekļus no citām vajadzībām uz pensiju maksāšanu, ja valsti pārvaldošā šķira to grib. Arī Latvijā šāda griba ir manīta, lai pensiju sistēmas sabrukums neaizrautu sev līdzi daudzus no tiem, kuri gūst labumu gan tieši no valsts, gan no īpašumattiecībām, ko valsts sargā.
Zināma ir ne vien problēma, bet arī tās risinājums ar bāzes pensijas nosaukumu. Bāzes pensiju ieviešanu kā savu pirmo labo darbu pirms pāris nedēļām pieteica Reinis Uzulnieks, tiklīdz bija saglabājis labklājības ministra amatu, pārejot no iepriekšējās valdības uz tagadējo valdību. Šīs valdības uzdevums ir ielikt bāzes pensiju maksāšanu kaut tikai pensionāriem no 85 gadu vecuma nākamā gada budžeta projektā, kuru pieņems jau nākamā Saeima. Taču grūti iedomāties tādus Saeimas vēlēšanu rezultātus, atbilstoši kuriem veidotais deputātu vairākums izsvītrotu bāzes pensijas no budžeta projekta, ja tās tur būs ieliktas. Netiek slēpts, ka nākamajam gadam paredzētie maksājumi pēc saņēmēju skaita un kopsummas būs ļoti nelieli. Tā tas vajadzīgs, lai sāktu procesu, ko pēc tam būs grūti apturēt. Process nozīmē katru gadu pazemināt bāzes pensiju vecuma slieksni un palielināt to apmēru līdz naudas summai, kas patiešām būtu izdzīvošanas bāze tajos cenu līmeņos, līdz kādiem Latvija būs nonākusi turpmākajos gados (gadu desmitos). Tagadējās pirmā līmeņa pensijas varētu palikt kā piemaksas bāzes pensijām - kā prēmijas čaklākajiem sociālā nodokļa maksātājiem.
E. Voļskis un K. Dambe bija atnākuši uz Saeimu brīdināt deputātus, ka izpildvara nebūt negrasās realizēt šo idilli, kādu politiķi sola saviem vēlētājiem. “Esošie bāzes pensiju piedāvājumi paredz, ka no valsts budžeta 2051. gadā bāzes pensijām tiks novirzīti 0,9% no IKP, bet Eiropas Komisijas analīze rāda, ka, lai noturētu pensijas 2022. gada līmenī, būtu vajadzīgi papildus 2,8% no budžeta. Bāzes pensija neko nekompensēs, nerisinās. Vilciens brauc sienā, bet mēs vēl varam mainīt tā trajektoriju.” Kā?!
Tagad atklājas galvenais, kāpēc E. Voļskis un K. Dambe bija atnākuši uz Saeimu. Tāpēc, lai glābtu pensiju otro līmeni. Viņi mēģināja iestāstīt deputātiem, ka šis līmenis, savukārt, izglābšot gan pensionārus, gan pensiju sistēmu kopumā un tādējādi vēl plašākā mērogā arī valdību un Saeimu no tām briesmām, par kurām viņi deputātiem bija izstāstījuši daudz vairāk, nekā šeit iespējams atreferēt.
E. Voļska un K. Dambes minimālais mērķis bija novērst, kā viņi sacīja, krišanu panikā un pensiju otrā līmeņa uzkrājumu iztukšošanu, kā to jau izdarījušas Igaunija, Lietuva un arī Polija. Tas darīts pēdējos desmit gados katrā valstī atšķirīgos veidos. Arī Latvija nav palikusi pavisam malā no tādas rosības, taču aprobežojusies ar to, ka grozījusi sadalījumu starp iemaksām pensiju pirmā un otrā līmeņa uzkrājumos. Treknākos laikos vairāk naudas ielikts otrā līmeņa fondos, bet liesos laikos iztrūkums valsts budžetā lāpīts, nevis izņemot fondos jau ielikto naudu, bet samazinot naudas plūsmu uz fondiem:
Šeit redzamā iemaksu raustīšana tika uzdota par vienu no iemesliem, kāpēc fondu atdeve līdz šim niecīga. Par panikas pazīmēm tika apzīmēti jautājumi, kāpēc vajadzīgi fondi, no kuriem caurmēra pensionārs vēlāk saņems pārdesmit eiro mēnesī, ar kuriem viņa izdzīvošanas problēmas netiks risinātas nekā.
Latvijas kaimiņvalstīs jau ir izdarīti secinājumi atbilstoši parunai par kazu, kas jākauj nost, ja tā nedod pienu. E. Voļska un K. Dambes uzdevums bija pārliecināt deputātus, ka kaza sāks dot pienu, ja to baros labāk. Tas nozīmē “pensiju izmaksas, kas tiek investētas nākotnē, vismaz 12% no algām” 6% vietā, kas skaitās normalitāte, kādā Latvija atgriezīšoties 2029. gadā. Saeimas viesu maksimālais uzdevums bija pārslēgt deputātu domas no fondu likvidācijas uz fondu dubultošanu.
Stilistiski līdzīgs sakāmvārdam par kazu, kas jākauj nost, ir padoms nejāt uz zirga, ja tas ir beigts. Abi šie tēli lieliski papildina viens otru. Pensiju fondu kazu nemaz nav iespējams nokaut, jo īstenībā tā jau ir beigta. Tagad nauda vajadzīga manipulācijām, lai varētu radīt iespaidu, ka beigtā kaza vēl ir dzīva, lai gan tikai izskatās kā dzīva, jo ir varbūt sasaldēta, varbūt pataisīta par izbāzeni. Tieši tāpat pensiju fondiem vajag vairāk naudas, lai turpinātu izrādīt dzīvības pazīmes, jo kopš 2001. gada šajos fondos iemaksātā nauda ir pārvērtusies par neko.
Naudas pārvēršanās par neko nenozīmē fondu juridiski noformētu izputēšanu, bet tik niecīgu otrā līmeņa pensiju piemaksāšanu, ka visa šī pasākuma bezjēdzība ilgi vairs nebūs noslēpjama. Taču fondu uzturēšanu varētu būtiski paildzināt, ja tajos iemaksājamo naudas summu dubultotu procentuāli un vēl vairāk pēc nomināla, ko uzpūš inflācija. Tad fondi varētu palielināt izmaksas pensionāriem un uzdot no Latvijas valsts saņemto naudu par savas saimnieciskās darbības - spekulāciju ar vērtspapīriem - rezultātu.
Kvantitatīvu un vienlaikus uzskatāmu apliecinājumu pensiju fondos ieguldītās naudas pazušanai no pirktspējas viedokļa “Neatkarīgā'' jau ir sniegusi pirms gada, salīdzinot dažu pārtikas pamatproduktu cenas Rīgas Centrāltirgū kopš 2001. gada jūlija, kad sākās naudas iemaksāšana pensiju fondos. Toreizējais cenu salīdzinājums plašāks, toties salīdzinājuma konspekts sniedz pārskatāmāku liecību:
| Produkts | 2001. g. eiro/kg | 2025. g. eiro/kg | Izmaiņas % |
| Sviests | 1,56-1,63 | 13,0-16,0 | 833 |
| Cūkgaļa | 4,3-5,0 | 5,50-8,0 | 4,6 |
| Reņģes (k) | 0,64-0,85 | 4,50-4,90 | 703 |
| Kartupeļi | 0,08-0,12 | 0,80-2,0 | 1 000 |
| Banāni | 0,67 | 0,80-1,0 | 19,4 |
Fondu kopējais ienesīgums kopš 2001. gada ir bijis spējīgs kompensēt banānu sadārdzinājumu un nesis augļus attiecībā pret cūkgaļu, bet pat kartupeļu miziņu tagad vairs nevar nopirkt par to naudu, par kādu toreizējos latos - lata simtdaļās jeb santīmos varēja nopirkt kilogramu kartupeļu. Tāpat arī ne sviests, ne reņģes netiks cilvēkiem, kuru naudu valsts uzdāvinājusi pensiju fondiem.
