Pensiju otrā līmeņa pārvaldnieki cenšas atpirkties no fondu likvidācijas ar rakstiskiem un publiskiem solījumiem kaut daļu no viņiem iedotās nodokļu naudas ieguldīt Latvijas uzņēmumos vai projektos.
Jūnija sākumā uz Latviju atnāca ziņa no Lietuvas, ka arī tur gatavojoties pensiju otro līmeni likvidēt. Oficiāli tā būtu pensiju otrā līmeņa padarīšana par brīvprātīgu vai arī pielīdzināšana pensiju trešajam līmenim. Reāli tā tomēr būtu pensiju otrā līmeņa likvidācija, jo ietvertu iespēju atteikties no līdzdalības tajā arī tiem cilvēkiem, kurus valsts šajā līmenī iepriekš ielikusi. Tāda ziņa no Lietuvas uz Latviju nonāca caur Briseli kopā ar turienes “fui” lietuviešu nodomiem. Tas, protams, loģiski un saprotami no Eiropas Savienības veco dalībvalstu interešu aizstāvjiem, kuru priekšteči uzņēma ES jaunas dalībvalstis ar obligātu nosacījumu, lai šīs valstis jau kandidātvalstu statusā sāk finansēt vecajās dalībvalstīs uzbūvēto pensiju piramīdu. Latvija sāka to darīt no 2001. gada 1. jūlija. Toreiz tas notika ar solījumiem un ilūzijām, ka ES turpinās paplašināties un Latvijas pensionāri dzīvos tikpat labi kā Rietumeiropas pensionāri toreiz, jo tā taču pienākas visiem, kuri nokļuvuši ieguldījumu piramīdas augstākajos līmeņos. Tagad skaidrs, ka nekādu paplašinājumu Eiropas pensiju piramīdai nebūs un vinnēs tie, kuri pagūs izraut no tās naudu tā, kā igauņi to jau ir izdarījuši pirms vairākiem gadiem.
ES amatpersonas nevar atļauties pateikt skaidri un gaiši, ka iemaksas pensiju otrā līmeņa pensiju fondos ir samaksa par Lietuvas, Latvijas u.c. valstu uzņemšanu ES ar tās labumiem vienota preču tirgus, pasaulē pazīstamas valūtas un - galvenais - palīdzības fondu naudas veidā. ES oficiālā retorika tāda, ka pensiju otrā līmeņa likvidācija varētu bremzēt Lietuvas kapitāla tirgu attīstību un sašaurināt piekļuvi finanšu resursiem. Domu gaita tāda, ka pensiju fondi taču varētu kļūt par ieguldītājiem Lietuvas ekonomikā. Taisnība, ka ieguldījumu iespēju nebūs, ja fondu vairs nebūs. Bet kāpēc tad šie ieguldījumi nav veikti vairāk nekā divdesmit gados, kopš pensiju fondi ir?
Arī Latvijai nupat iznācis saskaries ar absurda rekordu pensiju fondu sakarā Starptautiskā valūtas fonda izpildījumā. Maijā beigās uz Latviju bija atbraucis un jūnija sākumā publiski izpaudās SVF atsūtīts uzraugs, kurš, no vienas puses kritizēja Latviju par solīti pensiju fondu likvidēšanas virzienā, kaut mazliet samazinot iemaksas šajos fondos, bet, no otras puses, brīdināja par valsts izdevumu pieaugumu aizsardzībai, energodrošības uzturēšanai utt. Kas gan tādā situācijā būtu vēl dabiskāks par Latvijas atteikšanos turpmāk iemaksāt simtiem miljonu, tagad jau gandrīz miljardu eiro gadā starptautiskajiem finanšu spekulantiem pensiju fondos, no kuriem naudu atpakaļ dabūsim, ja vispār dabūsim tikai tad, kad inflācija būs pielīdzinājusi atgūtās naudas vērtību nullei? SVF pārstāvju prasības absurdas, bet toties labi saprotamas. Viņi prasa no pensiju piramīdā jau iesaistītajiem dalībniekiem lielākas iemaksas, jo iesaistīt piramīdā jaunus dalībniekus viņiem nav izdevies. Nav viņiem izdevies ne Irāku iekarot, ne Krieviju pielabināt tā, lai šīs valstis ieguldītu savus ienākumus no naftas pārdošanas globālajos pensiju fondos.
Vairāk nekā divdesmit gadu laikā nepārprotami ieraugāmā atšķirība starp to, kā uzkrājumi nomināli pieaug procentu ieņēmumu dēļ un reāli samazinās naudas pirktspējas zuduma dēļ piespiedusi pensiju fondu vietējos pārvaldniekus vismaz apsolīt, ka Latvija tomēr gūšot kaut kādu labumu no fondu naudas tūlīt, kamēr naudai vēl atlikusi kaut kāda vērtība pirktspējas nozīmē. Solījums tika izteikts, publiski parakstot vienošanos starp Finanšu nozares asociāciju (FNA) un Latvijas Privātā un iespējkapitāla asociāciju par sadarbību, lai veicinātu pensiju fondu līdzekļu lielāku ieguldīšanu Latvijas ekonomikā.
“Šeit ir runa par aizsardzības infrastruktūru, mājokļu celtniecību, energoefektivitāti, zaļo ekonomiku un aprites ekonomiku. Šis ir tikai piemērs jomām, kurās Latvijā tuvākajos gados nāksies veikt būtiskas investīcijas gan ģeopolitisko risku dēļ, gan klimata mērķu sasniegšanai, gan tāpēc, lai mums būtu labāka un iekļaujošāka sabiedrība,” pasākumu komentēja FNA valdes priekšsēdētājs Uldis Cērps no naudas potenciālo devēju puses. .
No naudas ņēmēju puses Latvijas Privātā un iespējkapitāla asociācijas valdes loceklis Harijs Švarcs paskaidroja, ka pensiju fondi nedrīkst ieguldīt naudu vienā konkrētā uzņēmumā, būvprojektā u.tml. Pirmkārt, ja šis viens projekts izputēs, tad ar visu ieguldīto nākotnes pensionāru naudu. Otrkārt, šo projektu atlase, pēc tam sēdēšana uzņēmumu akcionāru sapulcēs un padomēs, uzraudzības komitejās utt. ir dārga, varbūt pat superdārga nodarbošanās, ja finansistiem jāpiesaista, sacīsim, zivkopības speciālisti, lai tiktu skaidrībā par piedāvājumu ieguldīt pensiju uzkrājumu zivju dīķu rakšanā. Jēdzīgāk to visu nopirkt kā ārpakalpojumu no H. Švarca pārstāvētajiem fondiem. Lai šo fondu pārvaldnieki pārliecina pensiju fondu pārvaldniekus par “iespējkapitāla” iespējām. Pensiju fondi drīkst ieguldīt naudu starpniekfondos, kas pelnīšot uz uzņēmumu un projektu rēķina un atdošot daļu peļņas pensiju fondiem.
Nākamo pensionāru naudas ieguldīšana šo pensionāru tuvumā mazās Latvijas robežās ir ļoti riskanta darbošanās, no kuras pensiju fondi ne velti centušies izvairīties. Vismaz kaut kādu ticamību spēj radīt nostāsti, ka pensiju fondu ieguldījumi esot droši un lielu peļņu nesoši no dimantu raktuvju vai medikamentu lielražotāja akcijām, bet par vietējiem uzņēmumiem visai ātri var noplūst ziņas, ka topošo pensionāru nauda tajos tiek uzšķērdēta un izzagta, gatavojot šos uzņēmumus bankrotam.
Pat bez ekonomisko noziegumu draudiem paliek jautājums, cik lielam jābūt pensiju fondu ienesīgumam, lai tagadējais nodokļu maksātājs nākotnē saņemtu pēc naudas pirktspējas tikai tik daudz, cik viņš iepriekš iemaksājis. Izrādās, ka 24 gados, cik daudz laika pagājis no pensiju fondu iedarbināšanas līdz šai dienai, peļņai jābūt 1 000%!
Tad nu raudzīsimies, ar kādiem uzņēmējdarbības brīnumiem tieši Latvijā šie procenti tiks sasniegti un pensiju fondu esamība - attaisnota.
Prasībai pēc 1 000% peļņas ir reāls pamats, bet jāaplūko tā kontekstā, kam datus dod “Neatkarīgās” arhīvs. Ap to laiku, kad Latvijā tika palaisti pensiju fondi, “Neatkarīgā” regulāri drukāja cenas pārtikas pamatroduktiem Rīgas Centrāltirgū. Lūk, kā šīs cenas mainījušās no 2001. gada 14. jūnija līdz 2025. gada 12. jūnijam (publikācijas, attiecīgi, 15. un 13. jūnijā):
| Produkts | 2001.g.Ls/kg | eiro/kg | 2025.g.eiro/kg | Izmaiņas % |
| Sviests | 1,1-1,15 | 1,56-1,63 | 13,0-16,0 | 833 |
| Olas (10 gab.) | 0,56-0,67 | 0,79-0,95 | 1,50-2,80 | 190 |
| Liellopu gaļa | 2-2,4 | 2,84-3,40 | 8,0-15,0 | 357 |
| Cūkgaļa | 3-3,5 | 4,3-5,0 | 5,50-8,0 | 4,6 |
| Reņģes k/k | 0,45-0,6 | 0,64-0,85 | 4,50-4,90 | 703 |
| Kartupeļi | 0,06-0,09 | 0,08-0,12 | 0,80-2,0 | 1 000 |
| Gurķi | 0,36-0,8 | 0,51-1,14 | 1,30-3,0 | 255 |
| Banāni | 0,47 | 0,67 | 0,80-1,0 | 19,4 |
Par šo tabulu jāpaskaidro, ka cenu izmaiņas norādītas cenu zemākajiem līmeņiem. Tabulā nemaz nav ietvertas augstākās cenas par 25 un vairāk eiro/kg īpašiem, kulinārijas brīnumiem domātiem izgriezumiem no liellopu gaļas, jo tie neiederas stāstā par pensionāru izdzīvošanu. Cūkgaļas cenu gandrīz nemainīšanos vismaz pēdējos 25 gados “Neatkarīgajai” apliecināja Latvijas Cūku audzētāju asociācija.
Līguma parakstīšanas pasākumā viens no pensiju fondu runasvīriem Kārlis Purgailis “Neatkarīgajai” apgalvoja, ka no Latvijas pensiju fondos iegrāmatotajiem deviņiem miljardiem eiro pusotrs miljards esot ieguldījumu augļi. Pusotrs miljards pret 9 miljardiem ir 16,6%. Ja tā, tad cūkgaļa ir vienīgais produkts, kura nopirkšanai šodien bija vērts sākt ieguldīt naudu pensiju fondā 2001. gadā. Jau attiecībā pret banāniem ieguldījumi pensiju fondos ir mīnusos un visi citi ieguldījumi nozīmē bada nāvi tiem, kuru izdzīvošanai būs atkarīga no pensiju fondu atdotās naudas.
