“Eurostat” piesaka Latviju par cilvēkbrīvu zonu

Eiropas Savienības statistikas iestāde “Eurostat” uzņēmusies paredzēt Eiropas iedzīvotāju skaita izmaiņas kopā un pa atsevišķām valstīm, paredzot Latvijai tādu iedzīvotāju skaitu, ar kādu nepietiks valsts pastāvēšanai tagadējās robežās un veidā.

Cerības paredzēt nākotni ir pats galvenais arguments, kāpēc vispār tiek tērēta nauda un daudz citu resursu statistisko datu vākšanai. Vairumā gadījumu runa ir par pārskatāmi īsiem laika periodiem. Piemēram, iekšzemes kopprodukta apjoms un izmaiņas šā gada pirmajos 2. ceturkšņos pamatos to, kādus ieņēmumus valsts var paredzēt un sadalīt nākamā gada budžetā, lai līdz pat gada beigām ierēdņi saņemtu algas, pensionāri - pensijas utt. Cilvēku aprite paaudžu nomaiņas veidā ir daudz lēnāka nekā naudas aprite. Jaundzimušie jāsaskaita tagad, lai zinātu, kāds varētu būt nodarbināto skaits pēc gadiem divdesmit un jau šo gadu laikā varētu situāciju mainīt, paverot imigrācijas vai emigrācijas slūžas; savukārt nodarbinātības līmeni vismaz teorētiski var regulēt ar kapitāla piesaistu jaunu darba vietu radīšanai u.tml.

1,2 miljoni iedzīvotāju Latvijā izskatās par maz

Daudzkārt sarežģītāk ir paredzēt, cik daudz bērnu būs tiem cilvēkiem, kuri ap šo laiku vēl ir pavisam mazi bērni vai kuri vēl tikai piedzims tuvākajos gados. Un tad vēl nākamais pieņēmums, cik bērnu būs tagad piedzimušo cilvēku bērniem un bērnubērniem. “Eurostat” tomēr ir uzņēmies izskaitļot, “kas būtu, ja”. Tā varētu latviskot “Eurostat” atrunu “what-if” paredzējumam par Eiropas iedzīvotāju skaita izmaiņām līdz tam laikam, kad nupat piedzimušajiem vai piedzimstošiem būs pienācis laiks nomirt, atstājot savu vietu mazbērniem, kuru dzimšanas periods beigsies, un mazmazbērniem, kuru dzimšanas periods sāksies. Pārskata perioda robežas noapaļotas ar 2100. gadu. “Eurostat” paredz iedzīvotāju skaita samazināšanos kopumā un atrodot Latviju par valsti, kuras iedzīvotāju skaits attiecībā pret 2025. gadu kā atskaites punktu samazināsies straujāk nekā citās valstīs:

Šo datu avots ir “Eurostat” “Jaunumu” (Latest news) sadaļas 16. aprīļa ziņa ar oriģinālo nosaukumu “EU’s population projected to drop by 11.7% by 2100”. Tātad ziņa, ka “Eurostat” paredz ES iedzīvotāju kopskaita samazināšanos par 11,7% līdz 2100. gadam. Samazinājuma sadalījuma pa valstīm ziņas pamattekstā nav, taču tur ir saite uz “Database on population projections" ar tabulu, no kuras divas rindiņas saīsinātas un pārceltas uz “Neatkarīgo".

Ziņas pamattekstā, toties, iekļautas atrunas, lai datu lietotāji neuztver šos skaitļus kā ziņas par nākotni, ka tā būs tieši tāda un nekāda savādāka. Ja reālie skaitļi nākotnē atšķirsies no 2025. gada paredzējumiem, tad stāsies spēkā “Eurostat” atruna, ka 2025. gada skaitļi ir tikai pašlaik fiksēto iedzīvotāju skaita izmaiņu projekcija nākotnē, nevis apgalvojums, ka tagadējās izmaiņas turpināsies bez izmaiņām. Angļu valodā izmantots nošķīrums, ka “projections” nav “forecasts”. Par to lietotāji var pat apvainoties un pārmest, ka “Eurostat” atzinies miglas pūšanā, gaisa jaukšanā un pilnīgā bezatbildībā par saviem datiem.

Saeimā ir deputāti, kas tiešām cenšas

Gods kam gods, ka Latvijā ir cilvēki, kuri atstrādā valsts apmaksāto labo dzīvi, par kādu tiešs norēķins prasīts netiek. Ir tikai vēsturiski piemēri, ar kādām katastrofām cilvēkiem beigusies pārliecība par mūžīgo labklājību. Latvija valdošās aprindas mēģina izrādīt, ka tās tādā maldīgā pārliecībā nav iekritušas. Tāpēc Saeimā ir nodibināta Ilgtspējīgas attīstības komisija, kurai dienu no dienas jāpārbauda, vai valstī viss patiešām tik labi, cik labi jūtas Saeimas deputāti. Lai šo komisiju pašu pasargātu no ieslīgšanas pašapmierinātībā, tās vadīšana atdota opozīcijā nonākušās Nacionālās apvienības deputātam Uģim Mitrevicam.

U. Mitrevics attaisnoja dāvāto uzticību, savas komisijas 15. aprīļa sēdi “par Latvijas pensiju sistēmas ilgtspēju” atklājot ar “Eurostat” datu piesaukšanu un tālāk tā, kā “Neatkarīgā” jau atreferējusi: “Vai personas, kas šogad sāk darba gaitas un 2070. gadā varēs prasīt pensijas, var paļauties uz pirmā līmeņa pensijām?” Tādējādi U. Mitrevics savu jautājumu pamatoja nevis vienkārši ar visiem zināmo, ka pensiju sistēma ir naudas piramīda, kas neapgāžas tik ilgi, kamēr naudu tajā iemaksā vairāk cilvēku nekā izņem. Jautājums tika pamatots ar skaitļiem, kas iegūti izsmalcinātā veidā un apstiprināti ar “Eurostat” autoritāti. Domu gaita tāda, ka dzimstības samazināšanās samazina vispirms darbspējīgo cilvēku skaitu un ar lielu novēlošanos pensionāru skaitu, kura relatīvais pieaugums pret darbspējīgo skaitu var pagūt pensiju piramīdu apgāzt.

Tas ir labi, ka arī citiem slikti

Saeimas komisija nav gaišreģi, kuri jau 15. aprīlī strādāja ar datiem, kas tagad noenkuroti “Eurostat” jaunumos ar 2026. gada 16. aprīļa datumu. U. Mitrevics atsaucās uz kādu no iepriekšējiem ziņu laidieniem, kopš kura izskaitļošanas reālā situācija mainījusies daudz mazāk, nekā tās projekcija nākotnē. Tas lieku reizi brīdina nesajaut prognozes ar ziņām, kas paziņo tikai to, ka tagad laista klajā tāda un tāda prognoze, nevis to, ka nākotnē būs jeb notiks tas un tas.

Lai visiem būtu sāpīgāk, atkārtosim U. Mitrevica sniegto Latvijas salīdzinājumu ar Lietuvu un Igauniju. Salīdzinājuma rezultātus U. Mitrevics rezumēja ar vārdiem, ka tie ir “nesaprotami skaitļi priekš manis kā latvieša. Kā tad tā, ka kaimiņiem nav tik slikti kā mums?! Mēs kaut ko darām nepareizi.”

“Eurostat” 16. aprīļa ziņā paredzētas šādas iedzīvotāju skaita izmaiņas Baltijas valstīs:

No šiem skaitļiem nav pat īsti skaidrs, par ko pārdzīvojumi, ka kaimiņiem klājas labāk. Izrādās, ka “Eurostat” jaunākajā prognozē situācija Baltijā pasniegta daudz izlīdzinātāka nekā iepriekš. U. Mitrevics nolasīja iepriekšējo prognozi, izsakot iedzīvotāju skaita samazinājumus Baltijas valstīs procentos 2050. gadā pret 2025. gadu. Šie procenti citi, ja iedzīvotāju skaita samazinājuma rādītājus 16. aprīļa tabulā pārvērš procentos gan uz 2050., gan uz 2100. gada robežlīnijas:

Baltijas valstu secība pēc iedzīvotāju skaita samazināšanās tempiem nav mainījusies, bet tempu atšķirības vairs neliek šausmināties, ka pie mums viss ir slikti, kamēr pie kaimiņiem - labi. Nē, vismaz tas ir labi, ka visur gandrīz vienādi slikti.

Kādu nākotni Latvijas iedzīvotāji izvēlēsies, ja viņiem to ļaus?

Latvijā tas patiešām skaidri un viennozīmīgi, bet abās pārējās Baltijas valstīs praktiski tāpat kā pie mums nāksies atbildēt uz jautājumu par valstu pārveidošanu pēc darbspējīgo skaita sarukuma zem minimuma, kāds vēl spēj paveikt valsts uzturēšanai nepieciešamo darbu apjomu: vairākuma darbs ļauj savākt valsts aparāta uzturēšanai nepieciešamo nodokļu summu, bet visu laiku ir vajadzīgi arī atsevišķi cilvēki, kas izceļas ar sasniegumiem politikā, sportā, mākslā.

Valstij nepieciešamā iedzīvotāju skaita minimums nav iepriekš zināms rādītājs un noslīdēšana zem tā neizraisa tūlītējas sekas. Valsts var turpināt pastāvēt tik ilgi, kamēr tās izjukšanai atrodas dekoratīvs iegansts, kas nav izjukšanas patiesais cēlonis. Te tūlīt jāuzsver, ka šāda notikumu secība neattiecas uz Latvijas Republikas okupāciju 1940. gadā. Tolaik Latvijai nebija tik lielu iekšēju grūtību (vai konfliktu, vai nespēka), no kurām okupācija būtu devusi godpilnu izeja. Nē, okupācija nāca pati par sevi neatkarīgi no tā, kas notika Latvijā.

“Eurostat” uzrādītais iedzīvotāju skaita zudums brīdina, ka Latvijai kļūs aizvien grūtāk panākt, lai ārēji spēki ar šādu valsti rēķinās. Tomēr vēl jo grūtāk vienoties, ko īsti grib Latvijas iedzīvotāju vairākums. Varianti ir Latviju vai nu apmežot, vai uz imigrācijas rēķina padarīt par tikpat blīvi apdzīvotu kā Rietumeiropā. Pirmajā variantā visus “Eurostat” paredzētos 1,2 miljonus cilvēku nāksies koncentrēt droši vien Rīgā. Tā būtu lētāka iztikšana, pārtiekot no tā, ko valsts ietirgos ar gaisu - ar CO₂ emisijas kvotām atbilstoši tam, kā Latvijā augošie meži CO₂ piesaistīs. Tāda sistēma Eiropas Savienībā tiek veidota, bet nav garantiju, ka tiks izveidota. Gaisa tirgotāju sabiedrība var izrādīties pārāk vāja pret sabiedrību ar tradicionāliem priekšstatiem, ka vajag vairoties un izplesties.