Saeimas Budžeta komisijas 19. maija sēdē deputātu krēsli palika tukši, jo deputāti tajā laikā atradās nemitīgā kustībā pa Saeimas ēku kompleksa istabām, gaiteņiem un pagalmiem, lai atrastu partnerus un vārdus sevis ierunāšanai labākajās vietās, ko spējīgas dot 14. un 15. Saeima.
Attēla priekšplānā Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētāja, partijas “Jaunā Vienotība” (JV) deleģētā Anda Čakša, kuras uzdevums bija nesarūgtināt divas uz Saeimu ataicinātas ierēdņu un speciālistu grupas. Tas nebūtu bijis pieklājīgi, ja uz Saeimu ataicināti cilvēki atnāk, bet deputāti neliekas par viņiem ne zinis. Taču 19. maijā vismaz aplūkojamās komisijas sēdē viss bija pieklājīgi. Attēlā redzami Zemkopības ministrijas pārstāvji, kas tika iesaistīti augsti intelektuālā nodarbībā - treniņā sakarīgi izstāstīt sev un citiem, kāds sakars ministrijas apsaimniekotajam budžetam ar lauksaimniecības produktu ieguvi no viena hektāra un no nozares kopumā naudas, pārtikas produktu sortimenta un CO2 bilances izteiksmēs. Otrajā piegājienā Finanšu nozares asociācijas (banku) un vairāku ministriju pārstāvji atskaitījās par informācijas apmaiņu ar mērķi ierobežot naudas izkrāpšanu no Latvijas iedzīvotājiem. Šajās smadzeņu vētrās A. Čakšai asistēja “progresīvā” Jana Simanovska un “zaļzemnieks” Harijs Rokpelnis.
Jaunas koalīcijas un valdības sastādīšanas dienas un naktis ļauj Saeimas deputātiem pa īstam izjust sevi kā valsts un arī sava personiskā likteņa lēmējus. No tā, pie cik pareiziem lēmumiem novedīs tagadējās sarunas, atkarīga viņu pārvēlēšana vai nepārvēlēšana 15. Saeimā kā skaidrākais sarunu veiksmes kritērijs. Tagadējām sarunām būs vēl daudzas citas sekas, kuru noskaidrošanās var prasīt gadus un gadu desmitus.
Visi sarunu dalībnieki it kā gribētu Latvijai tādu valdību, kas ceļ valstī labklājību, palielina politisko, militāro, tiesisko, ekoloģisko drošību utt. - palielina labumus visiem, bet līdz Saeimai jau tikušiem cilvēkiem palielina vairāk nekā citiem. Tomēr šāda konstatācija nav garantija, ka tiešām tiks izveidota valdība, kuras līdz Saeimas vēlēšanām pieņemtie lēmumi nedarīs kaunu. Par jaunas valdības izveidošanu sakāms tieši tas pats, kas par neizveidošanu, ja valdības pienākumi tiks atstāti demisionējušās Evikas Siliņas valdībai.
Neskaidras ir tagadējo sarunu tālākās sekas, sašaurinot to apjomu līdz atsevišķajiem sarunu dalībniekiem. Pilnīgi iespējama ir neatgriezeniska salamāšanās starp vienas partijas biedriem un atklāsmes par dvēseļu radniecību starp politiskajiem pretiniekiem. Šādas saskaņas realizācijai der gan jaunu partiju dibināšana, gan laulību slēgšana pat par esošo laulību un vēl savādāk saucamu attiecību laušanas cenu. Lai to katrs cilvēks sava mūža beigās novērtē, kas no šādiem pavērsieniem vedis uz labu un kas - uz ļaunu.
Sava nozīme arī tam, ka politikā nespēj noturēties cilvēki, kuri nomoka sevi ar domām par savas rīcības sekām dažādu sakarību plašumā un ilgu gadu tālumā. Politikā izdzīvošanas izredzes lielākas tiem, kam prieks par viņu pašu spēlēm, “kurās politiķi jūtas kā zivis ūdenī: kurš vainīgs pie politiskās krīzes, kurš bija īstais valdības gāzējs, kādas būs jaunās koalīcijas “sarkanās līnijas”, kas ar ko metīsies kopā...”
Turklāt politiķiem nevar pārmest, ka viņi nodarbojas tikai un vienīgi ar pašapmierināšanos. Kad vadzis būs pilns, tad tas lūzīs, bet līdz tam ļaužu (potenciālo vēlētāju) masai to tik vien vajag, kā aizvien nākamo un aizvien raibāku kankaru karināšanu uz pierastā vadža. To iepriekš nevar paredzēt, kad masas pieprasīs pilnīgi jaunas dekorācijas uz politiskās skatuves.
Gan cilvēku instinkti, gan politikā, uzņēmējdarbībai vai privātajā dzīvē noslīpētie uzvedības stereotipi mudina no briesmām pamukt malā. E. Siliņas valdībai tuvojošies briesmu uzskaitījums ir apjomīgs.
Pirmkārt, tie ir parādu piedzinēji, kas trenkā valsts vārdā parādus sataisījušo valsts uzņēmumu “air Baltic”.
Otrkārt, tas ir no naftas un dabasgāzes iegūstamo produktu kāpums pats par sevi un visas citas cenas, ko energoresursi (un dabasgāze arī kā minerālmēslu izejviela) var iekustināt kā lavīnu.
Šīs briesmas pašas tuvākās ar pienākšanas laiku vēl pirms Saeimas vēlēšanām un potenciālu atstāt ārpus Saeimas tos, kuri tiks vainoti par atnākušajām nelaimēm. Te atliek vien atgādināt par “Neatkarīgās” 7. maija publikāciju “Autobusi nebrauks un ceļu būve nenotiks, jo Švinkam nav naudas". Proti, autobusu pasažieru pārvadātāju asociācija brīdinājusi un viņus uzraugošā Satiksmes ministrijas iestāde apstiprinājusi, ka ar šā gada budžeta likumā paredzēto valsts finansējumu pārvadātāji varēšot pirkt degvielu par tagadējām cenām tikai līdz septembrim, bet sabiedriskā starppilsētu autotransporta pazušanu dažas nedēļas pirms Saeimas vēlēšanām pieļaut būtu pavisam nesmuki. Taču tā nebūt nav tikai Satiksmes ministrijas problēma.
Tajā paša publikācijā ietverti Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienesta aprēķini, ka šī dienesta autotransporta kustībai šim gadam atvēlētie 2,24 miljoni eiro par tagadējām degvielas cenām nodrošina ātrās palīdzības mašīnu braukāšanu līdz rudens sākumam. Tālāk nav vērts neko jautāt ne ugunsdzēsējiem, ne policijai, jo principā neiespējami, ka šo dienestu vadība un Iekšlietu ministrija par viņiem visiem varētu atbildēt kaut ko citu. Visu budžeta iestāžu uzturēšanas izdevumi šim gadam ir rēķināti atbilstoši vienām un tām pašām degvielas cenām un tālāk apkures izdevumiem 2026. gada beigās. Ja piepildīsies briesmu stāsti par cenu pieaugumu, tad Latvijai būs vajadzīgs praktiski jauns valsts budžets. Tātad līdzekļu pārdalīšana, izraisot tik lielu neapmierinātību, ka daudzi E. Siliņas vietā būtu darījuši tāpat, kā viņa izdarīja.
Jautājums nav par to, kāpēc E. Siliņa atkāpās, lai gan ir paturējusi tiesības palikt valdības mājā, ja Saeima dos viņai jaunu un stipru mandātu palikšanai. Proti, ja Saeima nespēs nevienam piešķirt mandātu doties uz Ministru kabinetu un E. Siliņu nomainīt. Uz tādas Saeimas fona valdības vara izaugtu līdz visvarenībai. Saeima cenšas to nepieļaut, patiešām griežot nākamās valdības partijiskā un personālā sastāva karuseli.
Nākamās koalīcijas dalībniekiem ir labs skaidrojums vismaz par to, kāpēc viņi nevar atbildēt, ko darīs E. Siliņas vietā tie, kuri tiks viņas vietā. Protams, ka vainīga ir JV un E. Siliņa personīgi. JV kas izmanto Latvijas valsts pārvaldē sapārotos premjera un finanšu ministra amatus. “Pats galvenais uzdevums ir likt galdā, kāda ir patiesā situācija Latvijā,” “Neatkarīgajai” uzsvēra “Apvienotā saraksta” runasvīrs Edvards Smiltēns. “”Man un kolēģiem ir nojausma, bet to zina tikai JV. Un to ir rūpīgi slēpusi pēdējos gadus. Kaut ko mēs esam atklājuši “Rail Baltica” kontekstā, tālāk “airBaltic” nozīmē absolūtu katastrofu. Mums vispirms jāsaprot, cik dziļa ir bedre, un godīgi jāpasaka, ko var izdarīt un ko nevar.”
“Progresīvo” līderis Andris Šuvajevs apliecināja, ka JV koalīcijas partneri par patieso situāciju nezinot neko daudz vairāk kā opozīcija: “Gan es, gan citi mēnesi, pat divus mēnešus centāmies jautāt, ko darīsim, kad līdz mums atnāks sitiens no Hormuzas jūras šauruma. Finanšu ministrijas atbilde bija, ka viņi visu redz un kontrolē. Ja vajadzēs, iedos naudu no līdzekļiem neparedzētiem izdevumiem. Ka tik nepieļaut politiskas diskusijas - tas viņiem bija galvenais. Tagad tā vairs nebūs.”
Ja deputāti metušies jauno valdību taisīt, tad taču uzskata, ka faktiskā situācija nav tik briesmīga kā daudzu publikāciju virsraksti. Dažkārt pietiktu tikai ar šo virsrakstu nomaiņu: “Jaunajai valdībai pirmā būs tīri psiholoģiska funkcija," norādīja Zaļo un Zemnieku savienības un Latvijas Republikas Saeimas (sešu Saeimas sasaukumu) veterāns Augusts Brigmanis. “Tagadējā valdība degradējusies, nekam nederīga. Cilvēkiem ir jāatdod ticība.”
Protams, ka Latvijas valstij un valdībai vēl ir resursi, ko varētu apsaimniekot saprātīgāk nekā līdz šim. Budžetā ir atlikti līdzekļi neparedzētiem gadījumiem. Gadu no gada izkoptā prasme ir pārlikt vienā budžeta izdevumu ailē pāri palikušu naudu uz citām ailēm, kur atklājas iztrūkums.
“Man, esot klāt tikai pie trijiem budžetiem, jau ir kļuvis skaidrs, ka katru gadu ir slikti,” atzīmēja A. Šuvajevs. “Neticu, ka var būt kolapss,” mierināt uzņēmās no “progresīvās “ ar neatkarīgo deputāti kļuvusī Skaidrīte Ābrama. Savu tagadējo statusu viņa apstiprināja ar tālāko paskaidrojumu, ka “atrazdamās Saeimā, esmu kļuvusi ļoti skeptiska. Neticu, ka kaut kas grandiozi mainīsies.” Grūtības segt vietējās saistības valdība atrisināšot tā, ka “būs tikšanās ar uzņēmējiem, būs neliels piedāvājums, kā mums tas parasti notiek. Pārvadātāji un visi citi ir ļoti atkarīgi no valdības un neies pretī ambrazūrai ar kailām krūtīm - šaujiet mūs nost! Būs nejēdzīgas piekāpšanās - kā katru reizi."
E. Smiltēns teicās jau pamanījis “neprātīgus izdevumus”, kas “jācērpj”. Piemērs tam 36 miljoni eiro robežkontroles punktu caurlaides spēju palielināšanai uz Latvijas un Krievijas robežas, pār kuru preču plūsmas palielināšana nav pārskatāmā nākotnē iespējama. Lai nu būtu tā, ka autopārvadātājiem iedos to naudu, ko neiedos būvniekiem.
Daudz grūtāk saprast, kā jaunā valdība segs ārējās saistības, ko tai uzkrāvis “airBaltic". Atliek paciesties tikai mazliet, lai redzētu, kā tas tiks izdarīts. “Prasītāji par “airBaltic” tūlīt būs klāt,” atzina A. Brigmanis. Viņa vārdiem runājot, Valsts prezidents izvēlējies nākamās valdības veidotāju ne pēc tā, cik kuram balta dvēsele, bet pēc spējas ne tikai izdomāt, bet ar citu politisko spēku atbalstu vai nu piešķirt uzņēmumam 150 miljonus eiro, vai likvidēt uzņēmumu.
