Evikas Siliņas valdības apsolītā pašvaldību finanšu izlīdzināšanas aprēķinu pārtaisīšana Finanšu ministrijas izpildījumā nozīmē atņemt vairāk naudas Rīgas un Pierīgas pašvaldībām un atdot šo naudu lauku pašvaldībām, lai būtu drošība, ka vismaz algas saviem darbiniekiem lauku pašvaldības spēs samaksāt.
Pašvaldību ieņēmumu izlīdzināšanas jaunā kārtība tika solīta līdz šā gada 1. martam. Solījums izpildīts tādā veidā, ka februārī Finanšu ministrija 23. februārī publicēja jaunu pašvaldību finanšu izlīdzināšanas (PFI) likumprojektu, kas tagad apspriežams vēl pirms apstiprināšanas valdībā un iesniegšanas Saeimā. Likumprojekta anotācijā Finanšu ministrija neskopojas ar sevis slavēšanu par to, cik daudzus viedokļus ministrija uzklausījusi jau iepriekš, lai sagatavotu tagadējo likumprojektu. Tas samazināšot administratīvo slogu, padarīšot finansējuma plūsmu vienkāršāku un pārskatāmāku, ļaušot pašvaldībām vairāk koncentrēties uz pakalpojumu kvalitāti utt. Tomēr īstā jēga šādām pārgrozībām tika atklāta Finanšu ministrijas paziņojuma pēdējos teikumos: “Spēkā esošais PFI likums Saeimā tika pieņemts 2015. gadā, un kopš tā laika ekonomiskās attīstības, iedzīvotāju migrācijas, administratīvi teritoriālās reformas un nodokļu izmaiņu rezultātā Rīgas un Pierīgas pašvaldību ieņēmumi ir pieauguši būtiski straujāk nekā pārējām pašvaldībām.” Šajā vietā Finanšu ministrija aprāvās, naudas atņemšanu no Rīgas un Pierīgas tieši nedeklarējot, jo cilvēkiem pašiem jāsaprot finanšu izlīdzināšanas jēga gadījumā, kad vienam ienākumi “pieauguši būtiski straujāk nekā citiem". Visi ieinteresētie tiešām visu saprata. Lauku pašvaldības paudušas publisku atbalstu naudas pārdalīšanai, t.i., pārdalīšanai vēl lielākā apjomā nekā pārdala pašlaik, bet Rīgas un Pierīgas pašvaldību apvienība "Rīgas metropole" 27. februārī publicēja aicinājumu “nekavējoties apturēt likumprojekta virzību pašreizējā redakcijā".
Pašvaldību dalīšana divās nesamierināmās grupās, kad viena grupa dzīvo uz otras rēķina, ir piedauzības akmens, uz kura valsts un pašvaldības klūp gadu no gada. Visas puses, kas iesaistītas katra gada valsts un pašvaldību budžetu gatavošanā, velta viena otrai papildu pārmetumu porcijas gan publiski, gan kuluāros. Finanšu ministrija apgalvo, ka beidzot tomēr atradusi paņēmienu šo kašķu izbeigšanai: “PFI modelī ir iespējams atteikties no līdzšinējā pašvaldību dalījuma maksātājos un saņēmējos, aizstājot to ar vienotu, caurspīdīgu un sistēmiski saprotamu finansējuma sadales pieeju. FM ieskatā tas stiprina izlīdzināšanas sistēmas kopējo mērķi - nodrošināt līdzvērtīgu pamatpakalpojumu pieejamību visiem iedzīvotājiem neatkarīgi no dzīvesvietas” utt. bez saprotama skaidrojuma, kā tieši atrisināta problēma, kas mocījusi valsti kopš Latvijas Republikas atjaunošanas.
"Jaunais modelis gan nedefinē, kuri būs maksātāji un kuri saņēmēji izlīdzināšanas fondā, tomēr tas ir neveiksmīgs paņēmiens, kā ar jauno pieeju pārdalīt finansējumu,” paziņoja "Rīgas metropoles" izpilddirektore Anita Līce. “Rīgas metropolei” skaidrs, ka valdība palielinās tās kopējos PFI maksājumus par apmēram 24 miljoniem eiro gadā. No “metropolei” līdzās esošās Jūrmalas ņemšot par pāris miljoniem eiro gadā vairāk nekā līdz šim.
Viens no iemesliem, kāpēc pašvaldībām jācīnās par naudu, ir naudas trūkums atbilstoši tam, cik pieticīga ir Latvijas ekonomiskā izaugsme. Savukārt viens no šo izaugsmi bremzējošiem faktoriem ir PFI, kas mudina pašvaldības būt trūcīgām, lai saņemtu vairāk naudas no PFI un - Dievs, pasargi! - neiekļūtu starp tām pašvaldībām, kam PFI jāuztur.
Vēl spēcīgāks ekonomiskās izaugsmes bremzēšanas veids ir pašvaldību finansēšana no iedzīvotāju ienākumu nodokļa, novirzot šo naudu pašvaldībām, kurās cilvēki dzīvo, nevis strādā. Rezultātā visas pašvaldības ir ieinteresētas piesaistīt iedzīvotājus ar zaļām birzīm un bruģētiem celiņiem ap strūklakām. Vēl jo vairāk pašvaldības ir ieinteresētas nepieļaut nekādu ražošanu, kas nozīmē dūmus, trokšņus, notekūdeņus, intensīvāku satiksmi utt. - nozīmē vidi, no kādas tālāk turas cilvēki ar augstiem ienākumiem, no kā pašvaldības grib saņemt savu daļu. Lai gan vienmēr var atrast izņēmumus, kad ražošana tomēr tiek pieļauta, sistēmiski pašvaldību t.i., pašvaldību darbinieku intereses ir pret jebko, kas pārsniedz nodokļu, PIF un Eiropas Savienības dāvinātās naudas tērēšanu.
Pagājušā gada 11. oktobrī “Neatkarīgā” aprakstīja valdības un pašvaldību publiskās sarunas par 2026. gada budžeta veidošanu, kuru laikā atklājās gandrīz vai konflikts starp diviem valdošās partijas “Jaunā Vienotība” (JV) aktīvistiem. Turklāt konflikts starp viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministru Raimondu Čudaru un Valmieras domes priekšsēdētāju Jāni Baiku nebija starp valsti un pašvaldībām, bet starp cilvēkiem, kuriem valsts vārdā jāpārtaisa PFI. Atklājās, ka R. Čudars darīs visu, lai saglabātu tagadējo iedzīvotāju ienākumu nodokļa dalīšanas kārtību, ko J. Baiks iepriekš bija asi kritizējis TV intervijā: “Tā nekalpo un neveicina arī ekonomiskās aktivitātes.”
Klātienes pasākumā J. Baiks runāja maigāk, ļaujot galvenos iebildumus izteikt Rīgas domes priekšsēdētājam, partijiski “progresīvajam” Viesturam Kleinbergam. Tas bija pareizi sapratis, ka briestošās PFI pārmaiņas nozīmēs valsts ielīšanu Rīgas naudas lādē pēc nākamās naudas porcijas.
Savu nostāju R. Čudars “Neatkarīgajai” pamatoja ar to, ka darba vietas Latvijā sadalītas vēl nevienlīdzīgāk nekā dzīves vietas un nodokļa naudas dalīšana pēc darba vietām tikai palielinās pēc tam atkal pārdalāmo naudas daudzumu, kamēr vien pastāvēs pašvaldības, kas jebkurā gadījumā jāuztur.
Pēc R. Čudara loģikas, Rīgai nav pirmtiesību uz ieņēmumiem no darba vietām, pie kuru - valdības un parlamenta, universitāšu utt. - radīšanas pašvaldībai nekādu nopelnu nav. Lai Rīgā izmaksāto algu nodokļa sadaļa aiziet uz Pierīgas guļamvagoniem - uz pašvaldībām, kurām arī nav nekādu savu nopelnu, ka tās tiek pie naudas. Tās dzīvo uz Rīgas kungu un uz padomju laika mantojuma - uz padomju laikā ap Rīgu atstāto mežu - rēķina, kokus izzāģējot apbūves gabaliem "zaļās" vietās Rīgas kungiem. Nauda Rīgā un Pierīgā ir sekas tam, ka pastāv Latvijas valsts, kurai tāpēc tiesības šo naudu pārdalīt vēl tālāk. Piemēram, 2025. gadā 8,7 miljoni eiro piešķirti arī Valmieras novadam, kas, atšķirībā no Latgales novadiem, nepiesauc savu nabadzību katrā vārda galā.
J. Baiks neatbildēja uz jautājumu, ko viņš liek pretī šādai loģikai un kādam jābūt PFI likumam pēc viņa prāta. Viņa rakstiskā atbilde “Neatkarīgajai” izrādījās bezjēdzīga atrakstīšanās pēc satura, kas nepadziļina konfliktu JV rindās pēc būtības.
Par JV šķīrējtiesnesi starp J. Baiku un R. Čudaru pieteicies finanšu ministrs Arvils Ašeradens. Proti, Finanšu ministrijas piedāvājumā iekļauta vismaz datu vākšana par nodokļa maksātāja darba vietu, lai nezināmā nākotnē varētu “pieņemt datos balstītus lēmumus finanšu līdzekļu pārdalē”.
Pret ideju, ka pašvaldības ieņēmumiem vispār varētu būt kaut kāda saistība ar šajā pašvaldībā esošajām darba vietām, savlaicīgi iebilst Latgales plānošanas reģiona Attīstības padome, kas visādi citādi Finanšu ministrijas sacerējumu atbalsta.
