Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) apņēmusies šogad sagatavot plānu, kā vērsties pie Latvijā studējošiem ārzemniekiem ar piedāvājumu pēc studiju beigām palikt Latvijā.
Par “internacionalizācijas” vārdā nosauktu ārzemju studentu piesaistīšanas plāna gatavošanu IZM pavēstīja Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas 18. februāra sēdē. Par līdzīga veida darbošanos informēja arī Ekonomikas ministrija. "Baisi, baisi, baisi,” bija pamatvārds, ar ko uz šiem plāniem reaģēja Nacionālās apvienības deputāts Artūrs Butāns. Viņu ir satriecis “internacionalizācijas” plānotāju godīgais atzinums, ka neraujas jaunieši no Amerikas Savienotajām Valstīm vai Šveices uz studēšanu un tālāk uz dzīvošanu Latvijā. Latvijai nāksies saspringt, lai iestāstītu skaitliski kaut cik pamanāmām Indijas, Šrilankas vai Uzbekistānas jauniešu grupām, ka paliekot Latvijā viņiem būtu mazliet labāk, nekā ar saviem diplomiem aizbraucot vai nu atpakaļ uz austrumiem, vai uz priekšu uz rietumiem.
Zaļo un zemnieku savienības deleģētais Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētājs Gunārs Kūtris iesāka sēdi ar atzinumu, ka “caur ārvalstu studentu esamību Latvijas sabiedrībā ir arī dažādas neapmierinātības izpausmes, uz to noraksta dažādas problēmas valstī”. IZM un Ārlietu ministrijas un tāpat arī augstskolu pārstāvji stāstīja deputātiem, ka nekāda pamata neapmierinātībai nav.
IZM Augstākās izglītības, zinātnes un inovāciju departamenta direktore Liene Levada atgādināja par ministriju kā par pirmo trauksmes cēlāju pirms pāris gadiem, kad IZM pamanījusi dažu augstskolu piepelnīšanos, pārdodot studentu statusu kā pamatojumu ārzemnieku iebraukšanai un tādai dzīvošanai Latvijā un vispār Eiropā, kas nebija vērsta uz mācīšanos. IZM uzrunājusi Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisiju par likumu grozīšanu, lai tādus gadījumus nepieļautu. Tā radīti juridiskie rīki, ar kādiem piespiest augstskolas piešķirt studentu statusu tikai tādiem ārzemniekiem, kuri reāli mācās, un atņemt tiem, kuri nemācās. Pēc studējošo atbiruma ārzemnieki neko daudz neatšķiroties no vietējiem studentiem. No studijām atskaitīto ārzemnieku izdabūšana no valsts neiekļuva starp Saeimas 18. februāra sēdes tēmām vairāk kā ar pieļāvumu, ka Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde un Valsts robežsardze tiek galā ar pienākumiem, kādi šīm iestādēm rodas jebkurā gadījumā, kad kādam Latvijā nokļuvušam ārzemniekam beidzas tiesības šeit atrasties.
IZM un augstskolu pārstāvju sacītais radīja iespaidu, ka augstskolām ārzemju studenti apmēram tikpat svarīgi kā pavisam nesen bija caur Krieviju un Baltkrieviju ienākošās kravas “Latvijas dzelzceļam”. Tikai tagad, kad šādu kravu gandrīz vairs nav, kļūst saprotams, cik bija labi, kad valstij nevajadzēja finansēt savu uzņēmumu, lai tas spētu uzturēt sliežu ceļus. Ja ārzemju studenti pazustu, tad valstij nāktos vairāk piemaksāt par vismaz dažu augstskolu pastāvēšanu un pieņemt lēmumus par citu augstskolu, kā arī par studiju programmu slēgšanu.
Augstākajā izglītībā jaunieši no ārzemēm kaut daļēji kompensē vietējas izcelsmes studentu skaita kritumu atbilstoši tam, kā dzimstības samazināšanās kopš pagājušā gadsimta 90. gadu sākuma aizvien samazina tādu cilvēku skaitu, kuri grib un spēj mācīties augstskolās. Pēdējo desmit gadu laikā studentu kopskaits samazinājies no 84,3 līdz 76,4 tūkstošiem (no 2015. līdz 2025. gadam 1. septembrī), toties studējošo ārzemnieku kopskaits dubultojies no 6,4 tūkstošiem līdz 12,3 tūkstošiem. Šīs studentu grupas palielināšanās sarūkošajā studentu kopskaitā pacēlusi viņu īpatsvaru no 6% līdz 16%. Dažādus zigzagus šo tendenču līknēs ievilkušas dzimstības svārstības Latvijā un kovidtrakums pasaulē, ieskaitot Latviju.
Turpmākajos gados ārzemju studentu piesaistīšana kļūs aizvien svarīgāka, jo strauji samazināsies vietējas izcelsmes studentu daudzums atbilstoši tam, cik strauji krita dzimstība Latvijā pēc 2008. gada. Ap to laiku dzimušo bērnu tagadējā pārcelšanās no skolām uz augstskolām nosaka kārtējo skolu slēgšanas vilni, kas brīdina augstskolas forsēt arī ārzemju studentu piesaistīšanu, lai nepiedzīvotu skolu likteni.
Kamēr Latvijas depopulācijas vilnis veļas no bērnudārziem uz skolām un tālāk uz augstskolām un darba tirgu, valsts iestādes prāto, kā vietējas izcelsmes jaunos speciālistu iztrūkumu mazināt ar Latvijā diplomēto ārzemnieku piedabūšanu tepat arī palikt. Šī prātošana notiek tik lēni un kusli, ka nesen izpelnījās Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL) uzbrēcienu par nespēju virzīt kaut tikai savus birokrātiskos procesus. Proti, pieņemt jau 2024. gadā apsolīto Cilvēkkapitāla attīstības stratēģiju, kas nav pieņemta šobaltdien: “Šāda kavēšanās rada nopietnas šaubas par valdības apņēmību attīstīt cilvēkkapitālu un būtiski mazina Latvijas spēju risināt neatliekamos darbaspēka un produktivitātes izaicinājumus,” FICIL iesāka šo gadu ar publisku Evikas Siliņas valdības kaunināšanu.
Ja Cilvēkkapitāla attīstības stratēģija būtu, tad tur vajadzētu būt norādēm, kādu specialitāšu absolventus Latvijai vajag. Stratēģijas trūkumu Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas sēdē aizvietoja Ekonomikas ministrijas Cilvēkkapitāla attīstības departamenta direktore Baiba Bašķere ar apliecinājumu, ka kopš 2018. gada ir spēkā Ministru kabineta noteikumi ar uzskaitījumu studiju virzieniem, kuru beidzējus vajadzētu noturēt Latvijā. Uzskaitījums ir paredzamības jeb banalitātes kalngals. Latvijai vajag inženierzinātņu, apstrādes rūpniecības, informācijas tehnoloģiju, elektrotehnikas un finanšu analīzes speciālistus, kā arī gaisa un zvejas kuģu vadītājus un remontētājus.
Arī Latvijai vajag speciālistus, kurus rauj uz visām debess pusēm, jo apgūt šīs specialitātes maz cilvēku grib un var. Tajā skaitā nevar apgūt arī tāpēc, ka salīdzinoši maz cilvēku tās jau apguvuši tik labi, lai spētu mācīt nākamajiem. Bēdīgākais šajā stāstā tas, ka kopš 2018. gada nav ziņu, ka kāda iestāde būtu mēģinājusi vajadzīgos ārzemniekus piesaistīt un tādējādi gūt priekšstatu, vai Latvijai vispār ir izredzes uz tādiem speciālistiem.
Saeimas komisijas sēde kļuva par ilustrāciju tam, kāpēc neviens vai nu nav mēģinājis pildīt valdības 2018. gadā izdotos noteikumus, vai arī darījis to pilnīgā slepenībā. Saeimas komisijas sēdē valdības nodomi nāca gaismā IZM redakcijā - vienā no IZM prezentācijas slaidiem:
Tiklīdz A. Butāns to ieraudzīja, tā sacēla sašutuma vētru tādā stiprumā, ka radās bažas, ka ar viņu vai apkārtējiem nenotiek kas ļauns. To, tāpat kā visu pārējo, kas tagad notiek Saeimā, var izskaidrot ar jau sākušos nākamās Saeimas vēlēšanu kampaņu. No tā secināms, ka pie sakarīgas darbības Saeima atgriezīsies nākamgad ap šādu laiku, kad Saeimas jaunā sastāva deputātiem būs izdevies sabīdīt valdošo koalīciju un valdību.
L. Levada atsaucās uz Krišjāņa Kariņa valdības laikā 2021. gada 22. jūnijā pieņemtajām Izglītības attīstības pamatnostādnēm 2021.-2027. gadam, kurās vārds “internacionalizācija” jau lietots un tračus nav izraisījis. Tomēr klusēšana vairāk izskaidrojama ar to, ka plānošanas dokumentiem ir daudz rakstītāju, bet praktiski nav lasītāju.
Ja interesējamies, cik tālu IZM ar “internacionalizāciju” tikusi, tad pamatnostādnēs uzejams šāds prātojums: “Kvalitatīvu studiju programmu piedāvājuma attīstīšana ES valodās ir viens no sekmīgas internacionalizācijas aspektiem. Tas rada iespējas piesaistīt gan ārvalstu studējošos, gan mācībspēkus.” Šādā kontekstā “internacionalizācija” izskatās pēc pārejas uz mācīšanos “ES valodās", bet īstenībā angļu valodā visiem Latvijas iedzīvotājiem, sākot no bērnudārziem. Tādējādi Izglītības attīstības pamatnostādnes dod vēl vienu orientieri atbildei uz “Neatkarīgajā” 7. janvārī iztirzāto jautājumu “Kad pienāks laiks atzīt angļu valodu par Latvijas valsts valodu?" Uz to pašu norādīja Rīgas Tehniskās universitātes rektors Tālis Juhna. Proti, nopietni konkurēt par Latvijas augstskolas beigušajiem ārzemniekiem Latvija varēs tādā mērā, kādā šeit būs uzņēmumi ar darba vidi angļu valodā, kāda Rietumeiropā daudzviet jau izveidota paralēli un virs dažādām nacionālajām valodām.
