Pagājušā gada beigas iezīmēja pasākums, kurā augstas Latvijas amatpersonas atskaitījās par saviem sasniegumiem un diskutēja viena ar otru angļu valodā tikai savā starpā - bez neviena angļa, t.i., bez neviena cittautieša klātbūtnes. Un 2025./2026. gada mijai veltītais Latvijas Nacionālais simfoniskā orķestra (LNSO) koncerts bija instrumentālais pavadījums afroamerikānietes dziedājumiem, protams, angļu valodā.
“Neatkarīgā” pērnā gada 17. decembrī pievērsa uzmanību tam, kā savus plānus slaukt bezskaidro naudu no visas pasaules publiski kaldināja finanšu pakalpojumu sniegšanas nozares asociācija “Fintech Latvija” un tajā apvienojušies uzņēmumi. Pasākumā piedalījās Latvijas ekonomikas ministrs Viktors Valainis un Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks, apsveikumu pasākumam atsūtīja finanšu ministrs Arvils Ašeradens. Visi šajā pasākumā un šim pasākumam runātie un rakstītie vārdi tika sniegti angļu valodā. Tālāk veltīsim atzinīgus vārdus LNSO par četras reizes spēlēto gadu mijas koncertu, kurā kopā ar orķestri Kristiana Reifa vadībā dziedāja amerikāniete Džūlija Buloka un Rīgas Doma kora skolas gospeļkoris. Programmā bija tikai amerikāņu mūzika. Pēc formas tā apliecināja, ka ASV mūzika pat laikā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu nav tikai “Zvaniņš skan” melodijas apdarinājumi un pakaļdarinājumi. Savukārt dziesmu saturs atklāja, ka amerikāņu ņemšanās ap “melno” verdzību necik daudz neatšķiras no latviešu ņemšanās ap saviem “septiņsimt verdzības gadiem”. Kā punktu uz i šajā pārskatā liksim partijas “Latvija pirmajā vietā” līdera Aināra Šlesera internetā publicēto iejušanos “Mērnieku laiku” tēlos. Pietuka Krustiņa stilā “nevis Šlesers iet pret Eiropu, bet kopā ar Ameriku mēģināsim pārveidot Eiropu” “ar savu steitmentu", kā sacītu arī Švauksts pēc pārorientēšanās no vācu valodas uz angļu valodu.
Tās nav jaunas prasības piešķirt angļu valodai Latvijā tādu statusu, kāds pārskatāmā pagātnē bija krievu valodas kā “brīvi izvēlētas starpnacionālās saziņas valodas” statuss. Gan jau kaut kādus mājienus uz to varētu atrast Atmodas laika publicistikā. Tiklīdz no Atmodas aktīvistiem bija izšķīlušies Latvijas funkcionāri, par viņu izdevušās dzīves pazīmi kļuva iespēja katram pretimnācējam (vislabāk žurnālistam) pateikt, ka “mans bērns studē ārzemēs".
No tā visa konsekvences, kas skaidri un gaiši izteiktas avīzē “Diena” 2017. gada 5. septembrī. Publikācija veidota ne atbalstošā, bet kritiskā toņkārtā, ka “ārvalstu kapitāla lobijs Latvijā mēģina uzspiest valsts institūcijām pienākumu sazināties ar ārzemju uzņēmējiem angļu valodā. Faktiski ir runa par otras valsts valodas ieviešanu uzņēmējdarbībā un valsts pārvaldē. Latviešu valodas pozīcijas tādējādi tiktu būtiski vājinātas.” Tālāk informācija, ka “Ekonomikas ministrija Ārvalstu investoru padomes ierosinājumu uztvērusi ar entuziasmu”, jo “ekonomikas ministram Arvilam Ašeradenam pašam patīk runāt angļu valodā, un, pat uzstājoties auditorijās, kur lielākā daļa klausītāju ir latvieši, viņš izvēlas runāt angliski, nevis nodrošina dažiem ārzemniekiem austiņas ar tulkojumu”. Tagad A. Ašeradens ir finanšu ministrs, kurš sūta Latvijas uzņēmēju organizācijai veltījumu angļu valodā.
2017. gadā Ārvalstu investoru padomes prasība neguva atsaucību, kas tiktu ierakstīta Latvijas likumos. Taču tagad mēs jau esam tuvu brīdim, kad šādas prasības ignorēt vairs nevarēs. Kas tad ir mainījies kopš 2017. gada? Tas ir Latvijas Republikas iedzīvotāju kopumam dzimstošo bērnu skaits.
Jaundzimušo skaita samazināšanās atņēmusi jebkādas ilūzijas par pašreizējo iedzīvotāju spējām pārskatāmā nākotnē uzturēt šī kopuma tagadējos raksturojumus. Tajā skaitā zudusi iespēja izmantot Krievijas iebrukumu Ukrainā tam, lai reāli paceltu latviešu valodas statusu Latvijā līdz līmenim, kāds latviešu valodai noteikts ar likumu, bet nav sasniegts realitātē. Proti, iemācīt latviešu valodu visiem Latvijas skolēniem un panākt, lai viņi šo valodu lietotu vispirms ārpus mācību stundām un tālāk pieaugušo dzīvē. Problēma tāda, ka pārāk maz bērnu Latvijas valsts un šīs valsts valodas uzturēšanai būtu arī tad, ja latviešiem izdotos asimilēt visus šeit dzīvojošos cittautiešus. Lūk, kāds bijis jaundzimušo skaita kritums Latvijā kopš laika, kad jau tika ieteikts likumdošanas ceļā pāriet uz angļu valodu:
Ap 2017. gadu vēl šķita, ka Latvija varēs turpināties toreizējā veidā līdz nepārskatāmi tālai nākotnei, no kuras iznirstošos brīdinājumus valsts aparāts ne vien ignorēja, bet arī noliedza. Toreizējais Pārresoru koordinācijas centra (PKC) direktors Pēteris Vilks atsūtīja “Neatkarīgajai” draudu vēstuli pēc 2017. gada 29. decembra publikācijas “Ierēdņi vilto dzimstības datus”. Publikācijā izteikts aizrādījums PKC, ka “21 968 < 21 979”. Proti, ka PKC maldinājis valdību atskaitē par Nacionālās attīstības plāna (NAP) 2014. - 2020. gadam izpildes gaitu ar kļūdainu apgalvojumu, ka “līdz šim katru gadu jaundzimušo bērnu skaits bijis lielāks nekā iepriekšējā gadā”. Īstenībā jau 2016. gadā tas bija kaut simboliski mazāks nekā 2015. gadā.
Galvenais arguments apgalvojumam par PKC apzinātu melošanu bija tas, ka atskaitē netika izmantoti 2017. gada beigās jau pieejamie dati par tā gada dzimstību, kurai sekot ļāva Centrālās statistikas pārvaldes ikmēneša demogrāfiskie pārskati. Tie rādīja, ka dzimstības kritums no desmit bērniem aizgājis līdz tūkstotim bērnu, bet PKC šādus datus ignorēja ar atrunu, ka “NAP kontekstā netiek vērtētas dzimstības izmaiņas pa ceturkšņiem, bet gan pa gadiem”. 2017. gada publikācijā atlika secināt un paredzēt, “PKC veiktā plāna izpildes uzraudzība ir tikai fikcija jeb pakalpošana politiķiem. Tiem tādējādi tiek sagādāts iegansts, ar kādu vēlāk taisnoties, ka viņi jau būtu lēmuši par dzimstību veicinošiem pasākumiem, ja būtu savlaicīgi brīdināti par dzimstības sarukumu. Politiķi izmantos izdevību brīnīties, kāpēc gan ierēdņi slēpuši no viņiem patieso 2016. gada situāciju dzimstībā un gan jau citur arī.” Toreiz paredzētais tagad piepildījies.
Ir jēga palūkoties uz vecajām lietām dažas dienas pēc tam, kad stājušies spēkā 2026. gada valsts budžetā noteiktie maksājumu palielinājumi par bērnu radīšanu un uzturēšanu. Lai arī ne pilnībā, bet tomēr pamanāmā mērā šie palielinājumi kompensē pabalstu pirktspējas zudumu pa ilgu laiku, kopš tika noteikti tie pabalstu apmēri, kādi bija spēkā līdz pagājušā gada 31. decembrim. Valdība kā speciāli nogaidījusi līdz brīdim, kad šāda pabalstu palielināšana vairs nevar pavērst dzimstību palielinājuma virzienā un tad izmantojusi pabalstu palielinājumu kā aizsegu vēl lielākai budžeta izdevumu un valsts parāda palielināšanai.
Par valsts aparāta darbu izteiksmīgi liecina tas, ka ar skandalozu aplamību producēšanu ne tikai demogrāfijas virzienā pazīstamais PKC gan skaitās likvidēts no 2023. gada 15. marta, bet tādā veidā, ka pārsaukts par Valsts kancelejas Pārresoru koordinācijas departamentu ar to pašu P. Vilku kā direktoru, kuram par labu kalpošanu ticis arī Valsts kancelejas direktora vietnieka amats un alga.
Viens no argumentiem dzimstības samazinājuma neatgriezeniskumam iekļauts Viļa Vītola grāmatā “Par demogrāfiju”, ar kuru “Neatkarīgā” iepazīstināja pērnā gada 16. martā. Grāmatas autors jautā, “kas notiks, kad šodienas miljons strādājošo kļūs par pensionāriem un 300 tūkstoši šodienas bērnu būs strādājošie?” Viņa atbilde tāda, ka “šai nākotnes situācijai redzu tikai vienu iespējamo apzīmējumu - haoss. (...) Var pienākt brīdis, kad senioru jeb pensionāru būs tik daudz un strādājošo tik maz, ka haotiskās situācijas un neizbēgami augsto nodokļu dēļ daļa no nedaudzajiem pāri palikušajiem strādājošajiem pametīs valsti.”
V. Vītola aprakstītā nākotnes situācija noved pie šodienas secinājuma, ka nevajag radīt bērnus, lai vēlāk nenostādītu gan viņus, gan sevi ļoti ļaunā situācijā. Viegli paredzēt, ka valsts vienlaicīgi atteiks uzturlīdzekļus bērnu vecāku mazākumam, jo tam taču ir savi bērni, kam jārūpējas par vecākiem, un apkraus šos bērnus ar nodokļiem un nodevām, lai valsts spētu kaut minimāli pabarot bezbērnu vairākumu. Tad labāk pievienoties bezbērnu vairākumam un prasīt uzturlīdzekļus no valsts, nevis taisnoties par to, ka pašu bērni (parasti viens bērns) uzturēt nespēj, ka bērni atbilstoši V. Vītola padomam no Latvijas aizmukuši, vai melot, ka nekādu bērnu vispār nav bijis. Kāpēc radīt bērnus Latvijā, kurā gan bērni būs spiesti atteikties no saviem vecākiem (aizmukt), gan vecāki - no bērniem?
Pāris mēnešus pirms 2025. gadu noslēdzošo demogrāfisko radītāju publicēšanas jau var apgalvot, ka dzimstības samazinājums ir turpinājies iepriekšējos gados uzņemtajā tempā uz V. Vītols aprakstīto haosu, kurā “uz vizīti pie ārsta būs jāgaida mēnešiem, uz operāciju - gadiem. Tā tas daļēji notiek jau patlaban. (...) Nebūs personāla, kas nodrošinās ūdens un elektrības piegādi, nebūs naudas ne skolām, ne ceļu uzturēšanai...” Vajadzēs bez nekādas augstprātības pa visu pasauli meklēt un lūgties, lai uz Latviju pārceļas cilvēki, kuri vismaz izskatās spējīgi strādāt.
Līdz tādam pavērsienam tikpat tālu kā līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām, kurās politiķi sacentīsies ar visskaļāko bļaušanu par imigrācijas ierobežošanu, kontrolēšanu un vispār nepieļaušanu. Taču tad, kad vietas Saeimā būs sadalītas, politiķiem, t.i., visam valsta aparātam nāksies atzīt, ka kādam taču ir jāstrādā, lai savas algas varētu saņemt ne tikai simts Saeimas deputātu, bet arī daudzie tūkstoši ierēdņu.
Tad atliks atšķirt ES dalībvalsts Maltas pastāvēšanas pieredzes aprakstu uzziņu avotā “Wikipedia”: “Maltā dzimstības līmenis ir aptuveni 1,4 bērni uz vienu sievieti, kas ir zem aizvietošanas līmeņa (2,1 bērns). Tas nozīmē, ka dabiskā iedzīvotāju pieauguma tempā sabiedrība nespēj sevi pilnībā atjaunot. Tomēr, pateicoties ekonomiskajai izaugsmei un angļu valodas plašai lietošanai, valsts piesaista strādniekus un studentus no dažādām valstīm. Ieceļotāju pieplūdums palīdz kompensēt zemo dzimstību un atjaunot darbaspēku.” “Angļu valodas plašā lietošana” jāsaprot tā, ka “valstī ir divas oficiālās valodas: maltiešu un angļu”.
