Pieklājīgos vārdos uztraukums ir par Latvijas preču un pakalpojumu konkurētspējas zudumu, jo darbaspēka trūkums vispār un kvalificēta darbaspēka trūkums jo īpaši liekot maksāt aizvien lielākas algas jebkuram, kurš vēl spējīgs atnākt uz darbu.
Aizejošā nedēļa atstāj divus gandrīz vienādus vēstījumus no vietējiem ekonomistiem un ārvalstu investoriem. Savu ekspertu statusā iecelto kolēģu vēstījumu apkopoja Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes domnīcas “LV PEAK” direktore, profesore un līdz gadu mijai ilggadēja Fiskālās disciplīnas padomes priekšsēdētāja Inna Šteinbuka. Šo vietu viņa tagad atstājusi savam priekšniekam arī universitātē, Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes dekānam Jānim Priedem, padomē paliekot viņa vietnieces amatā. Otrdien viņi rīkoja kopīgu pasākumu, kurā I. Šteinbuka izklāstīja “LV PEAK” ekspertu aptaujas “Ekonomikas barometrs” jaunākos rezultātus, bet J. Priede - jauniešu noskaņojuma mērījumu rezultātus, kādus pēc “LV PEAK” pasūtījuma ieguvis sociālo pētījumu centrs SKDS. Dienu vēlāk Ārvalstu investoru padomes Latvijā (FICIL, Foreign Investors Council in Latvia) izsūtīja preses relīzi, kas vietējo ekonomistu atzinumus ne vien atkārto, bet vēl jo vairāk dramatizē.
I. Šteinbukas uzstāšanās bija veidota tādā stilā, ka viss ir daudz maz labi un drīzumā kļūs mazliet labāk, bet tālāk bet, bet un vēlreiz bet, kāpēc iecerētie labumi varētu palikt neiegūti.
I. Šeinbuka sāka ar to, ka “pa spīti ģeopolitiskai spriedzei ekonomika atgriežas uz izaugsmes ceļa. Šogad, ekspertuprāt, izaugsme nostiprināsies, tomēr tās dinamiku var ietekmēt vairāki riski, visupirms, ģeopolitiskā nenoteiktība, kā arī kiberdrošība, darbaspēka trūkums un augsta inflācija, īpaši pārtikas segmentā. Turpmākos gados politikas veidotājiem jāmēģina kardināli mainīt nelabvēlīgās demogrāfijas tendences, vairāk ieguldīt cilvēkkapitālā, palielināt uzņēmējdarbības vides pievilcību un mazināt birokrātiju.”
Par birokrātijas mazināšanu “LV PEAK” pasākumā runāja Jānis Endziņš, kurš saņēmis īpašu valdības pilnvarojumu šāda uzdevuma veikšanai. Pārskatu par viņa iecerēm “Neatkarīgā” ir jau sniegusi.
Atgriežoties pie ekonomiskās situācijas un izredzēm kopumā, I. Šteinbuka parādīja, ka aizgājušajā 2025. gadā darbaspēka izmaksas būtiski pārsniegušas pirmspandēmijas līmeni, savukārt produktivitātes pieaugums bijis, ja pieklājīgi saka, tad mērenāks. Tādējādi Latvijai saglabājas augsts risks zaudēt konkurētspēju, jo plaisa starp darbaspēka izmaksu kāpumu un produktivitātes pieaugumu nemazinās. Plaisa nemazinās par spīti tam, cik bieži tiek runāts par nepieciešamību šo plaisu ja ne pavisam likvidēt, tad tomēr samazināt. Tie nav nupat iegūti atklājumi, ar kādiem dalījās I. Šteinbuka, ka “produktivitātes palielināšana ir vienīgais ceļš, kā novērst arvien pieaugošo izmaksu spiedienu uz konkurētspēju. “LV PEAK” eksperti uzskata, ka produktivitātes pieaugumam arvien vairāk jābalstās uz zināšanu ietilpīgām darbībām, kuru īpatsvars ekonomikā pašreiz ir mazs. Latvijas vājākais punkts ir inovācijas - ieguldījumi pētniecībā un attīstībā, kā arī cilvēku zināšanās un prasmēs.”
FICIL varēja atļauties izklāstīt skaidrāk un asāk, kāpēc Latvijas iedzīvotājiem trūkst zināšanu un prasmju, kādas no viņiem gaida darba devēji. FICIL vēstījums skarbs ne vien pēc satura, bet jau ar savu nosaukumu “Skarbā realitāte: Cilvēkkapitāla attīstība Latvijā VĒL nav valsts prioritāte!”
FICIL vērš uzmanību tieši uz to, ka darbinieku nepietiekamo zināšanu un prasmju problēmas sen apzinātas un to risināšana sen apsolīta. Ja raugāmies tikai uz tagadējā Saeimas sasaukuma un Evikas Siliņas valdības pilnvaru laiku, kas strauji tuvojas beigām, tad jāatgādina, ka risinājumi tika solīti jai pirms pāris gadiem. Tagadējo birokrātu žargonu lietojot, bija apsolīts 2024. gadā jau sākt realizēt Latvijas Cilvēkkapitāla attīstības stratēģiju, taču 2026. gadā tā vēl aizvien nav apstiprināta un ir atkārtoti izvirzīta saskaņošanai. “Šāda kavēšanās rada nopietnas šaubas par valdības apņēmību attīstīt cilvēkkapitālu un būtiski mazina Latvijas spēju risināt neatliekamos darbaspēka un produktivitātes izaicinājumus. Bez steidzamas rīcības Latvija riskē apdraudēt savu ilgtermiņa konkurētspēju. Ārvalstu investori un darba devēji nemitīgi norāda, ka darbaspēka trūkums ir viens no būtiskākajiem uzņēmējdarbības izaugsmes ierobežotājiem. Viens no galvenajiem argumentiem, prezentējot Latviju investoriem kā potenciālu ieguldījumu galamērķi, bija salīdzinoši kvalificēta darbaspēka un zemu darbaspēka izmaksu kombinācija. Tomēr, mainoties ekonomiskajiem apstākļiem, rodas būtisks jautājums - vai Latvija vēl aizvien var paļauties uz šo priekšrocību, vai arī algu pieaugums bez produktivitātes kāpuma un pastāvīgais darbaspēka deficīts to pakāpeniski iznīcina,” jautā un atbild, skaidro un aicina, brīdina un baida FICIL.
Birokrāti aizpildījuši pēdējos pāris gadus, pārsaucot Cilvēkkapitāla attīstības stratēģija 2024.-2027. gadam par Cilvēkkapitāla attīstības rīcības plānu, bet arī plāna pieņemšanu atliekot uz nezināmu nākotni.
Ne stratēģijas, ne plāna Latvijai nav par spīti tam, ka 2023. gadā tika nodibināta Cilvēkkapitāla attīstības padome, kurai vajadzēja noorganizēt stratēģijas vai vismaz plāna izstrādi un pieņemšanu.
Lēmumu par Cilvēkkapitāla padomes izveidošanu pieņēma Krišjāņa Kariņa valdība 2023. gada 6. jūnijā, pārveidojot šo padomi no iepriekš pastāvējušās Nodarbinātības padomes. Gan vecajā, gan jaunajā padomē līdzdarbojās ekonomikas, izglītības un zinātnes un labklājības ministri un šo ministriju darbinieki. E. Siliņa sākotnēji ietilpa šajā padomē kā labklājības ministre. 2023. gada 9. augustā jaunizveidotā padome sanāca uz pirmo sēdi un izplatīja paziņojumu, ka “meklēs risinājumus darbaspēka piesaistes atvieglošanai un administratīvo šķēršļu mazināšanai". Divus gadus vēlāk, 2025. gada 3.septembrī Cilvēkkapitāla attīstības padome bija sanākusi spriest “par progresu vienotas cilvēkkapitāla pārvaldības īstenošanā”. Padomes paziņojumā, ko izplatīja aģentūra LETA, nav ietverti tādi sīkumi kā norādes uz pārvaldības stratēģiju vai plānu..
Lai cik apsveicama būtu ministriju sadarbošanās ideja, realitātē laikam gan ir tā, kā šīs ideja īstenošanu apraksta FICIL, ka “dalītā atbildība ir vājinājusi atbildības uzņemšanos un veicinājusi lēnu lēmumu pieņemšanu un ieviešanu. Rezultātā nav neviena skaidri atbildīgā par progresu un tas ierobežo Padomes spēju pāriet no koordinācijas uz risinājumu īstenošanu. Tādēļ FICIL iesaka kritiski izvērtēt, vai Cilvēkkapitāla attīstības padome ir visefektīvākais pārvaldības mehānisms, vai arī ir nepieciešama spēcīgāka, centralizētāka vadība. Piemēram, viena institūcija, kas darbotos kā centrālais koordinators, kas varētu nodrošināt vienotu vadību un uzraudzību, vienlaikus garantējot mērķtiecīgāku un efektīvāku finanšu instrumentu izmantošanu.”
FICIL priekšlikuma īstā konsekvence būtu Cilvēkkapitāla ministrijas izveidošana līdzīgi tam, kā Bērnu un ģimenes lietu ministrija Latvijā iepriekš ir bijusi un Klimata un enerģētikas ministrija tagad ir. Pasaulē ir manīti mēģinājumi sadalīt valsts pārvaldi pa ministrijām, kuras katra nākamā valdība izveido no jauna atbilstoši tiem rīcības virzieniem, kurus šī valdība apņemas īstenot, bet tas ar nosacījumu, ka ir arī drosme likvidēt vecās jeb tradicionālās ministrijas.
Oficiālais jeb formālais skaidrojums cilvēkkapitāla attīstības stratēģijas un pat ne rīcības plāna neesamībai ir naudas trūkums jauniem pasākumiem, kas kaut cik atšķirtos no pasākumiem, kādi tiek finansēti caur esošo ministriju apsaimniekotajām programmām un uzraudzītajām iestādēm. “Tomēr nav skaidrs, vai patiesais šķērslis ir reāls finansējuma trūkums, vai dziļāka problēma, proti, cilvēkkapitāla attīstība Latvijā netiek uztverta kā valsts prioritāte,” FICIL apšauba oficiālo versiju.
Varētu būt arī tā, ka vismaz īstermiņā valstij ir izdevīgs darbaspēka trūkums gan kvantitatīvā, gan kvalitatīvā ziņā, jo tas izspiež no uzņēmējiem naudu efektīvāk, nekā Valsts ieņēmumu dienests. Proti, liek celt darbinieku algas tajos uzņēmumos, kuri vēl grib pastāvēt. FICIL atkārto tieši to pašu, ko “LV PEAK". Ekonomisti un uzņēmēji žēlojas vienā mutē, ka pieaugošais darbaspēka iztrūkums ir pacēlis vidējo bruto mēnešalgu no 1 685 eiro 2024. gadā līdz 1 800 eiro 2025. gadā un izveidojis noturīgu augšupejošu algu tendenci, kas samazina Latvijas tradicionālo priekšrocību piesaistīt investorus ar iespēju maksāt darbiniekiem mazas algas.
Jautājums, vai zemo algu priekšrocība vispār ir priekšrocība, par kuru Latvijai jācīnās - pat nauda tās dēļ esot jāiegulda, ja klausām FICIL. Dzīve taču parāda, ka viss ir pilnīgi pretēji skolas grāmatu gudrībai, ka atalgojumam jāaug līdz ar izglītības līmeni. Nē, algas var celties tieši tāpēc, ka sarūk nodarbināmo cilvēku kopskaits gan kopumā, gan katrā no kvalifikācijas līmeņiem. Ir pamats bažām par šāda algu celšanas mehānisma sabrukumu un lielām nepatikšanām kaut kad nākotnē, taču pagaidām mehānisms darbojas un arī valsts aparāts ar valdību priekšgalā uzskata, ka grēks to neizmantot.
