Rīcības grupas birokrātijas mazināšanai vadītājs Jānis Endziņš savas ieceres un plānus pārrunāja Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes domnīcā “LV PEAK”.
Domnīcas abreviatūras burti pārstāv vārdus “produktivitāte", “efektivitāte” “attīstība” un “konkurētspējā". Burti sakārtoti tā, lai angļu valodā būtu izlasāmi kā “virsotne”. Latviešu valodā PEAK jau sen ir adaptēts vārdā “pīķis”, kam viena no nozīmēm ir augsta kalna virsotne. Latvijas valsti apzīmējošie burti LV nodala šo PEAK no pasaulē pazīstamas datorspēles, kuras saturs ir spēles tēlu bīdīšana kalnā ar datoram dotiem signāliem, un gan jau vēl citiem variantiem, kā tiek izmantots vārds ar pozitīvu nozīmju krājumu.
Jaunmodīgā sadarbības forma “domnīca” konkrētajā gadījumā izsaka to pašu, ko latviešu valodā daudz senāk izmantotais vārds “institūts”: Latvijas Universitātes Ekonomikas un sociālo zinātņu fakultātes Produktivitātes zinātniskais institūts. Šis institūts jeb domnīca dibināta 2019. gada novembrī, pārveidojot 2018. gada maijā dibināto Latvijas Produktivitātes, Efektivitātes, Attīstības un Konkurētspējas forumu. Ar šādu forumu Latvijas Universitāte uzņēmās pildīt Eiropas Savienības Padomes 2016. gada septembra lēmumu par Nacionālo produktivitātes padomju izveidi ES dalībvalstīs, jo jau tad bija konstatēts, ka ar produktivitāti visā ES ir slikti un pavisam slikti, ja salīdzina ES ar Amerikas Savienotajām Valstīm, Ķīnu un vēl citām valstīm jeb makroekonomiskajiem reģioniem.
Tādējādi Latvija varēja atskaitīties par ES rīkojuma izpildi, bet ne par produktivitātes pieaugumu. Nācās produktivitātes veicināšanā iepūst jaunu elpu. Tika izveidota Latvijas Produktivitātes padome kā Ekonomikas ministrijas konsultatīva institūcija. Uz savu pirmo sēdi šī padome sanāca 2021. gada novembrī. Par savu priekšsēdētāju padome ievēlēja Latvijas Universitātes Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes dekānu, profesoru Gundaru Bērziņu. Tādējādi tika nodrošināta sasaiste starp G. Bērziņa vadīto padomi un viņa vadītās fakultātes pajumtē esošo institūtu jeb domnīcu. Šajā ziņā nekas nav mainījies pēc G. Bērziņa ievēlēšanas par Latvijas Universitātes rektoru. Jānis Endziņš kā Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs tika iekļauts Produktivitātes padomē līdz ar padomes izveidošanu.
J. Endziņa kļūšana par Rīcības grupas birokrātijas mazināšanai vadītāju pievienoja viņa institucionālajai sasaistei ar “LV PEAK” vēl jo stiprāku saturisko sasaisti. Izsakot vienā teikumā, viņa grupas mērķis ir panākt, lai valsts pārvaldei nepieciešamos darbus turpmāk paveiktu mazāks skaits cilvēku, kurus dēvē arī par birokrātiem. Tā, lūk, būtu produktivitātes celšana, kādu prasa sabiedrība un piekrišanu kādai cenšas izrādīt politiķi. Turpretī pašu birokrātu versija par savu produktivitāti ir tāda, ka turpmāk viņi izstrādās vairāk normatīvo aktu un veiks vairāk darbību šo aktu izskaidrošanā, uzlabošanā un papildināšanā, izpildes kontrolē un neizpildes sodīšanā. Līdz šim birokrātijas produktivitāte caurmērā celta atbilstoši birokrātu interesēm, kas neizslēdz atsevišķus gadījumus, kuros labumu guvušas citas grupas. Visbiežāk gan notiek tā, ka viens birokrātu grupējums atņem resursus citam grupējumam, piemēram, nemitīgajos kašķos starp valsts un pašvaldību iestādēm.
Tagad J. Endziņa vadītās darba grupas izveidošana ir kārtējais mēģinājums samazināt valsts izdevumus birokrātijai - ierēdņu algām un viņu darba materiālajam nodrošinājumam ar telpām, transporta līdzekļiem, datoriem un to programmām utt. Ne tikai mulsinoši, bet faktiski neiespējami ir palielināt izdevumus birokrātiem un birokrātijai valstī ar strauji un stabili dilstošu iedzīvotāju skaitu, bet ar strauji augošu militāro budžetu. Politiķiem būtu labums no izpatikšanas publikai ar civilās birokrātijas paplucināšanu, ja kādu iestādi izdotos tiešām likvidēt un pieradīt, ka ierēdņi atlaisti, nevis pārsēdināti citās iestādēs.
Pirmais atzīmējamais datums tagadējā birokrātijas mazināšanas kampaņā ir pērnā gada 26. marts ar Ministru prezidentes Evikas Siliņas rīkojumu izveidot rīcības grupu, kuras potenciālie dalībnieki jau bija iepriekš uzrunāti un piekrituši piedalīties. Tomēr neiztika bez maza skandāliņa, kad 2. aprīlī savu pārstāvniecību grupā atsauca Tiesībsarga birojs. Pēc pavisam neilga laika 19. jūnijā Saeima atsauca no amata tiesībsargu Juri Jansonu.
Rīcības grupa mēneša laikā sagatavoja 21 priekšlikumu birokrātijas un administratīvā sloga mazināšanai un valdība 22. aprīlī šos priekšlikumus apstiprināja izpildei, taču priekšlikumi paredz tik sīkas izmaiņas dokumentu noformēšanas procedūrās, ka sabiedrība tās nepamanīs un Valsts kasē vairāk naudas nekļūs.
Valdošā koalīcija 13. oktobrī apņēmās darīt vairāk. Tas nozīmēja atdot grupas vadīšanu J. Endziņam. 1. decembrī viņš pārņēma birokrātijas mazināšanas grupas vadīšanu, pārtraucot vadīt Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdi, bet paliekot kamerā kā konsultants, kam kamera maksā algu. Tas ar mērķi nodrošināt J. Endziņa neatkarību no valsts iestādēm.
J. Endziņam nav partejiskas piederības, ko viņš pasniedz kā savu priekšrocību par spīti tam, ka valsti vada politiskās partijas.
Grupā tagad ir pieci dalībnieki, kuri apspriežas reizi nedēļā. Valsts iestādes grupā pārstāv Valsts ieņēmumu dienesta ģenerāldirektore Baiba Šmite-Roķe un Ceļu satiksmes drošības direkcijas valdes priekšsēdētājs Aivars Aksenoks. No uzņēmējiem bezvadu datu pārraides iekārtu ražošanas uzņēmuma "SAF tehnika" valdes priekšsēdētājs Normunds Bergs, no pārvaldes pētniekiem domnīcas "LaSER" valdes priekšsēdētājs Daunis Auers. Grupā paredzēts iesaistīt arī pašvaldību pārstāvi. Grupas dalībnieki strādā bez atlīdzības.
J. Endziņš piesakās turpinot pirms viņa iesākto darbošanos ar, viņa vārdiem runājot, “mazām lietām”. Par piemēru droši vien der valdības 22. aprīlī apstiprinātais birokrātijas mazināšanas darbu saraksts, kura pirmais punkts nosaka “uzņēmējiem sniedzamos elektroniskos pakalpojumus nedublēt papīra formātā"; dublēšana jābeidz ar pagājušā gada 31. decembri.
Šim gadam J. Endziņš paredzējis 10x12=120 “mazās lietas", t.i., pa 10 lietām mēnesī, lai nebūtu tā, ka visu gadu tiek solītas 100 lietas gada beigās jau pēc Saeimas pārvēlēšanas. Tagad atliek vērot, kas notiks ar J. Endziņa vadītās grupas pieteikumiem 26. martā izveidotajā lielajā ierēdņu grupā, kuru E. Siliņa nav atlaidusi. J. Endziņš izvirzīts grupas priekšplānā, padarīts par tās seju, taču viņa pilnvaras beidzas ar tiesībām kaut ko piedāvāt. Tālāk piedāvājumus izskatīs lielā ierēdņu grupa, tālāk koalīcijas partijas un E. Siliņa, kura varētu dot vai nedot rīkojumus iestādēm sagatavot priekšlikumu ieviešanai atbilstošus likumu vai valdības dokumentu grozījumu projektus. Visi šie dokumenti jāsaskaņo starp ministrijām un citām iestādēm, likumu grozīšana jālūdz Saeimai.
Janvārī paredzēts atvērt grupas mājaslapu ar sadaļu, kurā katrs gribētājs varēs uzrakstīt, ko viņš uzskata par birokrātiju, kas jālikvidē.
Vēl viens darbošanās virziens ir sekot un celt trauksmi, ja valdība vai Saeima pieņem normas, kas administratīvo slogu palielina.
Iespēju paveikt iecerēto J. Endziņš “LV PEAK” pasākumā pamatoja ar tādiem vārdiem, ka birokrātija esot “zemais”, t.i., viegli aizsniedzamai un noplūcamais “auglis”. Viņa piemērs tāds, ka 100 vai 1 000 valsts kalpotāju atlaišana dod naudu valstij uzreiz, bet tādas pašas naudas summas iegūšana ar ieguldījumiem zinātnē prasa naudu un gadus, pretī dodot tikai varbūtību, ka izdosies saražot kaut ko tik vērtīgu un dārgu, uz kā rēķina valsts nodokļu ieņēmumi pārsniegtu sākotnējos ieguldījumus.
Izsakoties J. Endziņa vārdiem, jāatgādina par latviešu pasakās minētu burvju ābeli, kas spēja savus zelta ābolus gan nolaist rokas stiepiena augstumā, gan pacelt līdz debesīm. To pašu iespējams pateikt arī zinātniskā terminoloģijā, uz kādu pretendē Roberta Mihelsa (1876 -1936) grāmata “Partijiskuma socioloģija”. Tās pirmais 1911. gada izdevums devis pamatargumentus pesimismam par neizbēgamu oligarhu kundzību birokrātiskā formā. Latviešu valodā grāmata izdota 2004. gadā.
Šeit daži teikumi no grāmatas sadaļas tieši par birokrātiju (190.-191. lpp.):
-Pašsaglabāšanās tieksme spiež moderno valsti savākt un piesaistīt sev maksimāli lielu skaitu kompanjonu. Šī valsts organisma vajadzība pieaug proporcionāli ļaužu pārliecībai par tagadējās sabiedriskās iekārtas trūkumiem un pat nelietderību... Nepieciešamību sagādāt maksimāli lielu aizstāvju skaitu valsts vislabāk apmierina, izveidojot daudzskaitlīgu un no valsts tieši atkarīgu ierēdņu kastu. Šo centienu īstenošanai lielā mērā palīdz pašreizējās ekonomiskās tendences. No valsts puses nāk milzum plašs ierēdņu vietu piedāvājums, bet pavalstnieku pusē pēc tām jūtams vēl jo lielāks pieprasījums, ko izskaidro nedrošība, kādā (...) nonāk sabiedrības viduslāņiem piederīgie sīkrūpnieki un sīkbodnieki, amatnieki, zemnieki utt. Visi šie ļaudis, kuri saredz bīstamus draudus, ko viņu saimnieciskajai esamībai rada modernā ekonomika, cenšas iekārtot savus dēlus iespējami droškās vietās kaut kur citur. (...) Šādos apstākļos pārmērīgais un nekādi neapmierināmais pieprasījums pēc vietām izveido tā saucamo intelektuālo proletariātu. Tā ir masa ar ļoti svārstīgi dalībnieku skaitu, jo valsts laiku pa laikam, kad neapturami augošais pieprasījums uz to piespiež, atver savu birokrātisko kanālu slūžas vēl plašāk, lai apmierinātu jaunus tūkstošus prasītāju un pārvērstu viņus no bīstamiem ienaidniekiem par dedzīgākajiem aizstāvjiem un atbalstītājiem.
