Cilvēkiem tagad vēl ir iespēja pašiem novērtēt, vai Emilijas Benjamiņa ielā izvietotie dzelzceļa pārvada balsti spēs noturēt Jelgavas un Jūrmalas virzienā ejošos vilcienus, lai tie neuzgāžas uz galvas cilvēkiem “Rīgas satiksmes” maršrutu mezglā jeb pieturvietā zem dzelzceļa pārvada.
Cilvēkiem izvēles nav - viņiem darba un daudzu citu vajadzību dēļ ir jābraukā gan ar vilcieniem, gan ar “Rīgas satiksmes” autobusiem un trolejbusiem arī pa tiem maršrutiem, kuri divos līmeņos krustojas Benjamiņas, agrāk Gogoļa ielā. Tomēr jāatrod veids, kā piespiest valsts iestādes cilvēkiem draudošās briesmas novērst, nevis aizsegt ar ģipškartona plāksnēm, ko sola valsts uzņēmums “Latvijas dzelzceļš” (LDz), un piedevām šīs plāksnes apgleznot, ko nokārtošot Rīgas pašvaldība.
Pagaidām jebkuram interesentam ir brīva pieeja skatīties uz dzelzceļa pārvada balstiem. Ja ir uzņēmība, tad iespējams apgādāties ar kociņu vai lineālu, ko iebāzt balstu spraugās un izmērīt, cik dziļi tās sniedzas balstu iekšienē. Ja skatās apmēram reizi nedēļā, tad nepārprotami pamanāms, ka gan horizontālo, gan vertikālo plaisu šajos balstos katru reizi vairāk un tās kļuvušas platākas, ka aizvien nākamie betona gabali no balstiem izgāzušies, atklājot par rūsas pleķiem pārvērtušos armatūru un melnumus - spraugas, kas iestiepjas balstu iekšienē.
Lietus vai atkušņa laikā redzamas ūdens straumes. Tās gāžas ne tikai pa spraugu starp dzelzceļa pārvada veco, funkcionējošo daļu un jauno daļu, kas būvēta “Rail Baltica” dēļ, bet tagad jau jāatzīst neziņa par to, kad, kā un vai vispār šī būve tiks lietota. Reāli ūdens tek arī gar daudziem pārvada vecās daļas balstiem, daļēji arī cauri šiem balstiem. Situācija kopumā tāda, ka konstrukcijas sabrukšana kaut šodien neizsauktu ne mazāko izbrīnu, bet tikpat labi tā vēl var noturēties dažus gadus.
Sevišķi bīstams vecajam pārvadam, t.i., cilvēkiem pa pārvadu braucošajos vilcienos un sabiedriskā transporta pieturā zem pārvada ir Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas jaunbūves daļā atsākušies darbi. Tie izraisa vibrācijas un citas papildu slodzes arī dzelzceļa pārvada vecajai daļai, kas izskatās nespējīga šādas slodzes vēl ilgi izturēt. “Rail Baltica” trases balstu būvēšana cieši līdzās vecajiem balstiem ir galvenais, viegli saprotamais iemesls, kāpēc iepriekš gadus 60-70 pieņemamā izskatā kalpojušie balsti ir sākuši pēkšņi sadrupt. Ja notiks nelaime vai - labākajā gadījumā - veco balstu stutēšanas mēģinājums, tad komplektā nāks arī bezgalīga ķīvēšanās (tiesāšanās?) starp diviem valsts uzņēmumiem LDz, kura bilancē vecie balsti, un “Eiropas dzelzceļa līnijas” (EDzL), kas gribot negribot nodarījis vecajiem balstiem praktiski nelabojamu kaitējumu.
Kamēr tiesa nav lēmusi citādi, jāpieņem EDzL atbilde “Neatkarīgajai”, ka gar vecajiem balstiem EDzL nekādas daļas nav. Tā bija visa EDzL atbilde uz jautājumu ne par LDz balstiem, kuru piederība bija zināma arī pirms EDzL skaidrojuma, t.i., izvairīšanās paskaidrot pēc būtības par stacijas pārbūves vecās un jaunās daļas salaiduma vietu un termiņu. Salaidums ir jāizbūvē tādā veidā un ātrumā, lai novērstu ne tikai tagadējās neērtības, bet arī briesmas pasažieru stacijā, ieskaitot ielu un ietves zem dzelzceļa pārvada kā stacijai neatņemamas sastāvdaļas, bez kuras stacija nevar funkcionēt.
EDzL savu sākotnējo atbildi vēlāk koriģēja, norādot uz sadarbību ar LDz: “Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas dienvidu daļas ēkas būvniecības projektu īsteno EDzL. Tikmēr LDz, kā stacijas pārvaldnieks nākotnē, ir piesaistīts sadarbības partnera statusā. LDz izvērtē tehniskos risinājumus un sniedz konsultācijas ar mērķi nodrošināt drošu un atbilstošu pasažieru apkalpošanas infrastruktūru.” Tomēr sadarbība vairāk vēlamības nekā īstenības izteiksmē, jo EDzL nezina, cik daudz naudas tas varēs atļauties tērēt.
27. janvārī notikušajā Saeimas Tautsaimniecības komisijas sēdē deputāti priecājās par EDzL vadītāju atskaitīšanos, ka nemitīgi notiekot atteikšanās no izdevumiem, kas savulaik ierēķināti kā nosacījums “Rail Baltica” pilnvērtīgai izmantošanai, bet bez kuriem varot iztikt, ja mērķis ir ziņot Eiropas Komisijai par 1 435 mm platuma sliežu ceļu, pa kuru viens vilciena sastāvs dienā, bet varbūt mēnesī vai gadā vispār varēs izbraukt starp Kauņu un Tallinu. Ar “Rail Baltica” zīmolu sāktos, bet no reālā “Rail Baltica” tagad pilnīgi nošķirtos būvdarbus Rīgas stacijā turpināšot “minimālā sastāvā”. Tas ir draudošs vārdu salikums, ka puspārbūvētā stāvoklī stacija paliks gadiem, varbūt pat gadu desmitiem.
Kopīgais starp LDz un EDzL ir tas, ka tie abi ir jaudīgi naudas sūkņi - naudas izsūcēji no Latvijas Valsts kases tādos apmēros, kas pārspēj valsts ieguldījumus “airBaltic” radīto zaudējumu segšanai. Līdz ar to saprotams, kāpēc veco balstu labošanai naudas nav un nebūs.
Par gala rezultātu vairāk nekā mēnesi ilgai sarakstei starp “Neatkarīgo” un LDz par LDz piederošas būves izskatu Benjamiņas ielā šobrīd var uzskatīt 27. janvārī no LDz saņemtu vēstījumu, ka “Emīlijas Benjamiņas ielas dzelzceļa pārvads tiek apsekots reizi gadā. Pārvada tehniskais stāvoklis ir apmierinošs un tā uzturēšana un ekspluatācija notiek atbilstoši spēkā esošajai normatīvajai un tehniskajai dokumentācijai”.
Paldies LDz par rakstisku apstiprinājumu, ka visiem acīm redzamais nav baumas vai fotoviltojums: “Pārvada balstu konstrukcijā ir izmantota balstīkla, kas redzama attēlā, un var rasties iespaids, ka balsts ir “pakārts gaisā”. Taču tā ir pārvada balstā ieliekama detaļa, nevis atvērta armatūra vai tamlīdzīgi. Balstīklai un spraugām ir jābūt aizsegtām ar metālu, bet diemžēl dažādu ārēju apstākļu un faktoru dēļ šī konstrukcijas detaļa ir bojāta. Tomēr vēlamies atkārtoti uzsvērt, ka neaizsegtā balstīkla neietekmē būves nestspēju.”
Cilvēkiem jātic nevis acīm redzamajam, bet speciālistiem, kuru kompetenci apliecina spēja nodalīt balstu no tā sastāvdaļas “balstīklas”. Kas tā tāda? Vislabāko skaidrojumu ir sniedzis uzņēmuma “Rīgas tilti” inženieris Edgars Kraskevičs: “Ir tāda konstrukcija - balstīkla, starplika starp tilta siju un balstiem, tā nodrošina tilta elastību temperatūras izmaiņās un vibrācijā un pasargā šo savienojuma vietu no izdrupšanas.” Šie vārdi patapināti no avīzes “Saldus Zeme” 2022. gada 27. septembra numura attiecībā ne uz dzelzceļa pārvadu Rīgā, bet uz tiltu pāri Latvijas un Lietuvas robežupei Vadakstei. E. Kraskevičs vadījis tilta remontu un nonācis tipiskā situācijā, ka “projektā nebija paredzēta balstīklu nomaiņa, bet, novācot būvgružus, secinājām, ka viena no tām ir nekvalitatīva, - tā burtiski sabruka. Tilts palika, karājoties gaisā!”
Nav nekādas atšķirības starp tiltiem pāri Vadakstei vai Benjamiņas ielai: abus tiltus gaisā noturējuši būvgruži un abos gadījumos balstīklas izjukšanu iespējams nepamanīt, ja nav vēlēšanās to pamanīt savlaicīgi jau pirms tilta remonta vai avārijas.
Tagad katram iespējams aplūkot balstus, kas karājas pārvada sijās, bet daudzi cilvēki ir bijuši acu liecinieki balstu sagraušanai, pat ja tikai tagad cilvēki saprot, ko viņi pirms dažiem gadiem redzējuši. Proti, jauno balstu būve apgrūtināja, bet nepārtrauca satiksmi pa toreizējo Gogoļa ielu. Transporta līdzekļi sašaurinātajā brauktuvē mēdza iesprūst, piespiežot braucējus kavēt laiku ar vērošanu, kā līdzās vecajiem balstiem tiek raktas būvbedres, dzīti pāļi un rievsienas, izsūknēts gruntsūdens. Visas šīs darbības radīja milzīgu slodzi pārvada balstiem ar vibrāciju, ar spiedi, stiepi, lieci visā dziļumā, cik tālu iegremdēti pārvada balstu pamati. Galu galā stacijas jaunā daļa kopumā un veco balstu tuvumā saliktie jaunie balsti jo īpaši nozīmē desmitiem tūkstošu tonnu betona slodzi uz dūņām Daugavas vecajā gultnē, virs kuras peld Rīgas centrs ar savu Centrālo dzelzceļa staciju. Visu grunts slāņu nospiešana uz leju ir atrāvusi pārvada balstu pazemes daļas no tā balstu atlikuma, kas karājas pie dzelzceļa sliedēm. Balstīkla kā “savienojuma vieta” ir īstā vieta arī šādiem pārrāvumiem.
Dzelzceļa pārvads šobrīd vēl turas un varbūt kādu laiku turēsies divu apstākļu dēļ, ar kuriem tomēr nepietiek, lai pārvads noturētos līdz Rīgas stacijas pārbūves pabeigšanai “Rail Baltica” otrajā, trešajā vai septītajā kārtā.
Pirmkārt, grunts deformācijas neatrāva balstu pamatus no balstiem stingri vertikālā virzienā, bet sašķobīja visu šo būvi tā, ka viens pamata plecs var ieiet zemē, kamēr otrs plecs ceļ pārvada balstu un pašu pārvadu uz augšu. Ja balstu pietiekami daudz, šādas deformācijas spēj izlīdzināt viena otru, lai būve kādu laiku turētos, bet tā ir variācija par tēmu, ka pārvads turas uz būvgružiem.
Otrkārt, Krievijas iebrukums Ukrainā ir izbeidzis tranzīta kravu plūsmu uz Rīgas ostu, tajā skaitā atcēlis pilnīgi neprātīgo plānu vest ogles uz Krievu salā uzbūvētajām piestātnēm. Tika pat iesākta smagsvara vilcienu kustību cauri Rīgas Centrālajai dzelzceļa stacijai. Ja tāda kustība būtu turpinājusies līdz šai (ne)baltai dienai, tad būtu jau sabrukuši Doms un Pēterbaznīcas tornis, kas kopā ar visu Vecrīga drebēja līdzi katram ogļu vilcienam, bet kāds no šiem vilcieniem jau būtu iegāzies Daugavā. Grūti saglabāt ticību LDz naudai, gribai un tehniskajām prasmēm uzturēt plašai publikai nepieejamo dzelzceļa tiltu labākā stāvoklī nekā LDz infrastruktūras skatlogā nonākušos Benjamiņas ielas pārvada balstus.
