14. janvārī Rīgā notikušajā konferencē “Latvijas - Polijas stratēģiskās aizsardzības sadarbības diena” politiķi, militāri rūpnieciskā kompleksa pārstāvji un karu pētnieki apsprieda veidus, kā abu valstu karošanas spējās un politiskās iespējas kopā palielināt ātrāk nekā atsevišķi.
Kurš grib, lai tagadējais informatīvai vilnis ienes viņus poļu uzņēmēju, politiķu vai jebkādās citās aprindās, tam jāprot pateikt “Cud nad Wisłą” vai “Miracle of the Vistula”. Šo vārdu nozīmi “Neatkarīgā” ir izskaidrojusi 2020. gada 16. augustā, kad apritēja tieši simts gadi notikumam, ko šie vārdi nosauc. Proti, Sarkanās jeb padomju armijas sakāvi Varšavas pievārtē. Polijas armija bija ne atkāpusies, bet pāris mēnešos atbēgusi no Kijevas pie Dņepras līdz Varšavai pie Vislas tādā ātrumā, kādā cilvēki ar paunām vispār spēja paši paskriet un zirgus nodzīt. Tas tiešām bija brīnums, ka bēgošie cilvēki pēkšņi apstājās, sastājās kaujas ierindā un sāka cīnīties tā, ka Sarkanā armija piedzīvoja smagāko sakāvi visā Pilsoņu (bijušo cariskās Krievijas pilsoņu) kara laikā pēc vienā reizē kritušo un gūstā kritušo skaita.
Lai cik ļoti poļi bija lepojušies ar savu 1920. gada uzvaru vairāk nekā simts gadus, īpašu nozīmi tā ieguva 2022. gada februārī, kad Dņepra atkal kļuva par frontes līniju, pāri kurai skanēja Krievijas draudi tikt pāri arī Vislai un apstāties ne tuvāk kā pie Atlantijas okeāna. Poļi šiem draudiem varēja likt pretī atgādinājumu, cik slikti krieviem beidzies viens no viņu iepriekšējiem iebrukumiem Polijā.
Tagad jau ir pamats domāt, ka Krievija Ukrainā tiks sakauta bez brīnumiem, bet atbilstoši kara gaitā izveidojušos koalīciju spēku samēram, taču nepasludināsim uzvaru ātrāk, nekā tā gūta. Tāpēc droši nezināmās nākotnes vietā gan Polijas vēstniecības Latvijā pilnvarotais lietvedis Tomašs Serotičs (attēlā), gan Latvijas aizsardzības ministrs Andris Sprūds (attēlā) konferences ievada uzrunās pakavējās pagātnē ar neticamo, bet tomēr zināmo Polijas uzvaru pār ienaidnieku, kas atkal apdraud gan Poliju, gan Latviju.
Latviešu atgādinājumam poļiem par viņu dižo uzvaru īpaša nozīme, pat ja ne mēs vienīgie tādi. Proti, Polijas uzvara 1920. gada augustā pār Padomiju noteica ne tikai Latvijas, bet arī citu Austrumeiropas valstu robežas uz turpmākajiem divdesmit gadiem. Kā 14. janvāra konferencē sacīja A. Sprūds, Polijas sakāves gadījumā miera līgums Latviju un Krieviju, kas datēts ar 1920. gada 11. augustu, būtu palicis spēkā nevis 20 gadus, bet divas nedēļas. Krievija būtu saminusi Latviju gājienā ar jau pieteiktu nosaukumu “pāri baltās Polijas līķim uz Berlīni”.
Poļu uzvaras brīnums liek latviešiem par to pateikties, bet vienlaicīgi ļauj pieteikties par šī brīnuma līdzautoriem. Tā ir variācija stāstam par tauriņu, kura spārnu vēziens sagrāva klinti. Vēsturiski reālais spārna vēziens bija Latvijas karš ar Padomiju. Varbūt tieši Latvijas armija atņēma Sarkanajai armijai vienu izšķirošo lādiņu, zirgu vai sarkanarmieti, ar kuru kaujā pie Vislas uzvarētu Padomija, taču tā nenotika, jo lādiņš jau bija izšauts un sarkanarmietis kritis vai vienkārši aizkavējies pie Daugavas.
1920. gada vasarā un rudenī notikumi sarindojās tā, lai Latvijai nenāktos pārāk kaunēties par savu izstāšanos no kara ar Krieviju tieši pirms kaujas pie Vislas, jo miera līguma parakstīšana ar Latviju 11. augustā nedeva Krievijai pietiekami daudz laika pārsviest uz Poliju tos spēkus, kas Krievijai atbrīvojās līdz ar karošanas beigām uz Krievijas un Latvijas robežas. Jāatzīst gan, ka reālās cīņas uz šīs robežas apstājās jau ātrāk, jo Latvija cīnījās pret Krieviju tikai aizsardzības karā, ko iesāka Sarkanās armijas (latviešu sarkano strēlnieku) iebrukums Latvijā 1918. gada decembrī.
Notikumu gaita kārtējo reizi apliecināja visu iesaistīto pušu gandrīz instinktīvas reakcijas uz katru konkrēto situāciju bez sajēgas par šīs rīcības tālākajām sekām. Latvijas Republika, lūk, 1920. gada augustā dabūja ne vien mieru pēc septiņiem kara gadiem, bet arī sava valstiskuma atzīšanu no cara valsts mantinieces Padomijas. Tajā brīdī nevarēja izskaitļot, cik ļoti tādas atzīšanas fakts noderēs 70 gadus vēlāk, lai Latvijas Republiku atjaunotu. Diemžēl nevarēja saredzēt arī patiesās briesmas deguna galā, ciktāl Latvija ar izstāšanos no kara ar Padomiju palielināja iespēju ne vien Polijas sagrāvei, bet arī Latvijas tūlītējai iznīcināšanai. Latvija vadījās no pamatota aprēķina, ka Latvijas cīņa kopā ar Poliju neatbrīvotu no Krievijas revanšisma draudiem. Pirmkārt, Latvija un Polija kopā nespētu sagraut Padomiju, kas jau bija uzveikusi vēl stiprākus pretiniekus. Otrkārt, Krievijas atgriešanās no Padomijas pie tiešāka monarhijas pēcteča tikai pastiprinātu šīs varas pretenzijas uz cara valsts robežām jeb teritorijām, kurās bija nodibinātas gan Latvija, gan Polija.
Par 1920. gadā nesaprasto un neizdarīto Latvija un Polija ir samaksājušas ar abu valstu nonākšanu pārmaiņus padomju un vācu okupācijā un tālāk ar ilgu atrašanos formāli neatkarīgu valstu, bet īstenībā padomju apgabalu statusā ar Polijai daudz maz pamanāmu, bet Latvijai pavisam sīciņu autonomiju. No 2026. gada skatpunkta to pat nav iespējams viennozīmīgi izšķirt, cik droši par šo samaksu runāt pagātnes izteiksmē. Ja nezinām, kas notiks nākotnē, tad nevaram pasacīt arī to, vai nākotnes notikumi vairāk līdzināsies seno notikumu turpinājumam, vai kaut kam pavisam jaunam, ko mēs izraisīsim ar tagadējo rīcību.
Ticēsim, ka gan Latvija, gan Polija sapratušas savas pagātnes kļūdas un pēc būtības rīkojas gudrāk nekā iepriekš, pat ja formāli rīkojas tāpat. Tajā skaitā rīko konferences.
14. februāra pasākums daudzkārt pieticīgāks nekā Bulduru konference no 1920. gada 6. augusta līdz 6. septembrim, kurā valstu savienības veidošanu pārrunāja Latvijas, Lietuvas un Igaunijas, Somijas un Polijas pārstāvji; piedalījās arī jau gāztās neatkarīgās Ukrainas valdības un Baltkrievijas pārstāvji novērotāju statusā, bet Lielbritānijas un Francijas pārstāvji - uzraudzītāju statusā. Konferences laikā Latvija noslēdza mieru ar Krieviju, bet Lietuva un Polija karoja Viļņas dēļ. Īsi sakot, konferences rezultāts bija apliecinājums, ka rezultātu nav, lai gan pat par Baltijas Antantes izveidošanu paziņots tika.
Par vēl vienu Bulduru konferences rezultātu var nosaukt nerra Oliveretto tēlu pieņēmušā dzejnieka Jāņa Sudrabkalna pacelšanos pravieša līmenī: “Kur ļauni tas, ka naids starp pašiem šķilts, / Ja visur aprēķini, sīkas naudas, - / Vai negrauž acis tad jums kapu smilts, / Un vergu, trimdinieku, bēgļu raudas?”
Vēsture liecina, ka dzejnieks 1920. gadā ieskatījies nākotnē divdesmit gadus uz priekšu. Īsi pirms Otrā pasaules kara sākuma notikušajā Čehoslovākijas dalīšanā iesaistītā Polija (vai vismaz Polijā) sāka runāt, ka arī no Latvijas tai kāda daļa pienākas. Tāds, lūk, bija robežu grozīšanas karuselis jeb azarts, kas kaut ko atgādina, - ka tik ne to, kas pasaulē notiek tieši tagad.
14. janvāra konferencē Polija eksponēja sevi kā reģionālo līderi, kura svītā apkārtējās valstis laipni gaidītas. T. Serotičs atļāvās sacīt, ka Polija piedzīvo zelta laikmetu. Ar iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma ātrumu Polija pasaulē otrā aiz Ķīnas. IKP apjoms sasniedzis divas robežlīnijas - triljonu ASV dolāru izteiksmē un 20. vietu pasaulē, kas tagad ļauj Polijai piedalīties G-20 sanāksmēs (ekskluzīvas tiesības pasaulē ar apmēram 200 valstīm). Aizsardzībai piešķirtie 4,6% no IKP (no triljona!) dod iespēju nopirkt pašu spēcīgāko bruņojumu pasaulē, sākot ar ASV kara lidmašīnām F-36 par 109 miljoniem ASV dolāru gabalā (publiski pieejamā informācija rada vien aptuvenu priekšstatu par konkrētiem darījumiem, kuros lidmašīnu cenas atšķiras atkarībā no to modifikācijām, aprīkojuma, piegāžu laika, modernizācijas nosacījumiem utt.).
Šķiet, ka Polija savas drošības problēmas atrisinājusi, ja salīdzina Polijas militāro spēku ar Krievijas neveiksmīgo karošanu Ukrainā, kura daudzkārt vājāka ne vien par Krieviju, bet arī par Poliju. Taču Ukrainā notiekošā kara gaitu var traktēt arī pretēji - kā brīdinājumu, ka valstu faktiskais militārais spēks nav iepriekš nosakāms atbilstoši it kā ļoti vienkārši salīdzināmiem rādītājiem (šeit ļoti noapaļotos skaitļos):
| Ukraina | Krievija | Polija | Latvija | |
| Kv.kilometri | 604 tūkst. | 17,1 milj. | 313 tūkst. | 64,6 tūkst. |
| Milj. cilvēku | 45 | 140 | 38 | 1,8 |
| IKP dolāros | 191 mljrd. | 2,2 trlj. | 918 mljrd. | 44 mljrd. |
Ukrainas un Krievijas teritoriju un iedzīvotāju radītāji precīzākā veidā prasītu ilgu skaidrošanu, kurai no šīm valstīm pierakstīti Krievijas dažādos laikos okupētie Ukrainas zemes gabali ar iedzīvotājiem. Nav drošu ziņu par Ukrainas bēgļu gaitām. IKP rādītāji ņemti no Pasaules bankas 2024. gada tabulas.
14. februāra konference pagāja piesardzīgā optimismā, ka Latvija un Polija jūtas drošas, bet justos vēl drošāk, ja pastiprinātu savu militāro un politisko sadarbību. Polija demonstrēja savu militāro spēku ar skaitļiem un poļu militāri rūpnieciskā kompleksa uzņēmumu “WB Group”, “Lubawa”, “Miranda” un “PONAR Wadowice” produkcijas vieglāk atvedamiem vai vismaz attēlojamiem paraugiem. Latvija lika pretī kaut procentu desmitdaļās izsakāmu pārsvaru aizsardzībai ieplānotajā budžetā procentos no IKP un - galvenais - militāro dronu konstruēšanu, ražošanu un apliecināšanu Ukrainas frontē.
Pasākumu greznoja apmaiņa ar laipnībām. No Latvijas puses A. Sprūds darīja zināmu, ka Krakovas universitātē viņš ieguvis ne vien zinātņu doktora grādu, bet arī prasmi apsveikt pasākuma dalībniekus poļu valodā, ko viņš tūlīt pat izdarīja. Šobrīd Saeimā, bet iepriekš vairākās valdībās, tajā skaitā Ministru prezidenta krēslā sēdējušais Māris Kučinskis (attēlā) paskaidroja, ka viņa poliskais uzvārds nav nācis nezin kā, bet no senčiem, kuru 1837. gada ieceļošanu no Polijas apliecina Krāslavas baznīcas grāmatas.
Laikā, kad M. Kučiskis 2017. gadā bija Ministru prezidents, notikusi Baltijas un Polijas valdību vadītāju tikšanās, kuras laikā atklājies, ka Polijas tā brīža premjeres Beatas Šidlo senči, savukārt, pārcēlušies no Krāslavas uz tagadējo Poliju. Šādu attiecību sarakstu varētu turpināt ar Polijas bijušā prezidenta Broņislava Komarovska braucienu uz dzimtas kapiem Kurmenē. Konferencē pārstāvētās puses apņēmās uz tik stipriem vēsturiskiem pamatiem balstīt sadarbību aizsardzības un drošības jomā, enerģētikā (tūlīt apritēs gada jubileja Baltijas maiņstrāvas frekvences sinhronizācijai ar Poliju), transportā (kā nu bez “Rail Baltica”!) un visos citos jau izmēģinātajos vai vēl tikai iecerētajos veidos.
