Pirms dažām dienām ir apritējuši tieši 100 gadi kopš Latvijas un Krievijas miera līguma parakstīšanas, un tieši šodien paiet 100 gadi kopš “brīnuma pie Vislas” jeb Varšavas, bez kura nebūtu tagadējās Latvijas Republikas.
Kā brīnums (sk. Cud nad Wisłą, Miracle of the Vistula, чудо на Висле) tiek novērtēta Padomju Krievijas jeb Sarkanās armijas sakāve kilometrus desmit no Varšavas. Ir vajadzīgi papildu apstākļi, kuru dēļ kādas kaujas iznākumu nodēvēt par brīnumu. Jā, tādus apstākļus var uzrādīt. Poļi taču bija līdz savai galvaspilsētai nevis atkāpušies, bet atbēguši. Cik ātri cilvēki ar paunām vispār spēja paši paskriet un zirgus nodzīt, tik ātri - pāris mēnešu laikā - viņi arī atskrēja no Kijevas pie Dņepras līdz Varšavai pie Vislas. Padomju armijas uzbrukums, protams, bija sācies ar kaujām, bet poļi tajās tika sakauti ļoti ātri un pēc tam tikai bēga, kamēr padomju armijas komandieri pēc sava galvenā politiskā vadoņa Ļeņina norādījumiem jau sacerēja plānus, pavēles un uzsaukumus tālākam uzbrukumam “pāri baltās Polijas līķim uz Berlīni”. Drīz vien šāda lielība izrādījās neprāts kā pats parocīgākais izskaidrojums brīnumam, cik nu brīnumu vispār var izskaidrot.
Ko poļi iemācīja Staļinam
Vēl pāris gadu desmitus vēlāk padomju iebrukumu Polijā varēja nosaukt par ļoti svarīgu izmēģinājumu zibenskaram, kādu, ņemot vērā savu priekšgājēju sakāves mācības, vispirms turpat Polijā un pēc tam citur lietoja vācieši, galu galā tomēr piedzīvojot vēl smagāku sakāvi nekā padomju armija savā Polijas izgājienā.
No šodienas skatpunkta par “brīnuma pie Vislas” sekām var uzskatīt arī atturību, ar kādu Ļeņina pēctecis Staļins un pēc tam visi viņa pēcteči paplašināja Padomju Savienību, pamatā tomēr paliekot pie vecajām, labajām Krievijas impērijas robežām. Polijas kampaņā Staļins bija pats piedalījies, organizējot neveiksmīgu uzbrukumu nevis Varšavai, bet Ļvovai, kuras noturēšana arī bija brīnums, lai gan visa kara gaitu tas neizšķīra.
Toties Staļins piedzīvoja to, cik bīstami ir atstāt uzbrūkošas armijas aizmugurē neieņemtus pretestības punktus, no kuriem ienaidnieki vienmēr gatavi iznākt un apslaktēt nevis vairs uzbrucējus, bet bēgošus iebrucējus.
Tādā veidā Sarkanā armija Polijā piedzīvoja katastrofu ar kara darbības apjomam neproporcionāli lielu nogalināto un ienaidniekam padevušos karavīru skaitu. Staļins to poļiem nepiedeva un Katiņā piedzina no viņiem asinsnaudu par viņu vai viņu tēvu grēkiem. Polija tika padarīta par vasaļvalsti padomju impērijā, kur tai piešķīra jau cara impērijas laikā aprobētus autonomijas elementus. Latvijai un latviešiem tādu privilēģiju cara laikā nebija un līdz ar to tās nepienācās arī padomju laikā, kas pienāca tad, kad sevi bija izsmēlis 1920. gada triks ar Latvijas noslēpšanos aiz Polijas.
Gan tā Polija, aiz kuras Latvija paslēpās, gan pati Latvija radās praktiski vienā un tajā pašā brīdī. Tādā veidā tika aizpildīts varas vakuums, kas dažādās teritorijās palika pēc vācu ķeizarvalsts sabrukuma. Poļi 1918. gada 11. novembrī atbruņoja vācu garnizonu Varšavā un vēl pēc dažām dienām piešķīra pagaidu valdnieka pilnvaras Juzefam Pilsudskim, bet Latvijā 18. novembrī pati sevi un valsti ar Kārļa Ulmaņa valdību izsludināja Tautas padome. Tajā pašā laikā uz to pašu vācu mantojumu pieteicās arī Padomju Krievija. Tā denonsēja 1918. gada 3. marta Brestas (Brestļitovskas, lai nesajauktu šo vietu ar Brestu Francijā) miera līgumu ar Vāciju un uzsāka iebrukumus vācu atstātajās teritorijās, kur vien nesastapa pietiekami nopietnu bruņotu pretestību. Vēl neiekarotās Latvijas pārvaldīšanai Krievijā 1918. gada 4. decembrī tika izveidota Latvijas Padomju valdība ar Pēteri Stučku priekšgalā, kurš aiz uzbrūkošajām Sarkanās armijas daļām 21. decembrī iebrauca Latvijā un 1919. gada 4. janvārī - Rīgā. Janvāra beigās šķita, ka tikai pāris dienas atlikušas līdz K. Ulmaņa valdības iedzīšanai jūrā pie Liepājas, kā tas tiešām un arī burtiskā nozīmē notika, bet ne P. Stučkas dēļ. Ko nespēja viņš, to paveica Andrievs Niedra ar vēl trešo Latvijas valdību vienā un tajā pašā laikā. Lai cik tas izklausītos dīvaini, divas savstarpēji naidīgās K. Ulmaņa un A. Niedras valdības pret savu gribu bija spiestas samesties kopā pret P. Stučkas valdību kaut uz pāris mēnešiem, ar ko pietika, lai izdzītu P. Stučku 22. maijā no Rīgas un 2. jūnijā - no Latvijas. Padomju armija tobrīd vēl spēja noturēt Latgalē joslu šaipus tagadējās Latvijas un Krievijas robežas, kamēr uzvarējušo valdību spēki metās viens otram virsū Cēsu kaujās.
Par to var strīdēties bezgalīgi, kuros gadījumos jeb cik lielā mērā kauju rezultāti diktēja politisko kombināciju gaitu, bet kuros gadījumos karavīri īstenībā bija krituši par upuriem politiķu, ģenerāļu vai grūti klasificējamu avantūristu kombinācijām jau pirms pirmā šāviena.
Likteņa dāvanas Latvijai
Pirmā pasaules kara pāreja lokālos starpvalstu un pilsoņu karos bija arī pāreja no pozīciju kara uz jau pieminētajiem zibenskariem, kas izvērtās daudzviet, bet Padomju Krievijas un Polijas kara gadījumā pievērsa sev uzmanību ar karadarbībā iesaistīto cilvēku skaitu un - galvenais - ar attālumiem, kādus šie cilvēki burtiski noskrēja šurpu un turpu. Padomju ofensīva mazajā Latvijā jau sen bija ne tikai sākusies, bet arī beigusies (un Igaunijā viss bija noticis vēl ātrāk nekā Latvijā), kamēr poļi 1919. gada aprīlī iesāka un līdz 1920. gada maijam turpināja savu pirmo atbildes triecienu. Krievijas otrais trieciens Polijai ilga no maija līdz augustam, Polijas otrais trieciens Krievijai - no augusta līdz oktobrim. Tad abu pušu spēki bija tik ļoti izsīkuši, ka valstis ielaidās uz miera sarunām. Par to norises vietu kļuva Rīga. Miera līgums starp Poliju un Krieviju tika parakstīts 1921. gada 18. martā Melngalvju namā.
Ar miera līgumu starp Poliju un Krieviju vēlāk notika tas pats, kas ar 1920. gada 11. augustā Rīgā, Ārlietu ministrijas ēkā parakstīto miera līgumu starp Latviju un Krieviju, kā arī 1920. gada 2. februārī Tartu parakstīto miera līgumu starp Igauniju un Krieviju un 1920. gada 12. jūlijā Maskavā parakstīto miera līgumu starp Lietuvu un Krieviju. Krievija no visām šajos līgumos ierakstītajām saistībām atteicās līdz ar 1939. gada 23. augustā Maskavā noslēgto Hitlera un Staļina paktu jeb Vācijas un Padomju Savienības ārlietu ministru Joahima fon Ribentropa un Vjačeslava Molotova parakstīto Neuzbrukšanas līgumu starp Vāciju un PSRS. Īstenībā ar šo līgumu abas puses vienojās par pozīcijām, kuras katra puse uzskatīja par sev izdevīgākajām, lai vai nu uzbruktu, vai sagaidītu otras līgumslēdzējas puses uzbrukumu. Uzbrukums notika pēc nepilniem diviem gadiem no Vācijas puses.
Būtu pārspīlējums izskaidrot Latvijas Republikas pastāvēšanas pirmos divdesmit gadus tikai un vienīgi kā sekas karam starp Poliju un Krieviju, taču šī kara ietekme tik tiešām bija lielāka, nekā tā iegūlusies vai īstenībā nemaz nav iegūlusies Latvijas iedzīvotāju caurmēra priekšstatos par savas valsts vēsturi.
Pirmkārt, Latvijas tagadējās robežas austrumos ir apmēram tādas, kādas Polijas un Latvijas armiju apvienotie spēki izcīnīja 1920. gada sākumā tieši tajā laikā, kad Maskavā jau notika slepenas miera sarunas starp Latviju un Krieviju.
Tieši tāpēc, ka kaujas laukos labi veicās koalīcijai, kuras galvenais spēks bija poļi, padomju puse kļuva pietiekami piekāpīga, lai noslēgtu ar Latviju vismaz pamieru un tādējādi pārvērstu Latviju no Polijas sabiedrotās par neitrālu valsti. Pamiera sarunu sākumā strīdi bija par to, kā organizēt Latgalē referendumu par teritorijas statusu tādā veidā, lai ar referenduma rezultātiem pamatotu kaut kādu īpašu Latgales statusu starp Latviju un Krieviju, bet kara gaita piespieda Krieviju apsolīt Latvijai visu Latgali, ieskaitot tajā tagadējo Pitalovu. Paradoksāli, ka kara gaita izrādījās labvēlīga Latvijai arī tad, kad kara laime sāka uzsmaidīt Krievijai. Tas liedza arī poļiem prasīt Latgalei īpašu statusu ar garantijām poļu nacionālajām vajadzībām un - galvenais - poļu muižnieku īpašumiem. Vēl šajā pašā spēlē gribēja iesaistīties arī Lietuva, kas karoja ar Poliju par Viļņu.
Otrkārt, laika ziņā, bet galvenokārt nozīmes ziņā sekoja Polijas lielā uzvara pār Krieviju, bez kuras 1920. gada 11. augusta līgums ātri vien būtu pārvērties par tādu pašu arhīva materiālu kā, piemēram, A. Niedras valdības lēmumi, kas var piesaistīt vēsturnieku interesi, bet nerada nekādas sekas neviena cilvēka dzīvē. Latvijas un Krievijas 1920. gada miera līgumam šādas sekas ir un būs tik ilgi, kamēr vien pastāvēs Latvijas Republika.
Jāiegaumē Egila Levita teiktais
“Latvijas valstij un tautai šis līgums bija svarīgs toreiz, pirms gadsimta, un aizvadītā gadsimta laikā tā politiski simboliskā un juridiskā nozīme ir tikai pieaugusi,” apliecināja Latvijas Valsts prezidents Egils Levits miera līguma parakstīšanai veltītajā pasākumā 11. augustā. Viņa vārdiem runājot, parakstīšanas brīdī līgums “nozīmēja ļoti daudz - kara beigas, mieru un izcīnītu uzvaru pret neatkarīgas Latvijas valsts idejas pretiniekiem”, bet “vēl lielāku nozīmi miera līgums ieguva 20 gadus vēlāk, kad Padomju Savienība, pārkāpjot starptautiskās tiesības, lauza šajā līgumā noteikto un okupēja Latviju”. Proti, “visus 50 okupācijas gadus mēs atgādinājām par pieļauto starptautisko tiesību pārkāpumu un konsekventi prasījām Latvijas neatkarības atjaunošanu uz valsts nepārtrauktības pamata”. Pēc piecdesmit gadiem šī prasība tika apmierināta līdz ar Latvijas Republikas faktiskās neatkarības atjaunošanu par spīti tam, ka “otra līgumslēdzēja puse - Krievija - šobrīd neuzskata miera līgumu par spēkā esošu un tai saistošu kopš 1940. gada, jo tad esot “notikusi būtiska apstākļu maiņa, kā dēļ līgums zaudējis savu spēku”.
Attiecībā uz šodienu taisnība E. Levitam, ka “Latvijas pozīcija arī ir akceptēta visā starptautiskajā kopienā” nebūt ne vārdos, bet darbos, kuru dēļ Krievija nevar atkārtot to, ko tā vienreiz jau izdarīja 1940. gadā. Tagad tā ir Krievijas iekšēja problēma, kā noformēt algas izmaksu savam vēstniekam Latvijā un visiem vēstniecības darbiniekiem valstī, kādas it kā nemaz neesot. Šādu vai tādu apsvērumu dēļ laikam taču pazuda 1994. gadā sagatavotais projekts toreiz vēl Krievijas Augstākās padomes lēmumam par 1920. gada līguma denonsēšanu. Projekta parādīšanās ir izskaidrojama ar tajā brīdī aktuālo ķīvēšanos par procedūru Krievijas armijas pārpalikumu izvešanai no Latvijas. Krievijas politiķi meklēja iespējas, kā pārvērst šo, no viņu viedokļa, defektu par efektu, pastiprinot vārdu karu ar Latviju. No tā laika preses zināms par analogu lēmumprojektu arī attiecībā uz Igauniju. Galu galā arī Krievijā uzvarēja veselais saprāts, ka līgumus neievērot var, bet pašai sevi pasludināt par līgumu lauzēju nevajag.
Polijas loma Latvijas un Krievijas miera līguma padarīšanā par joprojām spēkā esošu dokumentu ir tāda, ka karā sakautā Krievija tikai pēc gadu desmitiem bija spējīga revanšēties Eiropā. Pa to laiku Latvija paguva savākt de iure atzīšanas no tobrīd spēcīgākajām Eiropas un pasaules valstīm un piedevām deponēt šo līgumu Tautu Savienības krātuvē. Vēl jo svarīgāka bija pieredze, ka Latvijas tauta un teritorija tik tiešām dod pietiekamus resursus patstāvīgas valsts uzturēšanai gadu desmitu garumā.
Diemžēl nedrīkst dokumentu multiplicēšanai piešķirt pārāk lielu nozīmi, ko E. Levits ilustrēja ar “Gruzijas Demokrātiskās Republikas traģisko piemēru. Gruzija pasludināja neatkarību 1918. gada 26. maijā. Savukārt 1920. gada 7. maijā tā parakstīja miera līgumu ar Padomju Krieviju, un 1921. gada 11. janvārī valsti de iure atzina Eiropas lielvaras. Taču 1921. gada 12. februārī Padomju Krievija iebruka Gruzijā, turklāt bez kara pieteikuma. Ieņemtajā Tbilisi no Krievijā dzīvojošajiem gruzīnu lieliniekiem tika izveidota Gruzijas revolucionārā komiteja” utt. tieši tāpat, kā mēs to visu zinām pēc 1940. gada notikumiem Latvijā. Ja Padomju Krievijas karaspēks būtu izturējis J. Pilsudska savākto pēdējo poļu spēku 1920. gada 16. augusta pretuzbrukumu, 1940. gads Latvijā būtu iestājies jau 1920. gadā.
