Lai cik slikti strādā pēc pašreizējiem likumiem ievēlētā Saeima un valsts pārvaldes sistēma kopumā, proporcionālo vēlēšanu pārtaisīšana par mažoritārajām vēlēšanām dos vēl sliktākus rezultātus.
Ja vēlēšanu sistēmas maiņa Latvijā vispār kaut kam der, tad tikai kā narkotika, kas mazina sāpes par Latvijas Republikas bojā eju. Lai gan tagad nebūtu problēma savākt tik lielus cilvēku pūļus dančiem uz valsts zārka, ka šāds cilvēku skaits jau izskatītos pēc iedzīvotāju un tieši pilsoņu vairākuma, beigsies šīs dejas tāpat kā vienmēr. Tiklīdz beidzās eiforija par Latvijas Republikas izveidošanu (par vācu mantas sadalīšanu, kā piebilst ļaunas mēles), tā sākas raudāšana par labajiem cara laikiem un tā tālāk. Pēc Kārļa Ulmaņa izdarītā valsts apvērsuma nācās slēpt kulaciņā asariņas par brīvajiem partiju laikiem, pēc padomju okupācijas - par brīvvalsts laikiem un kara laikā - par miera laiku. Gods un slava tagadējai Latvijas Republikai par atļauju publiski pārjautāt, par ko mēs uz barikādēm stāvējām. Vai tiešām par to, kas tagad notiek Latvijā?
To atliek vien lūgt augstākām varām, kaut grūti tam noticēt, ka valsts varas nomaiņa Latvijas teritorijā otro reizi pēc kārtas notiks ar tik mazām sāpēm, ar kādām Latvijas PSR vietā tika atjaunota Latvijas Republika. Ļoti noapaļoti rēķinot kvantitatīvā izteiksmē, par valsts iekārtas nomaiņu Latvijas iedzīvotāji samaksāja ar desmit tūkstošiem papildu nāvju gadā no 1989. gada līdz 90. gadu vidum. Normālā līmenī mirstība atgriezās ap 1996. gadu, bet, bet, bet... Bet ar atrunu, ka mirstības samazinājums tika aizvietots ar dzimstības samazinājumu līdz minimumam 1998. gadā. Pēc tam jaundzimušo skaits uzsvārstījās uz augšu, nosvārstījās uz leju un atkal uz augšu, uz leju un pat mazliet uz augšu kovidmājsēdē, kas izrādījās moderna dzimumakta poza, taču tagad dzimstība sarukusi un turpina sarukt tā, ka pašreiz Latviju apdzīvojušās cilvēku populācijas liktenis jau ir izšķirts.
Pat ja tehniski starpība nav liela, vai Latvijā mēnesī piedzima 1010, 1001 vai 999 bērni, jaundzimušo skaita noslīdēšana zem tūkstoša mēnesī pagājušajā gadā ap šādu laiku kļuva par acīm redzamu un nepārprotamu atskaites punktu, lai sāktu skaitīt divdesmit gadus, pēc kuriem darbspējas vecumā ieejošais cilvēku kopums vairs nespēs ar savu darbu uzturēt Latvijas infrastruktūras objektus, ražošanu, armiju, pārvaldi, izglītību, medicīnu, mākslu, sasniegumus sportā utt. kaut attāli līdzīgā veidā tam, ko uztur paaudzes, kurās mēnesī dzimuši 2-3 tūkstoši bērnu. Varbūt izvēle būs saglabāt pašreizējo dzīves intensitāti, bet tad to darīs sveštautieši tādā skaitā, kas vairākas reizes pārsniegs darbspējas vecumā atlikušo iezemiešu skaitu; jeb varbūt visa Latvija tiks pārvērsta vai nu par militāru poligonu, vai par dabas rezervātu, vēl vairāk pasteidzinot iedzīvotāju skaita samazināšanos. Tāds, lūk, ir tuvojošos pārgrozību mērogs, attiecībā pret kuru vēlēšanu sistēmas maiņa būtu smieklīga - un varbūt tāpēc vajadzīga nodarbošanās.
Nopietni ņemami ir Latvijas Darba devēju konfederācijas prezidenta Andra Bites apsvērumi, kāpēc “tas datums, gads, kad pienāks šis stāsts, nav nemaz tie 20 gadi, kā mēs sakām, ka mūsu bērni maksās parādu… Tas būs jau pēc 3-4 gadiem.” Ja Latvijas valsts pārvaldi realizēs ārzemju kreditori, tad viņu lēmumus Saeima un valdība legalizēs neatkarīgi no Saeimas deputātu ievēlēšanas pēc proporcionālās vai mažoritārās sistēmas.
Smieklīgākais ir tas, ka mažoritārās vēlēšanu sistēmas elementu piedāvājums, cik nu vispār var saprast, kas tiek piedāvāts, nozīmē atgriešanos 1:1 pie tā, kā vēlēšanu sistēma funkcionēja Latvijas Republikas pirmo četru Saeimu laikā un kāda tā tika trīsreiz izbrāķēta.
Pirmkārt, ar Kārļa Ulmaņa valsts apvērsumu 1934. gadā. Otrkārt, ar Otrā pasaules kara ellē izdzīvojušo Latvijas ekspolitiķu u. tml. runasvīru prātojumiem, īsinot laiku dipīšu nometnēs Vācijā. Viņiem bija liela vēlēšanās un atbilstoša pieredze, lai meklētu atbildes uz jautājumu, kāpēc Pirmais pasaules karš viņus pacēla pēc visām pazīmēm pilnvērtīgas valsts pārvaldītāju augstumos, bet Otrais karš gandrīz vai stāvus zemē iedzina. Atbilde ietvēra “fui” vēlēšanu sistēmai. Treškārt, ar tagadējās vēlēšanu sistēmas ieviešanu, 1993. gadā pārejot no Latvijas Republikas Augstākās padomes uz Saeimu atbilstoši pamācībām, kas, vēl kopā art vienu otru no šo pamācību autoriem - ilgdzīvotājiem - nāca no pagājušā gadsimta 40. gadiem. Tātad proporcionālā vēlēšanu sistēma ar 4-5 procentu minimuma barjeru, lai vēlēšanu sarakstu savāktās balsis tiktu ņemtas vērā Saeimas deputātu vietu sadalīšanā.
Latvijas demogrāfiskie, vēsturiskie un ģeogrāfiskie rādītāji uzliek vēlēšanu kārtībai ierobežojumus, kuru dēļ šī kārtība var bīdīties šurpu turpu un atpakaļ, bet nevar kļūt tieši tāda, kāda ir Amerikā (ASV nozīmē), Šveicē vai Lihtenšteinā. Tā nu iedomātais proporcionālās un mažoritārās vēlēšanu kārtības mikslis nozīmē atgriešanos pagātnē pagājušā gadsimta 20. gados. Palūkosimies, kāds tad tas bija īstenībā neatkarīgi no tā, ka ne par kādu mažoritāro sistēmu runas nebija.
Palūkosimies uz veco Latvijas laiku pēdējo, 4. Saeimu, kas tika ievēlēta 1931. gada 3. un 4. oktobrī. Tur redzam tieši to, ko tagad iesaka kā deputātu vietu sadalījumu pusi uz pusi starp partiju un vienmandāta apgabalos ievēlētiem deputātiem. Toreiz vienā pusē bija 21+14 vietas Saeimā Latvijas Sociāldemokrātiskajai strādnieku partijai un Latviešu zemnieku savienībai, bet otrā pusē - (12x1)+(5x2)=22 vietas viena un divu deputātu pārstāvētām partijām. Pa vidu vēl astoņas partijas ar 3-8 deputātiem, kuri atkarībā no situācijas varēja pieņemt gan lielpartijas, gan sīkpartijas pozas.
Lielpartiju pusē tieši tas, ko tagad pārmet partijām, ka to izcīnītās vietas Saeimā aizpilda nejaušības un pelēcības, kas Saeimā iekļuvušas tāpēc, ka ierosījušās vēlēšanu sarakstā kopā ar vienu vai pāris populāriem cilvēkiem. Toreizējo deputātu lielpartiju sadaļa bija vai nu Paula Kalniņa, vai Kārļa Ulmaņa svītu dalībnieki (līdzskrējēji, bļodlaižas, ja gribam nodarīt viņiem gauži).
Sīkpartiju pusē tieši tie, ko tagad piesauc kā nācijas glābējus. Tātad ar iniciatīvu apveltītas personas, kas spējušas savākt līdz 10 tūkstošiem sekotāju. Ja 4. Saeimas deputātu sastāvu bija izveidojuši 974 822 vēlētāji, tad viena deputātu vieta izrādījās 974 822 / 100 = 9,7 tūkstošu balsu vērtībā. Kāpēc ievēlēšanai vajadzīgā balsu skaita savākšana no teritoriāli un tātad arī skaitliski ierobežota vēlētāju daudzuma ir būtiski labāka nekā vajadzīgo balsu skaita savākšana no visas Latvijas?
14. Saeimas vēlēšanās balsojušo skaits 916 368 gandrīz tāds kā 1931. gadā un vēl iepriekš. Ja vēlētāju skaitu sadala pa 100 vēlēšanu iecirkņiem, bet nodoto balsu skaits sadalītos starp pieciem vai desmit kandidātiem, tad varētu uzrasties Saeimas deputāti, par kuriem nobalsojušo cilvēku skaits izsakāms simtos, ja atrēķina uz vēlēšanām neatnākušo un par zaudētājiem balsojušos cilvēkus. Liels risks pēc tādām vēlēšanām Saeimā satapt dīvaiņus, salīdzinot ar kuriem tagadējie deputāti ataustu atmiņā kā intelekta un korektas uzvedības etaloni.
Vēlēšanu individuālo uzvarētāju raksturojumi nav jāizgudro, jo tos priekšā uzrakstījis, piemēram, K. Ulmaņa lielpartijas funkcionārs Jūlijs Druva (1882-1950) trimdas avīzes “Nedēļas Apskats” 1948. gada 12. novembra numurā: “Sevišķi uzbāzīgi bija vieninieki, divvīru frakcijas un minoritātes, kuru prasības parasti bija tīri personīgas dabas: augsti amati, izdevīgs bankas aizdevums, kāda parāda dzēšana, izdevīga koncesija vai īpašums, un daža laba no mūsu valdībām bija pilnīgi atkarīga no minoritātēm. Ja nu vēl atceramies, ka Saeimai piederēja ne tikai likumdošana, bet tai piekrita arī faktiskā izpildvara, jo valdība bija pilnīgi atkarīga no Saeimas, tad varam saprast, ka valdībām parasti bija īss mūžs, jo tās nespēja izpildīt sīko grupu egoistiskās iegribas.”
Sauklis par to, ka viena un tā pati rīcība (parasti) izraisa vienas un tās pašas sekas, ir abpusgriezīgs. Tik tiešām nevar sagaidīt vērā ņemamas izmaiņas valstī, ja tiek saglabāta pašreizējā Saeimas vēlēšanu kārtība, bet arī no citas kārtības nevaram gaidīt daudz ko atšķirīgāku no tā, kas ar šo citu kārtību jau iepriekš piedzīvots.
No šobrīd acīm redzamā pašvaldību vēlēšanās u.c., kā arī no vēsturē saglabātas informācijas viegli iedomāties priekšvēlēšanu jautrību vienmandāta vēlēšanu apgabalā, kur savus kandidātus izvirzīs piecas valstī pazīstamākās partijas, sesto - vietējie uzņēmēji un septīto - vietējās domes un pašvaldību uzņēmumu ierēdņi, bet astotais un devītais uzradīsies paši kā cilvēki, kuri nolēmuši konvertēt valsts apmaksātā darba vietā savus panākumus mākslā, karā, kādi tagad risinās riņķī un apkārt, vai skandālu rīkošanā. Pēc tam lielākie jautrībnieki no katra vēlēšanu apgabala savāksies Saeimā.
Taisnība mažoritāro vēlēšanu faniem, ka šī sistēma prasa spilgtas un sevi kaut kā apliecinājušas personības, bet ar piebildi, ka tām jāspīd tikai pār vienā vēlēšanu apgabalā dzīvojošajiem. 99 pārējos vēlēšanu apgabalos par viņiem var zināt vēl mazāk, nekā tagad caurmērā zina par partiju sarakstos ieliktajiem kandidātiem. Katra partija centīsies nolīgt par saviem deputātu kandidātiem konkrētā vēlēšanu apgabalā pazīstamus ārstus un skolu direktorus, tālāk daudzbērnu audžumātes, nacionālos auseklīšraksta groziņpinējus un laika zīmju vērotājus. Nav žēl par šādu cilvēku nonākšanu Saeimas treknajā maizē, bet ko partijas pēc tam iesāks ar šādām vietējā mēroga zvaigznēm? J. Druvas aprakstītās vienmandātnieku izdarības šādā Saeimā izpaustos vēl trakākā veidā nekā iepriekš un ar paātrinājumu uz 1934. un 1940. gadu.
