Aizsardzības ministrs Andris Sprūds, ministrijas valsts sekretārs Aivars Puriņš un Nacionālo bruņoto spēku komandieris Kaspars Pudāns bija ieradušies Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijā ar pamatojumu nākamā gada valsts budžeta projektā paredzēto 1 544 747 070 eiro iztērēšanai, bet kopumā vairāk nekā divu miljardu eiro apsaimniekošanai.
Komisijas sēdei bija gan atklātā, gan slēgtā daļa. Sēdes atklāto daļu var uzskatīt par komentāriem Aizsardzības ministrijas sagatavotajam pārskatam par nozares finansējumu un tā izlietojumu laikā no 2024. līdz 2028. gadam.
Tātad pārskats sākas ar faktiskajiem datiem par 2024. gadu, turpinās ar šā gada rādītajiem, kas gada nogalē jau gandrīz pilnībā zināmi, pamato 2026. gadam pieprasīto naudas summu un iesniedzas nākotnē vēl dažu turpmāko gadu garumā. Šis pārskats un tā vārdiskais skaidrojums (Saeimas komisijas sēdes audioieraksts) visiem pieejami Saeimas mājaslapā. Šeit neliels ieskats Aizsardzības ministrijas sagatavotajos skaitļos:
Aizsardzības ministrijai nevar pārmest datu noslepenošanas māniju, bet tik un tā tai vēl jāpapūlas izpildīt Saeimas komisijas priekšsēdētāja Raimonda Bergmaņa novēlējumu padarīt saprotamāku to, kā ministrijas rīcībā uzradīsies un kā tiks izlietots vēl pusmiljards eiro, kas Saeimai un tādējādi visai sabiedrībai sagatavotajā prezentācijā nav iekļauts: “Šobrīd mēs dzirdam “divi miljardi, divi miljardi”, bet jūsu papīrā mēs tos neredzam. Lai cilvēki neapjūk! Tas būtu ļoti svarīgi arī man. Lasu - bet kur tie divi miljardi ir? Tas ir ļoti svarīgi, lai sabiedrība redz, kas tā par naudu,” norādīja R. Begmanis.
Saeimas komisijas sēdes atklātajā daļā jautājums palika bez atbildes, bet A. Puriņa īsā atbilde “Neatkarīgajai” tāda, ka pusmiljards eiro būs Latvijas aizņēmums no Eiropas Savienības vārdā izdarīta aizņēmuma “Security Action for Europe” (SAFE).
Eiropas Komisija nodomājusi šajā aizņēmumā savākt 150 miljardus eiro un tālāk aizdot naudu ES dalībvalstīm militāro budžetu papildināšanai ar diviem ārkārtīgi vilinošiem nosacījumiem.
Pirmo, ka nauda tiks atprasīta tik ilgā laikā un ar tik zemiem procentiem, ka naudas atdošana jau robežojas ar neatdošanu. Tā varētu būt gan neatdošana no tagadējo politiķu skatpunkta, kuri cer, ka nauda netiks atdota uz viņu pensiju vai atstāto mantojumu rēķina, gan neatdošana tādā nozīmē, ka inflācija būs pārvērtusi atdodamās naudas summas par gandrīz neko. Otro, ka aizsardzībai aizlienēto naudu Eiropas Komisija neieskaitīs valstu budžeta deficītos, kurus EK prasa noturēt pie 3% robežlīnijas attiecībā pret attiecīgajai valstij prognozēto iekšzemes kopproduktu.
Lai cik tas būtu labi, ka EK trīs gadus pēc Krievijas tagadējā iebrukuma Ukrainā apjēgusi nepieciešamību organizēt Eiropas valstu bruņošanos, tomēr karš Ukrainā kļuvis arī par vēl vienu spilvenu, uz kura gulēt ES dalībvalstu un pašas ES birokrātiem un politiķiem. Latvijas apstākļos to uzskatāmi apliecināja ikgadējā procedūra ar valsts nākamā gada budžeta projekta iesniegšanu Saeimā.
“Neatkarīgā” jau ir aprakstījusi pavisam nesen notikušo budžeta portfeļa nešanas pasākumu tādā salīdzinājumā, ka “pirms gada [finanšu ministrs Arvils] Ašeradens aizrautīgi runāja par to, kā noturēt 2025. gada budžeta deficītu kaut 2,999% apmērā zem Eiropas Savienības pārvaldes iestāžu prasītās 3% robežlīnijas, bet šogad pavisam relaksēti pasniedza 3,35% budžeta deficītu nākamajam gadam un vēl lielāku deficītu turpmāk pretēji iepriekšējiem solījumiem, ka tālākā nākotnē deficīts vismaz attiecībā pret IKP tikšot samazināts.”
Sarunās ar EK apspriesta Latvijas īpašā aizņemšanās robežas starp 3,8 un 8,4 miljardiem eiro. Puses nonākušas pie sākotnējas vienošanās, ka, visticamāk, aizņemšanās varētu būt ap 5,6 miljardiem eiro četros gados. Nākamgad paredzamais SAFE finansējums Latvijas aizsardzībai būs 496 + 128 miljoni eiro.
Naudas tērēšanu valsts aizsardzībai iespējams traktēt kā ekonomiskās attīstības stimulu. Lai tā notiktu, vajag parūpēties, lai statistiķi neiekļautu aizvien dārgākos tankus u.tml. tehniku sadārdzinājuma jeb inflācijas rādītājā, jo tankus, lielgabalus un raķetes ar dzelzsbetona šahtām šo raķešu izvietošanai netirgo veikalos. Bet, no otras puses, šie ieguldījumi tik un tā tiek uzrādīti kā IKP pieaugums, uz kura rēķina valstis it kā drīkst aizņemties aizvien vairāk parastajā kārtībā.
Jo plašāka bruņošanās, jo lielākas cerības katrai šajā procesā iesaistītajai valstij iedzīvoties uz bruņojuma eksporta rēķina. Visas ES dalībvalstis laipni aicinātas piedalīties sacensībā par SAFE naudas neto ieguvumu, ja izdosies pārdot bruņojumu par lielākām summām nekā nopirkt.
Praktiski daudzkārt piedzīvots tas, ka īpašie kara kredīti, kādu paveids ir arī SAFE, sākotnēji tik tiešām stimulē ekonomikas izaugsmi. Svaigāko piemēru šādai izaugsmei nupat kā parādīja Krievija, taču tagad tā jau balansē uz neaptverami plašas (dziļas, revolūciju izraisošas...) ekonomiskās krīzes robežas, ja kara kredītus neizdosies segt ar kara laupījumu. Taču to tikai pēc tam varēs izskaidrot, kāpēc Krievija uz šīs robežas noturējās vai nenoturējās. Tagadējo prognožu saturu nosaka tikai intereses un griba pamatot vai nu Krievijas diktatora Putina izveidotā režīma pastāvēšanu, vai sagrūšanu.
Ziemeļatlantijas līguma (NATO) Eiropas krasta dalībvalstis pašreiz vēl var pasniegt kā efektu savu defektu, ka tikai ceturtajā gadā kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā Eiropas valstis sākušas ja ne bruņoties, tad plānot bruņošanos. Kamēr Krievija kara kredītu dēļ jau grims krīzē, Eiropa šī paša iemesla dēļ uzplauks ja ne salīdzinājumā ar saviem vecajiem, labajiem laikiem, tad vismaz salīdzinājumā ar Krieviju.
Par savu priekšrocību Eiropa var uzdot arī to, ka Eiropa apbruņosies atbilstoši Ukrainas frontēs iegūtajām mācībām par reālu moderno karu, kas izrādās savādāks nekā tas karš, kura gatavošanai Krievija iztērēja bargu naudu.
Eiropas valstis tērē laiku tā, it kā pozīciju kara raksturu ieguvušais Krievijas un Ukrainas karš garantētu karojošo pušu atrašanos tagadējās pozīcijās uz mūžīgiem laikiem, t.i., uz vēl daudziem gadiem un gadu desmitiem. Uz šāda kara jeb kara Dieva lomu pieteicies ASV prezidents Donalds Tramps. Varbūt tā arī notiks, kā viņš teiks, taču ticība šādam Dievam ir tikai ticība.
Pozīciju karš ir arī resursu karš, bet resursu Ukrainai acīm redzami mazāk nekā Krievijai. Protams, Ukraina karo ne tikai ar saviem, bet arī ar savu sabiedroto dotajiem ieročiem un naudu, taču šie resursi nespēj aizvietot pašu galveno resursu - karot spējīgus un karot gribošus cilvēkus. Tas nebūtu nekas pārsteidzošs, ja Ukrainai šādi cilvēki izbeigtos ātrāk nekā Krievijai. Turklāt runa nav tikai par visu karot spējīgo cilvēku izsišanu no ierindas ar nāvi vai smagiem ievainojumiem. Runa ir arī par ukraiņu vēlēšanos vai vairs nevēlēšanos karot kopā ar sabiedrotajiem, kam Ukraina vajadzīga kā mūžīgs kara lauks, nevis kā karā uzvarējusi valsts.
Latvija var apliecināt simtu vai tūkstoti reižu, ka tā nav starp šādiem shēmotājiem. Latvija tik tiešām vēlas Ukrainas uzvaru, lai nenonāktu Ukrainas vietā kā visas Eiropas jeb visa NATO bloka Austrumu robežas sargs. Latvijas mērogā tik lielas naudas summas kā divi un vairāk miljardi eiro gadā tērēšana notiek ar mērķi no reāla kara atpirkties ar ieroču un cīņas gribas paraugdemonstrējumiem. Diemžēl stāstiem par Latvijas (Baltijas, Polijas, Somijas) kaujas spēju pieaugumu noticēt vairāk gatava nevis Krievija, bet Vācija un valstis vēl tālāk uz Rietumiem. Tur cilvēki dzīvo pārliecībā, ka karš taču ir mežoņu padarīšana pretstatā civilizētām tautām, kas iztiek ar diplomātiju - ar mežoņu sarīdīšanu vienam pret otru.
