Šobrīd esot atlikta un noraidīta ideja par peļņas atņemšanu valsts kapitālsabiedrībām, AS “Latvenergo” un AS “Latvijas valsts meži” daļēji nododot privatizācijai, kotējot 10 procentus akciju biržā. Savukārt partija “Latvija pirmajā vietā” aicina vākt parakstus referendumam, ka par stratēģiski svarīgo uzņēmumu privatizāciju var lemt tikai Saeima ar divu trešdaļu balsu vairākumu. Latvijas elektroenerģētiķu un energobūvnieku asociācijas izpilddirektors Ivars Zariņš TV24 sacīja, ka viņu izbrīna, ka šāda iniciatīva parādījusies tikai tagad, un viņš uz to raugās skeptiski.
Pēc I. Zariņa sacītā, opozīcijas partijām tā bija lieliska iespēja, kā mobilizēt savu elektorātu. Viņš domā, ka šis ir jautājums, kur reāli var savākt parakstus, un tas arī, visticamāk, notiks. Tas nozīmētu, ka šis referendums varētu sakrist ar Saeimas vēlēšanām, un politiski tā būtu “zelta kārts”. “ Tas, kas to ir pacēlis, ir paņēmis “zelta kārti”,” sacīja I. Zariņš.
No ekonomiskā viedokļa, viņaprāt, latviešiem visu patīk zīmēt melnbaltās krāsās - tas, kas ir valsts, viss ir slikts, bet citi savukārt uzskata, ka tur nevienu nevajadzētu laist iekšā. Bet ir teorija un ir prakse. I. Zariņš stāstīja par savu pieredzi, kur, esot regulatorā, desmit gadus strādājis ar monopoliem un redzējis visas īpašuma formas - valsts, privātās un jauktās.
“Teorijā tik tiešām efektīvākais risinājums varētu būt, ka valsts kontrolē savu uzņēmumu, bet tur iekšā ir arī jaudīgs privātais, kurš palīdz kā stratēģiskais investors ar savu kompetenci, ar savām iespējām padarīt šo uzņēmumu efektīvāku.
Tikai problēma Latvijas gadījumā ir, ka mums tas beidzas ļoti bēdīgi valstij, jo mēs neesam tādi, kādi mēs esam. Pat ja tas privātais tur ir ielaists iekšā ar mazu procentiņu. Uzskatāms piemērs - “Rīgas siltuma” stāsts, kur privātais 2%. Kas notiek ar “Rīgas siltumu”? Tā vietā, lai rūpētos par efektīvu siltuma piegādi rīdziniekiem, tur notiek kaut kas pavisam cits.
Tad ir jautājums: kas notiks mūsu uzņēmumos, ja mēs tur ielaidīsim iekšā privātu investoru ar lielākām daļām. Jo šeit ļoti svarīgi ir, kā šīs daļas tiek salāgotas. Uzskatāmi mēs to redzam ar “Telia” un “Lattelecom.” Tur bija tas pats. Mums it kā ir kontrolpakete. Un ar ko tas ir beidzies? Mēs vispār tur neko nevaram izdarīt. Tā ka šeit es skatītos ļoti skeptiski,” sacīja I. Zariņš, norādot uz to kā uz lielāko risku šajā privatizācijas stāstā.
I. Zariņš to salīdzināja ar vecu, čirkstošu, smilšainu velosipēdu, kas ir kā apgrūtinājums, bet bez attiecīgas apkopes un remonta to varēs pārdot tikai lēti. Un tas ir tas, kas var notikt ar mūsu uzņēmumiem šajā gadījumā - tā vietā, lai paši būtu saimnieki, savestu kārtībā stratēģiju, izdarītu, ko vajag, saliktu uzdevumus un tad dabūtu “konfekti”, par ko daudz varētu nopelnīt, mēs to nedarām.
