Saeimas Sociālo un darba lietu komisija vakar uzklausīja un atbalstīja tādu bāzes pensiju ieviešanas shēmu, kādu labklājības ministrs Reinis Uzulnieks pieteica ar vārdiem “ieliksim kāju durvīs".
Par bāzes pensiju nolemts saukt tādus valsts maksājumus vecuma dēļ nestrādājošiem cilvēkiem, kuru avots nav prasījuma tiesības, kas iegūtas ar sociālo iemaksu veikšanu. Valstis viena pēc otras ievieš bāzes pensijas tāpēc, lai nekļūtu par teritorijām, kurās biežākie veco cilvēku nāves iemesli ir bads un, tādā klimatā kā Latvijā, arī aukstums. No sociālajām iemaksām veidoto pensiju nespējai segt cilvēku dzīvības uzturēšanu ir divi iemesli. Pirmais - inflācija, cenu pieaugums tādā tempā, kādam netiek līdzi pensiju indeksācija atbilstoši sociālo budžetu iespējām. Otrais - sabiedrības novecošana, kad pensionāru aizvien vairāk un darbspējīgo aizvien mazāk. Šie iemesli ir savstarpēji saistīti, jo līdz ar cilvēku vidējo vecumu samazinās viņu reālās spējas radīt preces un pakalpojumus, kuru iztrūkums dzen uz augšu cenas (inflāciju). Ne principiāli un ne uz mūžīgiem laikiem, bet patlaban vēl var uzturēt pensionārus pie dzīvības ar valsts pamatbudžetu iespējām, pirmkārt, labāk uztvert inflācijas uzpūstās naudas straumes un, otrkārt, pārdalīt valstij pieejamos līdzekļus no citām vajadzībām uz pensiju maksāšanu, ja valstis pārvaldošā šķira to grib.
Lai nu būtu tā, kā teica ministrs par bāzes pensiju maksāšana kā kāju durvīs līdz ar nākamā gada valsts budžetu, bet kaut kāds sprungulis šajās durvīs ir iebāzts jau tagad. Ar to domātas piemaksas no valsts pamatbudžeta pensionāriem par katru nostrādāto gadu pirms 1996. gada, kad tika ieviesta tagadējā pensiju rēķināšanas metode atbilstoši nevis sociālo iemaksu ilgumam darba gados, bet iemaksu apmēram kādreiz latos un tagad eiro. Piemaksa par senajiem darba gadiem kompensē pensionāriem to laiku, kad viņu čaklais darbs un lielās iemaksas netika uzskaitītas. Noskaidrot tās ar atpakaļejošu datumu laikam neiespējami, tāpēc valsts sāka maksāt par senajiem darba gadiem atbilstoši savām iespējām visiem vienādi. Piemaksas tika ieviestas tā sauktajos “treknajos gados”, atceltas tiem sekojošajos krīzes gados un pēc ilgas tiesāšanās tiek atjaunotas pakāpeniski ar mērķi visiem pensionāriem tās pierēķināt līdz 2029. gadam. Tagad izdomāts, kā daļai pensionāru šīs piemaksas jau nākamgad ne vien kvantitatīvi palielināt, bet arī piešķirt tām bāzes pensiju nosaukumu, lai Latvija varētu atskaitīties par kārtējo progresīvas valsts rādītāja sasniegšanu.
R. Uzulnieka uz Saeimas komisiju atnestais un tur atbalstītais plāns jāpiesaka ar divām atrunām. Pirmo, ka līdz Saeimas komisijas apstiprinošam balsojumam novesta prezentācija nav bāzes pensiju ieviešana. Pagaidām nav garantiju pat ne visniecīgāko piemaksu noteikšanai. Otro, ka piemaksas var nenosegt tagadējās inflācijas radītos zaudējumus pat tai nelielajai daļai pensionāru, kurai piemaksas tiek solītas. Citiem naudas pirktspējas zuduma kompensācijas šādā veidā nebūs kaut simboliskā apmērā. Cilvēkiem jāpaciešas līdz 2035. vai pat līdz 2038. gadam, līdz kuriem piedāvāti varianti bāzes pensiju attiecināšanai uz visiem tā brīža pensionāriem.
Ļoti bēdīgi un satraucoši, ka bāzes pensiju ieviešana netiek solīta kā robeža, aiz kuras pensionāri beidzot tomēr sāks labi dzīvot masveidā. Nē, šī ieviešana tiek gatavota tikai uz pēdējo brīdi, kad nāksies visiem piemaksāt no valsts pamatbudžeta, lai cilvēki dzīvotu sliktāk nekā tagad, bet - dzīvotu, nevis mirtu badā un salā.
Ar bāzes pensijas nosaukuma piešķiršanu jau iemēģinātam maksājumam valsts grib nodot ziņu tagad samērā jauniem cilvēkiem, ka ir jēga maksāt sociālo nodokli un visus citus nodokļus, lai uzturētu Latvijas valsti, jo tā vienmēr atradīšot veidus, kā vēlāk uzturēt viņus. Taču, no otras puses, bāzes pensijas motivē atrasties darbā ilgus gadus, nevis intensīvi strādāt par lielu un legālu algu. Uz bāzes pensijas pieteikumu vieni var reaģēt ar izvēli taupīt veselību un strādāt maz par mazu algu ar cerībām baudīt ilgas vecumdienas ar labu veselību un bāzes pensiju, kas nebūs atkarīga no sociālās apdrošināšanas maksājumiem, bet citi var izvēlēties strādāt daudz tur, kur lielu daļu algas izmaksā nelegāli.
Bāzes pensiju tagad plāno ieviest ar atpakaļejošu datumu, t.i., par laiku, kad neviens ne par kādu bāzes pensiju iedomāties nevarēja un savu darba mūžu tās iegūšanai nepakārtoja. Taču tikpat neiespējami 2025. gadā zināt, kāda būs Latvija 2038. gadā un kas, attiecīgi, jādara, lai uz to laiku nodrošinātu sev pārticīgas vecumdienas.
Kā pirmie saņēmēji ne šādām tādām, bet ar bāzes pensiju zīmolu nostiprinātām piemaksām pie sociālās apdrošināšanas pensijām izvēlēti pensionāri no 85 gadu vecuma. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2025. gadu Latvija sākusi ar 54 047 cilvēkiem šādā vecumā. Līdz nākamajai gadu mijai šo cilvēku skaitu samazinās nāve un papildinās šā gada sākumā 84 gadus veco cilvēku tikšana pāri 85 gadu slieksnim. Tie, kuri būs slieksnim pāri tikuši, tiks atalgoti ar piemaksām 12 800 000 eiro / 54 000 cilvēku / 12 mēneši = 19,75 eiro mēnesī vidēji, bet katram konkrētajam pensionāram mazliet atšķirīgi atkarībā no viņa darba stāža gadu skaita.
Jāuzsver vēlreiz, ka šāda piemaksa ir tikai viens no priekšlikumiem valsts 2026. gada budžeta gatavošanai atbilstoši Labklājības ministrijas priekšstatiem, ka par tik mazu summu valsts atļausies nopirkt bāzes pensiju maksājošas valsts statusu. Laba Latvijas tēla uzturēšanai varbūt pietiks ar atskaitīšanos, ka Latvijā vispār maksā arī bāzes pensijas. Ne kurš katrs pētīs tālāk, cik daudz valsts maksā un cik daudziem maksā.
Bijis skaidrs, ka bāzes pensiju summai jābūt mazai, lai tāds pensiju plāns vispār tiktu pieņemts apspriešanai. Valdība nebūtu ar mieru attiecināt bāzes pensiju arī uz 80-84 gadus vecajiem cilvēkiem, jo bāzes pensijas 58,6 + 54,0 = 112,6 tūkstošiem cilvēku prasītu 30,5 miljonus eiro. Bāzes pensiju ieviešanu Labklājības ministrija piesaka kā savu otro prioritāti aiz prasības dot 80 miljonus eiro, ar kuriem palielināt valsts pabalstus par bērnu radīšanu un aprūpi.
