Pirms 80 gadiem notikusī Kurzemes katla teritorijas pāriešana no vācu okupācijas padomju okupācijā notika bez kaujām, bet tik un tā aizņēma laiku, ko aizpildīja padomju represijas ar to kroņa numuru – filtrāciju.
Virsraksts šim rakstam pēc būtības patapināts no Laimdotas Sēles (1951; lūdzu, lūdzu nesajaukt ar TV žurnālisti Veltu Sēli) pētnieciskās grāmatas “Zlēkas. Laiki un likteņi” (2015), kurā zem līdzīga virsraksta uzskaitīts tas, kas Zlēku pagastā noticis no padomju (otrās) okupācijas sākuma 1945. gada maijā līdz plašajai iedzīvotāju deportācijai 1949. gada martā. Šajā reizē tikai par to, kas notika Zlēkās un visā bijuša Kurzemes katla teritorijā 1945. gada maija vidū un otrajā pusē, kad praktiski katrā mājoklī ne reizi vien “ienāca skaļi, bravurīgi krievu zaldāti. Skaidrā viņus redzēja reti. Kaut bija pagājušas vairākas nedēļas kopš [vācu] kapitulācijas, vēl arvien viņi nevarēja beigt svinēt uzvaru, priecādamies, ka palikuši dzīvi." Šis citāts, savukārt, no mazliet vaļīgākā formā rakstītā Dzintras Žuravskas (1939) septiņu romānu ciklā "Skarbajā krastā" ietilpstošā darba “Atgūtās pajumtes", kurā aprakstīts tas pats laika nogrieznis, kas L. Sēles pētījumā.
Padomju karavīri pie iedzīvotājiem nenāca tāpat vien, bet, pirmkārt, ar mērķi atkal kaut ko nozagt vai nolaupīt un, otrkārt, ar kaut kādu attaisnojumu, kura aizsegā zagt un laupīt: “Vāca visu, kas vien iekrita acīs un ko varēja aizstiept līdzi. Vienalga, vai tas bija sienas pulkstenis vai gultas sega. Pat ķiršus aplauza ar tikko sārtoties sākušām ogām,” stāsta Dz. Žuravska.
Kam šeit rakstītais šķiet rakstnieces fantāzija, tam jāatšķir Vinsenta Hanta grāmata "Asinis mežā. Otrā pasaules kara beigas Kurzemes frontē" (R.,2018), kas balstīta uz atmiņu stāstiem, kuru patiesumu cilvēki garantējuši ar saviem vārdiem un uzvārdiem. Lūk, stāsts par padomju karavīru ienākšanu Pāvilostā: "Dažas lietas - drēbes un vēl šis tas - bija noslēptas malkas šķūnī starp malkas grēdām. Bet viņi atnāca, pārmeklēja un iznīcināja pilnīgi visu. Viņi paņēma pilnīgi visu, ko vien atrada. No manas somiņas izņēma pulksteni, mazu glītu, kaklā valkājamu senlaiku pulkstenīti, ko man bija dāvājusi vecmāmiņa."
Pats pirmais nāciens bija “filtrācijas ķēde", ko Dz. Žuravska aprakstīja šādi: “Visus vīriešus vecumā no četrpadsmit, piecpadsmit gadiem līdz sešdesmit ņēma ciet un dzina uz filtrācijas nometni, lai pārbaudītu, ko kurš kara laikā darījis.”
L. Sēles pētījumā norādīts, kā cilvēku ķērējiem izskaidrošanās ar vietējiem iedzīvotājiem bija atvieglota ar jau nodrukātiem tekstiem, kuros “gludās un liekulīgās frāzēs apkārtraksti skaidroja nepieciešamību doties uz filtrāciju. Tās bija jaunas, nepieredzēta mēroga cilvēku medības.” Pēc L. Sēles savāktajām ziņām, “no aizvestajiem Zlēkās neatgriezās vismaz 15 cilvēku". “Pirmie no atlaistajiem Zlēkās atgriezās nedēļu vai divas pēc aizdzīšanas. Atlikušos zlēciniekus un pagastā savāktos bēgļus apsargātā kolonnā pa to pašu ceļu veda atpakaļ, nākamajā dienā dzina uz Ventspili. Arī no šīs grupas vairāki neatgriezās”, bet atgriešanās nenozīmēja, ka cilvēku rēķini ar jauno varu nokārtoti: “Dažas nedēļas pēc atgriešanās no filtrācijas mežsargus un bijušos aizsargus brāļus Eduardu un Arturu Božes notiesāja uz 25 gadiem.”
Cilvēku dzīšana uz filtrāciju bija jauns loks vardarbības spirālē, kas, no vienas puses, provocēja cilvēkus pretoties vismaz bēgšanas un slēpšanās formā, bet, ko otras puses, attaisnoja pati sevi ar pašas izprovocēto cilvēku pretošanos. Tā ir neatspēkojama domu gaita, ka tie, kas no filtrācijas mūk, noteikti ir kaut ko sliktu padomju varai jau izdarījuši vai izdarīs pie pirmās izdevības.
L. Sēle apraksta vairākus gadījumus, kuros izvairīties no gūsta, kas automātiski nozīmēja arī filtrāciju, un tālāk no cilvēku ķerstītāju ķēdēm mēģinājuši latviešu leģionāri. Vietējie iedzīvotāji viņiem palīdzējuši un tādējādi pakļāvuši sevi nāves briesmām un patiešām nāvei. Kādā reizē ķērēji bēdzējus pamanījuši siena šķūnī un “šķūni aizdedzināja - tāpat kā esesieši 1944. gada 9. decembrī". Pagājušā gada 8. decembrī arī “Neatkarīgā” ir pieminējusi 80. gadadienu traģiskajiem notikumiem, kad “ vācu okupantu soda ekspedīcija laikā no 1944. gada 6. līdz 9. decembrim nogalināja līdz diviem simtiem cilvēku, kuriem kaut kāda, bet daudzos gadījumos nekāda saistība ar Kurzemes mežos, konkrēti Zlēku pagastā manītajiem partizāniem, dezertieriem un visiem citiem nacistu režīma pretiniekiem.” Zlēkās pārrunāts arī tāds L. Sēles atstāstīts gadījums, kad “viņpus Abavas - Kuldīgas apriņķī iznīcinātāji un miliči par bēgļu slēpšanu līdz nāvei spīdzināja četras sievietes, mirstošas ievilka kūtiņā vai šķūnītī un pielaida ēkai uguni.”
Savukārt šā gada 11. maijā bija pienācis laiks rakstīt par to, “kāpēc kurzemnieki tika sodīti par atrašanos Kurzemes katlā” - par “nespēju iztēlot Latvijas un visas Baltijas ieņemšanu kā ierašanos saņemt atbrīvotājiem veltītos apsveikumus un pateicības”; par latviešu leģionāru līdzdalību tik varonīgā Kurzemes katla aizstāvēšanā, ka Padomju armija gandrīz septiņu mēnešu laikā no katla izveidošanas (no vācu armijas vienību pilnīgas aplenkšanas pa sauszemi) līdz Vācijas kapitulācijai spēja atspiest vācu spēkus tikai 2-40 km dziļāk Kurzemē; par to, ka Padomijai vajadzēja kaut mazliet papūlēties sarunās ar saviem Rietumu sabiedrotajiem, lai nepieļautu nekādus pīkstienus par iepriekš starptautiski atzītās Latvijas Republikas atjaunošanu, jo latviešu karošana vāciešu pusē skaidrāk par skaidru liecināja, kāda krāpšana ir stāsti par sociālistisko revolūciju un Latvijas brīvprātīgo iestāšanos Padomijā. Tagad noskaidrojam, kā šī sodīšana tika īstenota.
Pavēli pakļaut filtrācijai visus bijuša Kurzemes katla teritorijā atrodamos vīriešus vecumā no 16 līdz 60 gadiem 1945. gada 10. maijā izdeva vācu kapitulāciju šajā teritorijā pieņemošās Ļeņingradas frontes pavēlniecība. Tādējādi tika nodrošināta netraucēta darbošanās filtrācijas tiešajiem veicējiem - Valsts Drošības Tautas Komisariāta struktūrvienībām. Atbilstoši vācu armiju grupas “Kurzeme” kapitulācijas laikā iesniegtajiem dokumentiem, šajā grupā bijuši apmēram 185 000 karavīru. Taču Ļeņingradas frontes iestādes pēc tam atskaitījās, ka filtrācijai savākts 284 171 cilvēks. Starp tiem, protams, 7 493 bija no vācu gūsta atbrīvotie Sarkanās armijas karavīri un tālāk apmēram 100 tūkstoši Kurzemes un tajā no tuvām un tālāk vietām iebēgušo, iedzīto un vēl visdažādākajās likteņu pavērsienu kombinācijās nonākušo civiliedzīvotāju.
Padomju gūstā kritušo latviešu leģionāru skaits novērtēts ap 14 tūkstošiem. Kaut kādus sodus saņēma praktiski visi no viņiem, nāves sodu īpatsvars bijis ap 1,2%, bet faktiski lielāks nekā juridiski, jo daudzas padomju soda nometnes bija nāves nometņu variācijas.
Par filtrāciju savākto datu apkopošanu veikusi vēsturniece Daina Bleire akadēmiskā izdevuma “20. gadsimta Latvijas vēsture” IV sējumā (R., 2022), kurā aprakstīts laika posms no 1944./1945. gada līdz 1964. gadam.
Milzīgais “filtrējamo” skaits ne jau tikai Latvijas (visas Latvijas, ne tikai Kurzemes), bet visas pēckara - savu teritoriju un varas, tajā skaitā cilvēku ķerstīšanas zonu strauji palielinājušās - Padomijas mērogā neļāva šo procesu paveikt tā, kā tam vajadzētu notikt pēc juridiskajām normām un veselā saprāta prasībām. Tikpat daudz kā cilvēku šķirošanu tā pildīja arī cilvēku dresēšanas funkciju.
Filtrāciju varētu saukt arī par loteriju, bet apvērstā veidā, kad iespējami lielākais laimests ir iespējami mazākais zaudējums. Piemēram, Dz. Žuravskas romānā dažus uz filtrāciju savāktus tēlus atlaiduši uz mājām jau pēc pāris stundām, ļaujot viņiem atpirkties ne ar naudu, bet ar citām nelaimēm vecuma vai invaliditātes veidā. Daži romāna tēli no filtrācijas atgriezušies pēc dažām nedēļām un viens pēc ilgāka laika. Tāpēc pilnīgi iespējams, ka būtu izdzīvojuši un pēc tam ilgi dzīvojuši daži no tiem, kurus L. Sēle piemin kā gājušus bojā Zlēku pagastā, mēģinot no cilvēku ķērējiem izbēgt. Bet droši vien bija arī tādi, kuri izbēga un tādējādi nodrošināja sev augstāku dzīves kvalitāti (nesabeidza veselību, ātrāk tika pie diplomiem, sāka profesionālās karjeras).
Filtrācija nebija domāta cilvēku iznīcināšanai, bet tā spēja uzturēt tikai vaļīgu sasaisti starp cilvēku pārkāpumiem no padomju režīma viedokļa un sodu, ko viņi par to saņēma. Tādējādi daudzos gadījumos cilvēkiem nebija racionāla pamata rēķināt, vai izdevīgāk padoties, vai pretoties.
Filtrācijas procedūras no tai pakļauta cilvēka skatpunkta aprakstījis vēlāk kā arheologs pazīstamais Jānis Graudonis. Viņa pārtapšana no vācu okupantu pilnvarota Kalsnavas pamatskolas direktora par padomju okupantu pilnvarotu Lazdonas pamatskolas pārzini aizņēmusi piecas dienas, bet tas ar vairāku labvēlīgu apstākļu sakritību. Šīs dienas ir viņa visdetalizētāk uzklāstītais notikums nelielajā grāmatiņā "Mana dzīve atmiņu gaismā" (2008) par viņa garo mūžu (1913-2005).
Padomju varai nekādi nekaitējušie Latvijas iedzīvotāji varēja izvilkt vismaz divas nelaimīgas lozes filtrācijas loterijā. Kurzemē šādu ložu bija vairāk nekā tajā Latvijas daļā, ko Padomija okupēja 1944. gadā un uz ko attiecas J. Graudoņa piedzīvotais.
Pirmkārt, viņi varēja nomirt tāpēc, ka filtrācijas jauda cilvēku savākšanā bija daudz lielāka nekā viņu pabarošanā un kur nu vēl izvietošanā zem jumta. Cik daudzi droši par sevi, ka viņi spētu izdzīvot pāris nedēļas uz klaja lauka kaut vai šī gada vēsi lietainajā maijā?
Otrkārt, pārāk lielā filtrējamo skaita dēļ viņus varēja pārvietot uz filtrācijas nometnēm ārpus Latvijas un tur “pazaudēt” tādā nozīmē, ka padarīt par bezmaksas darbaspēku uz daudziem, vismaz uz vairākiem gadiem apmēram tāpat kā kā savulaik ar interesi skatītajā amerikāņu filmā “12 gadi verdzībā”.
