Pagājušajā gadā nopelnītajām algām un citiem atalgojuma veidiem par darbu jākļūst par pēdējiem, par kuriem tikai gada beigās kļūst skaidrs, pēc kādas likmes par tiem jāmaksā iedzīvotāju ienākuma nodoklis (IIN) un kurš kuram – valsts vai darbinieks – palicis parādā ar šī nodokļa priekšapmaksu.
Pagājuši seši gadi, kopš algotu darbu Latvijā strādājošie pirmo reizi pa īstam saskarās ar to, kas toreiz saucās par nodokļu reformu un tika reklamēta kā Finanšu ministrijas dāvana Latvijai simtgadē: “Šomēnes daudziem tūkstošiem iedzīvotāju e-pastā ir pienākusi ar jauku lentīti apsieta paciņa no Valsts ieņēmumu dienesta (VID). Cilvēki satraukti vēra vaļā sūtījumu un ieraudzīja, ka tur iekšā nav vis konfektes, bet paziņojums, ka viņiem ir nodokļu parāds. Kam 3,7 eiro, kam 200-300 eiro, kam vēl vairāk. Tad nu tūkstošos mājsaimniecību un sociālajos tīklos skan lamas un lāsti VID virzienā, lai gan ne jau VID vainojams,” rakstīja Māris Krautmanis “Neatkarīgajā” 2019. gada 11. martā zem virsraksta “Nodokļu košmārs” (no vārda “cauchemar”- “murgs’ franču valodā). Proti, cilvēkiem tika prasīts norēķināties par viņu ienākumiem valsts simtgades 2018. gadā. Norēķināšanās kļuva par milzīgu apgrūtinājumu: “Agrāk par nodokļiem galva sāpēja vien uzņēmējiem un grāmatvežiem, bet tagad teju vai visiem darbaļaudīm spiestā kārtā jāapgūst grāmatvedība, jurisprudence un datorpratība, lai varētu gulēt mierīgi ar apziņu, ka nav parādu valstij, viss deklarēts laikus un pareizi.” Pēc tam velns izrādījās ne gluži tik melns, kā to mālēja, lai gan tas kā priekš kura. Sadzīvē un plašsaziņas līdzekļos netrūkst nostāstu par nepatikšanām, kādas pie ļaudīm atnākušas līdz ar VID prasību palielināt nodokļa maksājumu. Politiķi solīja, solīja un solīja, ka darīšot šiem murgiem galu. Seši gadi pagājuši un solījumi gandrīz vai izpildīti.
Pirmais, ka jāpatur vērā, ir tas, ka jaunās dzīves sākums 2025. gada 1. janvārī neatceļ pienākumu par 2024. gadu norēķināties pēc vecās sistēmas. Pēdējais vecās norēķināšanās gads faktiski iesākās 2025. gada 1. martā, līdz kuram VID un nodokļu maksātājiem bija jātiek skaidrībā par pērnā gada bilanci: cik daudz kur un kā katrs nopelnījis, tajā skaitā nopelnījis ne vien naudu, bet arī nodokļa atlaides. 1. martā sākās šo aprēķinu rezultātu salīdzināšana un izskaidrošanās, ja puses uzskata, ka atšķirības starp samaksāto un prasīto nodokli nav pārāk mazas, lai par tām strīdētos.
Tagadējo norēķināšanos var atvieglot ar domu, ka tā notiek pēdējo reizi. Cilvēki var jau sākt priecāties par to, ka par tiem ienākumiem, kādi viņiem tagad, norēķināties ar valsti kļuvis vienkāršāk.
Nodokļu piemaksas un pārmaksas par 2024. gada ienākumiem diktē divi faktori.
Pirmais - gada diferencētais neapliekamais minimums, kas katram cilvēkam bija atšķirīgs atkarībā arī no gada kopējiem ienākumiem, kuru summu tikai aptuveni varēja paredzēt laikā, kamēr gads turpinājās. Ja gada laikā piemērotais prognozētais neapliekamais minimums bijis lielāks, nekā pienākas atbilstoši gada ienākumiem, tad darbiniekam par saviem ienākumiem jāpiemaksā, kas ne vienmēr visiem vienkārši, jo ir cilvēki, kam nākas dzīvot no rokas mutē. Pēc tā paša mehānisma varēja sanākt arī nodokļa atmaksa no valsts, bet cilvēku bēdas par negaidītiem izdevumiem daudz pamanāmākas nekā prieks par negaidītiem ienākumiem. Kopš 1. janvāra diferencētais neapliekamais minimums ir aizstāts ar vienotu (fiksētu) neapliekamo minimumu neatkarīgi no bruto ienākuma apmēra. Neapliekamais minimums šim gadam ir 510 eiro mēnesī (6 120 eiro gadā) un pensionāram - 1 000 eiro mēnesī (12 000 eiro gadā).
Otrais - progresīvā nodokļa likme trijās gradācijās: no gada ienākumiem līdz 20 004 eiro 20%, no ienākumiem no šī pirmā sliekšņa līdz 78 100 eiro 23% un par ienākumiem virs 78 100 eiro 31% (tādā nozīmē, ka par ienākumiem līdz šim līmenim jāmaksā pēc zemākajām likmēm). Šo likmju piemērošana noskaidrojās tikai līdz ar gada ienākumu kopsavilkumu jo īpaši tad, ka cilvēks saņēma atlīdzību no vairākiem darba devējiem, kuri valsts vārdā ieturēja nodokli pēc zemākām likmēm, ja katrs no viņiem maksāja zem augstāku likmju ieņēmumu sliekšņa. Kopš šā gada IIN trīs likmju vietā divas likmes un viena papildlikme. Skan pat samudžinātāk nekā iepriekš, bet rēķināšana kļuvusi vienkāršāka. Bruto ienākumiem līdz 105 300 eiro gadā likme ir 25,5% apmērā, bet ienākumiem virs 105 300 eiro gadā - 33% likme un ienākumiem virs 200 tūkstošiem eiro gadā noteikta papildu likme 3% apmērā. Darba devējs piemēro vienu likmi - 25,5 % neatkarīgi no aprēķinātās darba algas lieluma.
Tiešam nav tā, ka VID valsts vārdā tikai prasa, prasa un prasa piemaksāt, bet pretī neko nedod. VID organizē arī nodokļu atmaksu jau izskatītajos pārmaksu gadījumos un attaisnoto izdevumu gadījumos. Šogad saglabājas jau apgūtā kārtība, ka ikviens, kuram no ienākumiem (piemēram, darba algas, pensijas) ir ieturēts iedzīvotāju ienākuma nodoklis, var atgūt 20 % par 2024. gadu (par šo gadu varēs atgūt pat 25,5%, bet tas nākamgad ap šādu laiku) no šādiem izdevumu veidiem:
Arī turpmāk, ja gada laikā nav pilnībā izmantoti nodokļa atvieglojumi par apgādībā esošām personām vai papildu atvieglojumi personām ar invaliditāti, politiski represētām personām vai nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem, tos var saņemt kā nodokļa atmaksu, iesniedzot gada ienākumu deklarāciju. Taču ja nodokļa atvieglojumi gada laikā piemēroti nepamatoti (piemēram, par apgādājamo, kurš vairs neatbilst apgādības kritērijiem), veidojas nodokļa piemaksa.
IIN samaksas pārrēķināšana sakustina kopumā lielas naudas summas. Par pagājušo gadu valsts iedzīvotājiem atmaksājusi 309,87 miljonus eiro un šogad periodā no 1. līdz 19. martam - 150,7 miljonus eiro. Tas nav maz valstī ar 1,8 miljoniem iedzīvotāju un apmēram vienu miljonu strādājošo. Cilvēkiem uzspiestā grāmatvežu iemanu apgūšana tiek atalgota.
Vidējā pārmaksas summa pērn bijusi 426,85 eiro, bet vidējā nodokļu piemaksas summa - 415,18 eiro. Šogad marta pirmajā pusē aprēķinātās nodokļu pārmaksas pieaugušas vidēji līdz 467,86 eiro, bet piemaksas samazinājušas vidēji līdz 360,76 eiro vienam IIN maksātājam. Te runa tikai par tiem nodokļu maksātājiem, kuri pēc VID vai savas iniciatīvas iesaistās šajā piemaksu un pārmaksu spēlē.
Ja VID rīcībā esošā informācija liecina, ka cilvēkam par pagājuša gada ienākumiem būs jāpiemaksā valstij, VID savu rēķinu piesūtīs līdz 1. maijam. Tas nu gan signāls iesaistīties spēlē tiem, kuri šo spēli ignorējuši. Vēlākais līdz šā gada jūnija pirmajai pirmdienai 2. jūnijā viņiem jāliek pretī sava gada ienākumu deklarācija ar attaisnotajiem izdevumiem un tad pārrēķināt, kura puse kurai palikusi parādā. Tātad vēlams līdz 1. maijam turēt pa rokai čekus par tādiem izdevumiem, kādus valsts kompensē.
Ja spēles rezultāts par labu VID, tad gada ienākumu deklarācijā par 2024. gadu aprēķinātā nodokļa summa ir jāsamaksā līdz 2025. gada 25. jūnijam, bet ja nodokļa summa pārsniedz 640 eiro, to var samaksāt trīs daļās - līdz 25. jūnijam, 23. jūlijam un 23. augustam. Ja gada ienākumi pārsniedz 78 100 eiro, tad norēķināšanās jāveic līdz 23. jūlijam. Maksājumu dalīšanas nosacījums tie paši 640 eiro kopā, kurus var samaksāt trīs paņēmienos līdz 23. jūlijam, 25. augustam un 23. septembrim. Arī mazāku summu gadījumā iedzīvotāji drīkst vienoties ar VID par nodokļa maksājumu sadalīšanu.
Gada ienākumu deklarācijā aprēķināto summu ērti var samaksāt EDS sadaļā "Maksājumi" vai arī veikt maksājumu no savas internetbankas uz vienoto nodokļu kontu.
Būtu labi pēc gada rakstīt pagātnes formā arī par daļu no tiem noteikumiem, kas tagad regulē VID un iedzīvotāju savstarpējo prasījumu spēli. Kad VID ģenerāldirektore Baiba Šmite-Roķe sniedza publisku pārskatu par savu pirmo darba gadu šajā amatā, viņa pieteica ideju atteikties no visnotaļ sarežģītās attaisnoto izdevumu kompensācijas sistēmas. VID paliek pie tā, ka pārskatāmā nākotnē vajadzīga diskusija ar nodokļu politikas veidotājiem, lai attaisnoto izdevumu kompensāciju sistēmu aizvietotu ar gan VID, gan iedzīvotājiem vienkāršākiem un ērtākiem norēķināšanās veidiem.
