Dzelzceļa līnijas “Rail Baltica” projekta parlamentārās izmeklēšanas komisijas pirmās darba sēdes laikā uz demonstrācijas ekrāniem tika rādīta “Neatkarīgās” 10. jūlija publikācija “Evika Siliņa par "Rail Baltica" sadārdzināšanos: Valdībai nav tādas naudas, ko samaksāt”, kamēr komisijas priekšsēdētājs Andris Kulbergs stāstīja, kā pārtaisījis pārvaldes aparāta valodā un nosūtījis Ministru prezidentei E. Siliņai avīžrakstā ietvertos jautājumus.
10. jūlija publikācija atspoguļo 8. jūlija vakarā notikušu “Neatkarīgās” sarunu ar E. Siliņu un satiksmes ministru Kasparu Briškenu. Saruna ierakstu atstāstījuma veidā aģentūra LETA publicēja jau 8. jūlijā plkst. 21.14 zem virsraksta “Panākta vienošanās par sarunu sākšanu starp SM un Rīgas centrālās dzelzceļa stacijas būvnieku par izmaiņām līgumā". Virsraksts atbilst E. Siliņas teiktajam, bet neatbilst faktiskajai situācijai. 9. jūlijā “Neatkarīgā” pārjautāja Rīgas Centrālo dzelzceļa staciju pārbūvēt nolīgtās celtnieku apvienības “BeReRix” vadītājiem par viņu gatavību atkāpties no nolīgtās darbu tāmes. Dienas beigās “Neatkarīgā” saņēma noliedzošu atbildi. 10. jūlija rītā publicējām celtnieku vēstījumu kopā ar E. Siliņas apgalvojumu, kas tādējādi tika iespējami mīkstā veidā noliegts: “Šobrīd “BeReRix” rīcībā nav informācijas par sarunu sākšanu starp Satiksmes ministriju un “BeReRix. Ņemot vērā to, ka Satiksmes ministrija šobrīd ir parādā “BeReRix” 5,5 miljonus eiro un apstiprināšanas procesā ir vairāki starpmaksājumi, turklāt ir neskaidra arī turpmāka projekta līdzfinansēšanas stratēģija no valsts puses, “BeReRix” šobrīd par absolūtu prioritāti izvirza esošo, samilzušo problēmu tūlītēju atrisināšanu, pirms ķerties klāt citiem jautājumiem. “BeReRix” uzskata, ka līgumsaistības ir jāpilda gan būvniekam, gan pasūtītājam” utt.
Būvnieku apstiprinājums it kā pašaprotamajai patiesībai, ka “Rail Baltica” būvdarbus nebūs iespējams turpināt bez maksāšanas par tiem, pamudināja A. Kulbergu nosūtīt E. Siliņai jautājumus, kā tieši viņa plāno izpildīt savu nodomu.
Paldies E. Siliņai un tāpat K. Briškenam par pacietību, vēlā vakara stundā reizes trīs apstiprinoši atbildot uz vienu un to pašu jautājumu, vai tiešām viņi uzskata par iespējamu uzbūvēt “Rail Baltica” neatkarīgi no tā, ka par būves finansēšanu viņiem nav nekādas skaidrības. Tuvākajā nākotnē izvērsta atbilde uz šo pašu jautājumu ceturtajā, A. Kulberga izveidotajā noformējumā, būs jāsagatavo K. Briškenam. Viņu komisija piesauca kā pirmo uz komisijas sēdi aicināmo izpildvaras amatpersonu. Turklāt komisija viņam jautās nevis par pagātni, bet par valdības plāniem attiecībā uz “Rail Baltica”. Pagātnes notikumi tiks vērtēti no tāda viedokļa, vai toreizējo amatpersonu darbība (daudzkārt ar to jāsaprot bezdarbība) atbildusi to mērķu sasniegšanai, kādus valdība tagad nospraudusi.
Jautājums par iespējām turpināt neapmaksātus būvdarbus nav jāsaprot pilnīgi burtiskā nozīmē. Situācija diemžēl nav tik vienkārša, ka tā atrisinātos pati no sevis gadījumā, ja naudas patiešām nebūtu nemaz. Pēc K. Briškena sacītā, Latvijas rīcībā esot vēl apmēram pusmiljards eiro un Latvija pieteikusies konkursā uz vēl pāris simtiem miljonu eiro. Šo naudu valdība plāno novirzīt no Rīgas Centrālajā un Rīgas lidostas stacijās paveikto darbu apmaksas uz jauniem pasūtījumiem par “Rail Baltica” trases iespējami garāku posmu izrakņāšanu. Izrakņāšana došot cerības, ka tādā gadījumā Eiropas Savienība piešķirs lielāko daļu no 10 vai vairāk miljardiem eiro, cik vajadzēs izrakņātas zemes pārvēršanai par lietojamu dzelzceļa trasi.
Burtiskā nozīmē nav jāsaprot arī tas, ka neviens būvnieks neatsauksies Latvijas valdības piedāvājumam apgūt 500-700 miljonus eiro. Kāds (kādi) jau atsauksies, bet ar noteikumu, ka par lielāku naudu tiks paveikts mazāk darbu. Būvnieki būs spiesti savos piedāvājumos iecenot risku, ka kādā brīdī valsts tomēr pārtrauks darbus finansēt. Lai tādā gadījumā uzņēmumi nebankrotētu, līgumos par būvdarbiem nāksies ietvert priekšapmaksas, ļoti dārgus juristu pakalpojumus naudas piedzīšanai no valsts u.tml. Šeit iezīmētas problēmas ģenerāluzņēmēju līmenī, no kuriem problēmas tiks pārveltas uz apakšuzņēmējiem, apakšuzņēmēju apakšuzņēmējiem utt. līdz konkrētiem cilvēkiem.
A. Kulbergs nebija palaidis garām arī “Neatkarīgās” jautājumu par ierēdņiem, kuriem tiks dots uzdevums parakstīt pasūtījumus, zinot, ka valsts par tiem nespēs samaksāt. A. Siliņa jau saukusi palīgā Ģenerālprokuratūru, lai tā pierāda to ierēdņu vainu, kuri pasūtījuši Centrālās un lidostas staciju būvi. Ģenerālprokuratūras pārstāvis Armīns Reinis komisijas sēdē apstiprināja, ka tiek veikta pārbaude par to, vai Satiksmes ministrija amatpersonas nav pārsniegušas savas pilnvaras. A. Kulbergs skaidroja, ka vēstuli E. Siliņai sūtījis arī tāpēc, ka “jāpasargā premjere un citas amatpersonas no tādas rīcības, kādu tagad pārbauda Ģenerālprokuratūra".
Ierēdņu piedabūšana uz pretlikumīgām darbībām nav nekas neparasts, ko lieku reizi apliecina tieši tagad apgriezienus uzņemošais skandāls ap bijušo Valsts kancelejas direktoru Jāni Citskovski. Jautājums ir tikai par to, cik daudz nodokļu maksātāju naudas tiks iztērēts, lai atpirkšanās vai tiesāšanās ceļā nomainītu nepakļāvīgus ierēdņus ar pakļāvīgiem, lai pakļāvīgos uzpirktu ar lielām algām un iedrošinātu ar superdārgu advokātu biroju atzinumiem, ka valstij neizdevīgs līgums ir valstij izdevīgs līgums. Citiem vārdiem to varētu izteikt tā, ka valsts jau iepriekš samaksās ierēdņu advokātiem gadījumam, ja valsts sāks ar saviem ierēdņiem tiesāties.
Šeit uzskaitīti daži papildizdevumi “Rail Baltica” sadārdzināšanai kaut par miljardu eiro, ja projekts tiks turpināts ar tagadējo tāmi virs 10 miljardiem eiro. Jāuzsver vēlreiz, ka tas būtu tikai pašas Latvijas ģenerēts sadārdzinājums līdzās citiem sadārdzinājumiem, pret kuriem Latvija bezspēcīga. Par projekta sadārdzinājumu tiek nosaukts arī eiro vērības zudums atbilstoši tam, kā eiro drukā ne jau Latvijas, bet Eiropas Centrālā banka; tagad neviens nevar būt drošs, kurā vietā un brīdī var izcelties Latviju skarošs karš vārda īstajā nozīmē vai kā ekonomiskās sankcijas un kontrsankcijas; un kur mūs aizvedīs “zaļais kurss"?
“Rail Baltica” finansējuma trūkuma iztirzāšanu rezumē jautājums, vai “Rail Baltica” vispār jābūvē. Saeimas pašreizējā sasaukumā pārstāvētās septiņas partijas ir deleģējušas izmeklēšanas komisijai pa vienam pārstāvim, kuri sniedza partijiskas atbildes uz šo jautājumu. Atbilžu dalījums nebija starp trijām valdošās koalīcijas un četrām opozīcijas partijām.
Praktiski vieniem un tiem pašiem vārdiem izteicās divi opozīcijas pārstāvji Kristaps Krištopans (“Latvija pirmajā vietā”) un Amils Saļimovs ("Stabilitātei"): “Esam kategoriski pret to, ka projekts jārealizē par jebkuru cenu", “neesam pret projektu, bet gribam redzēt, ka tam ir ekonomisks pamats”, “redzam, ka budžetā naudas nav".
“Apvienotā saraksta” deleģētajam A. Kulbergam komisijas priekšsēdētāja amats gan ļāva, gan spieda izteikties un vēl citādi rīkoties daudz niansētāk. Viņa vēstuli E. Siliņai ar jautājumiem, par kuriem jau iepriekš zināms, ka sakarīgas atbildes uz tiem nav iespējams sniegt, varēja saprast kā projekta noraidīšanas veidu. To ļoti labi uztvērusī Skaidrīte Ābrama (“Progresīvie”) sāka uzskaitīt sava partijas biedra K. Briškena labos darbus un vedināja uz to, ka tik izcils menedžeris “Rail Baltica” uzbūvēs. Viņa nebūt nebija vienīgā “Rail Baltica” aizstāve. Lai komisijas darbs neapstātos pirms tā sākuma, A. Kulbergam nācās parādīt, ka viņš dod vārdu visiem un ka komisijas gala slēdzienus noteiks tās darba rezultāti, nevis viņa uzspiests viedoklis.
No opozīcijas Artūrs Butāns (Nacionālā apvienība) aicināja sākt darbu ne no nulles punkta jeb pētniecības, vai “Rail Baltica” vajag", vai nevajag. Runai jābūt par to, kad un kā dzelzceļu uzbūvēt ģeopolitisku un militāru apsvērumu dēļ. Visam labajam par “Rail Baltica” piekrita Zaļo un zemnieku savienību pārstāvošais Ģirts Štekerhofs, bet viņa teikto par nepieciešamību zināt “Rail Baltica” būves finansēšanas avotus varēja saprast arī kā pieļāvumu būvniecības atbīdīšanai uz nenoteiktu laiku.
“Rail Baltica” reklāmu antireklāmai pietuvināja “Jaunās vienotības” pārstāvis Atis Labucis. Viņš teica, ka dzelzceļa līnija jābūvē tāpēc, ka līniju būvēt Latvijai uzdevusi nesen Latviju apmeklējusī Eiropas Komisijas funkcionāre Katrīna Trautmane. Viņa godājama par EK Mobilitātes un transporta ģenerāldirektorāta Ziemeļjūras-Baltijas TEN-T pamattīkla koridora koordinatori.
“Koridora koordinatores” tituls atsauc atmiņā to epizodi no romāna “Mērnieku laiki”, kad mērnieka atvešana tiek uzticēta cilvēkam, kurš “ne tādus vien kungus vedis, bet paša ķeizara palkavnieka pavāru". Tātad ceturtās vai septītās šķiras ierēdne atbrauc un nodiktē, kā Latvijai iztērēt naudu, kas salīdzināma ar valsts gada budžetu. Ja viņa tik svarīga, tad prasīsim, lai viņa izpilda savus pienākumus atbilstoši visām tautām zināmām parunām, ka mūziku pasūta tas, kurš maksā. Viņai saprotamā valodā tas skan who pays the piper calls the tune. Latvijas sabiedrībai jāpalīdz E. Siliņai saņemt drosmi un pateikt Briseles sūtņiem vai sūtnēm, ka tas, kurš uz šejieni atbrauks ar neko, arī aizbrauks ar neko.
