Gandrīz katra valsts iedzīvotāja tieša vai pastarpināta saistība ar izglītības nozari un daudzu cilvēku iztikšana no izglītībai piešķirtās naudas ir padarījusi šo nozari par vienu no arēnām partiju cīņai par vietām 15. Saeimā.
Kopš pavasara Latvijas valdošajā koalīcijā un valdībā ietilpst Nacionālā apvienība, kas valdību nomaiņā ieguva arī izglītības un zinātnes ministra vietu. Partija atdeva šo vietu savai līderei Ilzei Indriksonei, kurai jāparāda, cik daudz labu darbu var izdarīt īsā laikā. Tātad nevis nodibināt vienu, divas vai daudzas darba grupas priekšlikumu izstrādāšanai, bet panākt, lai šie priekšlikumi jau stātos spēkā līdz šā mācību gada sākumam 1. septembrī. Taču koalīcijas partneri ir arī paši galvenie konkurenti. Valdības 25. augusta sēdē ministru vairākums noraidīja trīs Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) sagatavotos valdības noteikumu projektus par mācību saturu un organizāciju jaunajā mācību gadā, kā arī divus noteikumu projektus par nozares finansēšanas kārtību. Izrādās, ka uzstāties pret izmaiņām varētu būt tikpat izdevīgi no priekšvēlēšanu cīņas viedokļa, kā uzstāties par izmaiņām. I. Indriksonei jāpaveic ļoti grūts uzdevums pierādīt, ka viņas piedāvātās izmaiņas dos kaut ko labu pēc tam, kad daudzas iepriekšējo ministru personificētās izmaiņas devušas vairāk slikta nekā laba.
Pēc Latvijas Republikas rakstītajiem un nerakstītajiem likumiem par vietu, kur panākt vienošanās starp koalīcijas partneriem un dažu lēmumu pieņemšanai savākt arī opozīcijas balsis, kalpo Saeimas komisijas. Konkrētajā gadījumā IZM priekšlikumiem būtu bijis ļoti noderīgs Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas deputātu vairākuma atbalsts pat tad, ja valdības noteikumi nav likumprojekti, kas pēc apstiprināšanas valdībā jānodod pieņemšanai Saeimā. Ja vienošanās Saeimas komisijā nav panākta, tad arī valdībā notiek tā, kā notika 25. augustā. Attiecīgās valdības sēdes protokolā ierakstīts, ka IZM iesniegto noteikumu projektu pieņemšana atlikta uz nedēļu, bet politiķi brīdina par projektu noraidīšanu vispār.
Divas koalīcijas partijas lika pretī I. Indriksonei savus vēlēšanu cīņas līderus. Zaļo un zemnieku savienības ekonomikas ministrs Viktors Valainis formulēja tā, ka “nekādas neskaidras reformas uz 1. septembri ZZS neatbalstīs". Valdību maiņā finanšu ministra amatu zaudējušais, bet pozīcijas partijā “Jaunā vienotība” nostiprinājušais Arvils Ašeradens pamācīja, ka izglītības reformas ir jāvirza līdz maijam, kad sākas gatavošanās mācību procesam, nevis īsi pirms 1. septembra.
Opozīcijā saausījušies un sarosījušies “Progresīvie” ar solījumu noformēt pieprasījumu I. Indriksones atlaišanai kurā katrā brīdī, tiklīdz pamanīs, ka kāda koalīcijas partija gatava šādam pieprasījumam pievienoties.
Atbilstoši sakāmvārdam, ka izlietu ūdeni nesasmelsi, I. Indriksone neatnāca uz Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas 26. augusta sēdi. No ministres neklātbūtnes izrietošo neiespējamību ja ne ietekmēt, tad vismaz pirmajiem uzzināt durvju priekšā stāvošā mācību gada aktualitātes deputāti atzīmēja konsekventi, bet gaumīgi. Viņi ievēroja robežu, aiz kuras nožēla par neiespējamību apspriest jaunajam mācību gadam apsolītos jaunievedumus pārietu koalīcijas plaisu izrādīšanā.
Izglītības un zinātnes ministriju pārstāvēja vairāki ierēdņi, no kuriem augstākajā amatā Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretāra vietnieks izglītības politikas jautājumos Rolands Ozols. Tagadējās koalīcijas izveidošana ir izvirzījusi par Saeimas komisijas priekšsēdētāju arī Ministru prezidenta amatu nopelnījušā “Apvienotā saraksta” deputātu Česlavu Batņu (attēlā).
Viņš cer jau 31. augustā sarīkot nākamo komisijas sēdi vai jebkā savādāk saucamu pasākumu, bet lai I. Indriksone nāk un skaidro, ko īsti viņa grib ieviest mācību gadā, kas sāksies 1. septembrī.
Var domāt dažādi, vai IZM delegācija tā bija speciāli iecerējusi, vai tā tas gadījās, ka par mērķi deputātu emociju izlādēšanai 26. augusta sēdē kļuva dati par skolēnu lasītprasmi, t.i., par lasītneprasmi. Runa, protams nav par pirmklasniekiem, bet par to, ko skolēni nav spējuši apgūt, ejot skolā jau vairākus gadus. Lūk, kāds izskatās viens no IZM prezentācijas fragmentiem:
Ar šādu prezentācijas manieri IZM kā speciāli uzprasījusies uz nepatikšanām, jo skaitļu jēga ir tieši pretēja tam, ko rāda bilde. Izskatās tā, ka 3. un 6. klasē atbilstoši tam lasītprasmes līmenim, kāds attiecīgajā klasē būtu jāsasniedz, lasīt protot 14-15% no skolēniem. Īstenība nav tik graujoša, jo 14-15% esot tādi, kuri nevis tiek, bet netiek galā ar lasīšanu. Ja prezentācijas materiālus apskata kopumā, tad izrādās, ka 14-15% skolēnu lasītprasme novērtēta pirmajā vai otrajā līmenī no pieciem iespējamiem līmeņiem. Citiem vārdiem sakot, notikusi klusa atgriešanās pie Latvijā ilgi lietotās piecu ballu vērtēšanas sistēmas, kurā 1/6 daļa skolēnu nopelnījusi nesekmīgas atzīmes - vieniniekus vai divniekus.
Diemžēl IZM darbinieki neatbildēja uz deputātu jautājumiem, kas tiek uzskatīts par katrai klasei atbilstošu “tekstpratību”: vai tas, cik vārdu skolēns paspēj nolasīt vienā minūtē, vai teksta uztveršana, ja skolēns spējīgs to atstāstīt, vai vēl kas cits.
Te uzpeld sakāmvārds par kurpniekiem bez kurpēm, jo no IZM taču vajadzētu sniegt paraugdemonstrējumus pedagoģijas prasībām izklāstīt mācību vai jebkādu materiālu skaidri un uzskatāmi, saprotami un noteikti nepārprotami. Bet pieļausim arī tādu varbūtību, ka IZM speciāli tracināja deputātus un tālāk sabiedrību. Varbūt IZM prezentācijas mērķis bija panākt ne klusu piekrišanu, bet skaļas prasības, lai izmaiņas notiktu tūlīt - tātad no šā gada 1. septembra. Taču dati nedod skaidrību, ko īsti prasīt, lai situācija kļūtu labāka, nevis sliktāka, kā tas izglītības jaunievedumu rezultātā ne reizi vien gadījies.
Jāpievienojas R. Ozola (attēlā) paškritikai, ka “katrs sestais bērns diemžēl nesasniedz to līmeni, kas viņam būtu nepieciešams. Gribot negribot, bet jāatzīst, ka kritiskākā situācija ir tekstpratībā un lasītprasmē, ko daudzi no bērniem, kuri nesasniedz rezultātus arī rēķināšanā un dabaszinībās, to nevar izdarīt nepietiekamas lasītprasmes dēļ.”
Tālāk likumsakarīgi seko vainīgā meklēšana, kurā ietilpt arī nevainīgo, tajā skaitā nepatiesi apsūdzēto noteikšana. Ar to nodarbojās Č. Batņa: “Man ir jautājums. Vai mēs tiešām atkal akcentējam to, ka sakne problēmām ar lasītprasmi ir tikai pedagogu darbā? Lasu jūsu [IZM] piedāvājumus - tur visur tikai pedagogi. Rodas sajūta, ka pedagogi ir vainīgi. Tas skaļi teikts, es tikai pārdomāju, ko nozīmē “atbalsts pedagogiem lasītprasmes mācīšanai visos mācību priekšmetos", “pedagogu profesionālā pilnveide par pamatprasmju jautājumiem", “atbalsts dabaszinātņu priekšmetu mācīšanai". Vai tiešam tikai pedagogi ir tie, kas neiemāca, un tāpēc mums pedagogi jāmāca? Vai tomēr pēc monitoringa jāsecina, ka ir kādas citas nianses?”
R. Ozols tūlīt piekrita, ka “lasītprasmju mazināšanās ir saistīta ar tendencēm sabiedrībā, tajā skaitā ar mākslīgā intelekta lietošanas ieviešanos". Šis jaunievedums diemžēl neaizvieto cilvēkus - vecākus. R. Ozols piesauca atšķirības, “cik daudzās ģimenēs vispār lasa vai nelasa, tajā skaitā [lasa] bērniem priekšā”.
Saeimas komisijas sēdē piedalījās arī Latvijas Darba devēju konfederācijas ģenerāldirektors Kaspars Gorkšs, kura vadītā organizācija it kā esot iedvesmojusi I. Indriksoni uz jaunievedumiem. K. Gorkšs (attēlā) atzīmēja, ka reformēšanas mēģinājumu manieres “nemainās atkarībā no tā, vai ministre ir Indriksone, Melbārde, Čakša, Muižniece vai Šuplinska. IZM mēģina kaut ko darīt, informācija tiek noplūdināta visām iesaistītajām pusēm, izķengājot pa sociālajiem tīkliem tā, ka neko savākt vairs nav iespējams, un mēs paliekam turpat, kur esam.
Ja skatāmies uz mācību rezultātiem, kurus parādīja prezentācija, tad mēs krītam aizvien zemāk un zemāk, un zemāk, un zemāk. Bija šokējošie rādītāji par tekstpratību un lasītprasmi, bet es neieraudzīju analīzi, kāpēc ir šādi rezultāti. Līdz ar to tiek piedāvāti risinājumi bez īsta pamatojuma, kādi var radīt aizvainojumu pedagogiem, kuri uzskata, ka nav vainīgi. Jā, vajag konstatēt faktu, ka ir slikti - un tiešām ir slikti. Es neesmu redzējis nevienu vērtējumu, ka ir labi, izņemot vērtējumu par radošumu. Tad nu radoši mēs esam, bet kas ir iemesls, ka slikti ir visā pārējā?”
Ja jāatbild uz jautājumu tikai par lasītprasmi, tad vienkārši vajag pārtraukt liekuļot. Jā, lasītprasme jāsauc par sliktu kopumā (kad karote darvas sabojā mucu ar medu), lai gan konkrēto bērnu un jauniešu prasmes atšķiras kā diena no nakts. Tikai pēc sēdes beigām Č. Batņa ar vārdiem “nu, apmēram tā” apstiprināja “Neatkarīgās” versiju, ka padomju laikā izveidotā palīgskolu tīkla likvidēšana Latvijas Republikā nav likvidējusi šo skolu audzēkņus. Proti, nav izbeigusi šādu skolu kontingenta atjaunošanos katrā nākamajā paaudzē. Nepiemīt tā sauktajai iekļaujošajai izglītībai tāds spēks, lai nolīdzinātu visas atšķirības, kādas rada skolēnu izcelsme no dažādām sociālajām grupām. Vēl jo bezspēcīgāka ir skola un skolotāji kopā ar mediķiem, sociālajiem darbiniekiem, policistiem un dažkārt vēl citiem speciālistiem pret to, ko cilvēki nespēj izprast un pat ne nosaukt vārdā. Ko viens sauc par dabas spēku, to citi - par Dieva gribu vai cilvēka brīvo gribu; kas vienam šķiet nejaušība, tas otram - karmas likumu izpilde.
