Latvijā nav nodrošināta vienlīdz kvalitatīva pamatizglītība – mācību apjoms, vērtēšanas pieeja un atbalsts skolās būtiski atšķiras. Tas ietekmē bērnu rezultātus un iespējas konkurēt nākamajā izglītības pakāpē, revīzijā konstatējusi Valsts kontrole (VK).
Valsts un pašvaldību līmenī nav radīti priekšnoteikumi, kas garantētu vienlīdz kvalitatīvu pamatizglītību dzīvesvietai tuvākajā skolā, līdz ar to Latvijā bērni pamatizglītību apgūst ar būtiski atšķirīgām iespējām un rezultātiem, secināts Valsts kontroles revīzijā.
Revīzijā Valsts kontrole vērtēja pamatizglītības kvalitāti, analizējot divus izglītības kvalitātes elementus - izglītības procesu un tā pārvaldību. Revīzija aptver četru gadu periodu no 2021. līdz 2024. gadam.
Vieni - pa gludu šoseju, citi - pa bedrainu ceļu
Valsts kontrolieris Edgars Korčagins VK rīkotajā preses brīfingā uzsvēra, ka VK ir konstatējusi būtiskas nevienlīdzības Latvijas pamatizglītības sistēmā. “Lai gan pastāv vienots izglītības standarts, skolās nodrošinātās mācību iespējas un izglītības kvalitāte ievērojami atšķiras. Plašās atļautās novirzes mācību stundu apjomā, mācību priekšmetu integrēšana un neizpildīto stundu īpatsvars rada situāciju, ka skolēnu zināšanu līmeni nosaka nevis vienotas valsts prasības, bet konkrētās skolas pieņemtā prakse,” sacīja valsts kontrolieris.
E. Korčagins situāciju Latvijas pamatizglītībā salīdzināja ar ceļu tīklu, kur visiem ceļotājiem ir vienota karte, taču paši ceļi ir atšķirīgā stāvoklī - vieni skolēni mācību ceļa galamērķī nokļūst pa gludu šoseju, savukārt citi ir spiesti virzīties pa bedrēm pārpilnu ceļu. E. Korčagins norādīja, ka šīs revīzijas mērķis nav vainīgo meklēšana, bet godīga situācijas analīze un priekšlikumu sniegšana tās uzlabošanai.
2025. gada 1. oktobrī pamatizglītības programmās (1.-9. klasē) Latvijā 583 skolās mācījās 183 659 skolēni.
Pašvaldībās izdevumi vispārējās izglītības īstenošanai (1.-12. klase) no 2021. līdz 2024. gadam pieauguši gandrīz līdz miljardam eiro - 904 miljoniem eiro, kas ir par 31 % vairāk nekā iepriekš.
Savā ziņojumā VK daudz kritikas veltīja jaunajam pamatizglītības standartam, kas vairāk pazīstams ar nosaukumu “Skola 2030” un Latvijas skolās tiek ieviests jau piecus gadus. Standarts pieļauj plašas atkāpes mācību priekšmetu apjomā un īstenošanā, kā rezultātā mācību apjoms eksāmenu priekšmetos var atšķirties pat par 750 stundām, būtiski ietekmējot skolēnu sagatavotību.
Skolās nav vienotas sistēmas bērnu stipro un vājo pušu agrīnai pamanīšanai. 3. un 6. klasei trīs gadus netika nodrošināti valsts diagnosticējošie vai monitoringa darbi. Savukārt formatīvā vērtēšana jeb skolēnu mācību snieguma vērtēšana bez atzīmēm daudzviet netiek izmantota tā, lai skolēnam nodrošinātu nodrošinātu savlaicīgu un mērķtiecīgu palīdzību, secinājusi VK.
Atbalsta personāls skolās joprojām ir ļoti sasāpējis jautājums, viņu trūkst, lai gan pašvaldības izsludinājušas vakances. Jaunais pedagogu un atbalsta personāla finansēšanas modelis “Programma skolā” nav balstīts uz skolēnu faktiskajām atbalsta vajadzībām. VK aprēķinājusi, ka, salāgojot ar esošo atbalsta speciālistu skaitu, psihologs vidēji nedēļā vienam skolēnam velta 14-18 minūtes, bet logopēds - aptuveni 11 minūtes.
Skolu akreditācija ir formāla. Akreditācijas fakts negarantē skolas darbības kvalitāti un neaizsargā bērnus no ilgstošas mācīšanās skolās ar būtiskiem trūkumiem.
“Vismazāk aizsargāti šādā sistēmā ir bērni, kuriem nav uzņēmīgu likumisko pārstāvju vai kuru iespējas izvēlēties skolu ierobežo ģimenes sociālā situācija, jo viņiem dzīvesvietai tuvākā skola bieži ir vienīgā iespēja mācīties,” uzsvēra Valsts kontroles padomes locekle Maija Āboliņa.
Nenotiek pat puse plānoto mācību stundu
M. Āboliņa sacīja, ka revīzija apliecinājusi to, ka īstas skaidrības par to, kas ir izglītības kvalitāte, nav pat pašiem nozarē strādājošajiem, kur nu vēl plašākai sabiedrībai un vecākiem, lai gan izglītības kvalitātes definīcija jau vairākus gadus ir nostiprināta likumā.
Atšķirīgais stundu skaits skolās bijis pārsteigums arī VK revidentiem, viņi tam uzdūrušies nejauši, ievērojot, ka ir skolas, kur stundu skaits un stundu saraksts ievērojami atšķiras, stāstīja M. Āboliņa.
Pamatizglītības standarts jeb saturs visām skolām viens. Standartā norādīts stundu skaits, bet vienlaikus tas dod arī rīcības brīvību skolām variēt 17-25% robežās, tāpēc mācību apjoms dažādās skolās būtiski atšķiras. Kāpēc ģimnāzijām rīcības brīvība ir plašāka nekā citām skolām, VK revidenti skaidrībā netika. Turklāt praksē izrādījās, ka šīs izmaiņas pārsniedz 25% robežu, jo skolas izmanto standartā pieļaujamo mācību priekšmetu integrēšanu jeb iekļaušanu citos priekšmetos, piebilda M. Āboliņa.
Piemēram, matemātikā, kas ir eksāmenu priekšmets, 1.-9. klasē standarts paredz 1501 mācību stundu, tomēr skolas var šo skaitu samazināt vai palielināt līdz pat 25%. Praksē tas nozīmē starpību līdz pat 751 mācību stundai starp skolām, būtiski ietekmējot skolēnu sagatavotību. Līdzīga situācija ir arī latviešu valodā.
Lai gan 9. klases eksāmenu priekšmetos stundu skaitu palielina līdz pat 40%, citos mācību priekšmetos - būtiski samazina. Piemēram, dizainā un tehnoloģijās stundu skaits samazināts līdz pat 50%, sociālajās zinībās un vēsturē - līdz 14%, vienā gadījumā pat par 67%, savukārt datorikā - līdz 40%.
“Integrēšanā atklājas vesela pasaule, kā var atkāpties no pieļaujamajām robežām,” secināja M. Āboliņa. Revīzijā konstatēta pat pilnīga (100% apmērā) mācību priekšmetu integrēšana citos priekšmetos. M. Āboliņa minēja piemēru, kur inženierzinības bija pilnībā iekļautas datorikā. Tas nozīmē, ka mācību priekšmets “inženierzinības” stundu sarakstā atsevišķi vairs nepastāv, un datorikā stundu skaits jau bija samazināts par 40%.
Tāpat revīzijā atklājās skolās valdošā “otršķirīgo” mācību priekšmetu tendence, uz kuru rēķina var iegūt papildu stundas eksāmenu priekšmetiem. Bez šaubām, tie ir mūzika un sports, taču parādās arī dizains un tehnoloģijas, lai gan daži pamatskolēni tur veido mācību uzņēmumus, kā arī sociālās zinības un vēsture.
“Kur tad mēs ņemsim tos valstij lojālos pilsoņus bez šīm zināšanām. Un tas arī parāda to, ka mums valsts līmenī nav vienošanās, kas tad mums ir svarīgi, ko mēs bērniem gribam iemācīt. Jo nevar būt tāda situācija, ka vienā skolā veselīga dzīvesveida attīstīšana ir svarīga, bet citiem nē,” sacīja M. Āboliņa, norādot, ka tas būtu jārisina nevis skolu, bet pamatizglītības standarta līmenī.
Revīzijā atklāts, ka faktiskais notikušo mācību stundu skaits lielākoties ir mazāks par plānoto, un tas faktiski satriecis VK revidentus, kuri pētījuši tikai eksāmenu priekšmetus. Piemēram, trīs gadu periodā matemātikā nenotiek gandrīz puse, līdz pat 46% mācību stundu, latviešu valodā līdz pat 27%, bet angļu valodā līdz 24% , apmēram par ceturto daļu mazāk mācību stundu, nekā plānots. Šāda nepietiekami uzraudzīta un izvērtēta “elastība” rada situāciju, ka skolēnu zināšanas un prasmes ir atkarīgas no konkrētās skolas pieņemtajiem lēmumiem.
“Kā tad lai 9. klasē salīdzina skolēnu zināšanas un prasmes, ja viņu izejas scenārijs deviņu gadu garumā ir bijis radikāli atšķirīgs,” M. Āboliņa ir neizpratnē. Turklāt, pabeidzot 9. klasi, šādu skolēnu zināšanu līmenis būs atšķirīgs, kas liedz šiem skolēniem konkurēt, stājoties nākamajā izglītības iestādē. Arī mainot skolu, tas var sagādāt bērniem problēmas, norāda VK.
Turklāt būtiski, ka skolēni un viņu likumiskie pārstāvji, izvēloties skolu, nav informēti par mācību priekšmetu stundu skaita izmaiņām un mācību priekšmetu integrēšanu citos priekšmetos. Šāda informācija nav publiski pieejama, tā paliek skolas līmenī, liedzot vecākiem iespēju pieņemt pamatotu lēmumu par skolas izvēli. Un gadās, ka mēs par to uzzinām, tikai saņemot 9. klases eksāmenu rezultātus, piebilda M. Āboliņa.
Nepilnības skolu vadības procesos
Vadības procesiem skolā būtu jābūt vērstiem uz katra skolēna izaugsmi, uz to, lai tad, kad bērns ienāk skolā, neviens nepaliek nepamanīts un nepazūd, uzskata VK.
Tomēr praksē ir tā, ka skolēnu mācību snieguma vērtēšanu joprojām neizmanto savlaicīgai bērna vajadzību noteikšanai un mērķēta atbalsta nodrošināšanai. Skolās nav vienotas un efektīvas sistēmas, kas ļautu laikus pamanīt bērnu stiprās un vājās puses. Bērna problēmas nereti pamana novēloti - brīdī, kad mācību sniegums jau ir būtiski pasliktinājies, nevis tad, kad nepieciešams preventīvs atbalsts. Tas liecina par sistēmisku nepilnību, kurā uzmanība tiek pievērsta gala rezultātiem, nevis skolēna attīstības procesam, secinājusi VK.
Šo tendenci spilgti apliecina arī skolēnu mācību sasniegumu analīze. VK izpētījusi centralizētajos eksāmenos izkritušo skolēnu gaitas skolā. Daļa skolēnu ar labu vai ļoti labu sniegumu matemātikā (70-90%) 3. klasē, 9. klasē centralizētajā eksāmenā vairs nespēja sasniegt pat 10%. VK uzskata, ka jau 6. klasē šiem skolēniem varēja konstatēt mācību snieguma kritumu. Tas liecina, ka bija skaidri signāli par mācību grūtībām, taču nekas netika darīts, lai savlaicīgi risinātu problēmas un nodrošinātu mērķētu atbalstu skolēnu izaugsmei,
Formatīvā vērtēšana skolās būtībā ir atslēga uz drošu vidi, kurā bērns var arī kļūdīties, taču VK konstatējusi, ja formatīvo vērtēšanu skolās izmanto bezjēdzīgi un formāli, tad tā kļūst par slogu. Formatīvā vērtēšana nav efektīva un konsekventa visos mācību priekšmetos, un to ne vienmēr izmanto pirms pārbaudes darbiem, kas tiek vērtēti ar atzīmi. Ir gadījumi, kad to veic tikai dienu pirms pārbaudes darba, kas ierobežo skolēnu iespējas savlaicīgi uzlabot zināšanas.
Par darbu ar talantīgajiem skolēniem skolās tiek uzskatīta dažu skolēnu gatavošana mācību olimpiādēm. Skolēni ar vidēju sniegumu tiek atstāti novārtā, secinājusi VK.
Skolas akreditāciju M. Āboliņa raksturoja kā ceļa sākumu, kad bērns un viņa vecāki var paļauties, ka viss būs kārtībā, eksāmeni ir otrā galā - pēc deviņiem gadiem. VK secinājusi, ka akreditācija ir formāla, akreditējam jebko, kritēriji ir formāli un interpretējami un dod iespēju pievilkt pozitīvo akreditācijas lēmumu aiz viena punkta.
“Un tas ir novedis pie situācijas, ka mēs Latvijā varam akreditēt skolu, kuras novērtējumā ir ierakstīts, ka tur ir augsti vardarbības riski, ka tur ir nepietiekams atbalsta personāls un ka šī skola nav piemērota lielākajai daļai skolēnu, kuru tajā brīdī bija nepilni 600. Kam vēl ir jābūt, lai mēs neļautu bērniem ieiet šādās skolās?
Un pat ja tur tiek veiktas krīzes intervences un nodrošināta policijas klātbūtne gaiteņos, kurš bērns ir pelnījis šādas pirmās skolas izglītības pieredzi? Un kādas sekas tas atstāj nākotnē? Un Izglītības pārvaldei šādas lietas nevar palikt nepamanītas, jo tās neizveidojas vienā dienā. Tas tikai parāda uz bezdarbību un zināmu segregācijas kultūru, kas ļauj šim attīstīties līdz brīdim, kad mēs nonākam krīzes situācijā,” sacīja VK padomes locekle.
Birokrātiska un neefektīva plānošana
Izglītības attīstības plānošana notiek trīs līmeņos - valsts, pašvaldības un skolas, un tur noteikti kaut kā ir par daudz, jo dokumenti nonāk pretrunā, mērķi un rezultāti nav saskaņoti, tā ir fragmentāra un dārga, bet izglītības kvalitātes monitoringa rīki joprojām nav izmantojami, secinājusi VK.
Papildu slogu pašvaldībām radīja no 2024. gada 1. septembra noteiktais pienākums izstrādāt izglītības ekosistēmas attīstības stratēģijas. Izglītības un zinātnes ministrija (IZM) nenodrošināja metodisko atbalstu un funkcionējošu digitālo risku identificēšanas rīku. Rezultātā lielākā daļa pašvaldību stratēģiju izstrādi nodeva ārpakalpojumā, lielāko daļu vienam komersantam, izlietojot gandrīz pusmiljonu eiro.
Valsts kontrole IZM sniedza 10 ieteikumus, kuru ieviešana līdz 2031. gadam nodrošinātu būtiskas pārmaiņas pamatizglītībā.
Ministrija apzinās problēmas un tās risina
Izglītības un zinātnes ministre Dace Melbārde preses brīfingā sacīja, ka IZM pilnībā apzinās, ka ir daudz lietu, kas ir risināmas, vēlas par tām atklāti runāt un runā. Ministre solīja iet dziļāk un situācijas izpētei izglītībā izmantot OECD, UNESCO un Pasaules bankas piedāvātos pētījumus.
Ministrija pēta arī izglītības standarta “Skola 2030” ieviešanas gaitu, ministre pati personīgi pērn tikusies ar 650 skolu vadītājiem. Standarta ieviešanas rezultāti apkopoti un prezentēti reģionālajos semināros un vebināros, eksperti strādā pie izmaiņām izglītības saturā, vēršot uzmanību uz nākotnes izaicinājumiem, stāstīja D. Melbārde. Viņa atzina, ka IZM šī gada mērķis ir izstrādāt konkrētas prasības sistēmiskai izglītības nodrošināšanai.
Tāpat D. Melbārde pilnībā piekrita VK, ka ir jāpārskata skolu akreditācijas process, ieviešot diferencētu akreditāciju. Notiek darbs pie monitoringa sistēmas, lai varētu vērtēt katra bērna sniegumu. “Esošais standarts ir pārslogots, un sasniedzamie rezultāti ir jāpārskata,” teica ministre, piebilstot, ka pats standarts ir labs un moderns, bet problēmas bijušas tā ieviešanā.
Valsts izglītības attīstības aģentūras direktore Inta Ozola pastāstīja par plānotajiem darbiem, kuru pamatā ir VK ieteikumi: noteikt vienotu pieeju mācību satura integrācijā, uzlikt par pienākumu skolām sniegt informāciju par veiktajām izmaiņām. Paralēli tiek pārskatītas mācību programmas, lai precizētu stundu skaitu. Pieci gadi ir pierādījuši, ka pedagogiem nepieciešams atbalsts formatīvās vērtēšanas ieviešanā, kā arī šogad tiks piedāvātas mācības skolu direktoriem par skolu pārvaldību.
