Kas notiek ar cilvēktiesībām Latvijā; kas tiesībsardzi gada laikā visvairāk pārsteidzis, un kur meklēt cilvēkus, kuri vēlas atbalstīt līdzcilvēku; kas neapmierina Ieslodzījuma vietu pārvaldes klientus; vai vērojama diskriminācija darbavietās; vai bez valstiskas drošības varēsim nodrošināt cilvēktiesības – “Neatkarīgās” saruna ar tiesībsardzi Karinu Palkovu.
Jūs strādājat par tiesībsardzi mazliet vairāk par gadu. Kas jūs šajā laika posmā ir pārsteidzis?
Amatpersonu bailes uzņemties atbildību un pieņemt lēmumus. Kad vērsies pie kāda kolēģa, kurš nav augstākā līmeņa vadītājs, ir ļoti grūti komunicēt, jo tu visu laiku dzirdi: mums vajag saskaņot! Un tās saskaņošanas ir ļoti ilgas par ārkārtīgi vienkāršiem jautājumiem. Cilvēki vairās pateikt: jā, darām, risinām! Tā vietā viņi mēģina atrast ieganstus, kāpēc jautājumu nevar atrisināt. Visvairāk spēka tiek likts uz to, lai pateiktu: mēs šo darbu nevaram izdarīt.
Jā, ir likuma rāmji. Bet kurš ir teicis, ka likumu nav iespējams grozīt? Varbūt tomēr stundu diskutēt par to, kādā veidā to izdarīt, nevis meklēt ieganstus, kā neizdarīt? Tas jau mani arī pārsteidz: no vienas puses, visi grib runāt par to, ka drošība un bērni ir prioritāte, bet no sarunas tu saproti, ka stāsts ir par šķēršļiem, nevis par konkrētiem risinājumiem.
Taču skaidrs, ka sabiedrībā šobrīd vajadzīgs atbalsts it visam - veselības jautājumos, drošības jautājumos un citur. Bet tiem, kuri strādā valsts pārvaldē, vajadzētu beidzot saprast, ka nodarbošanās ar birokrātiju ir briesmīga.
Tas pats piemērs ar bāriņtiesām. Mēs jau pusgadu nevaram nonākt pie jaunā modeļa, jo ir saskaņošana saskaņošanas galā, tiek organizēti iepirkumi un darba grupas, lai pamatotu, kāpēc atbildīgās instances neko nevar izdarīt. Ļoti daudz laika paiet, lai atrastu cilvēku, kurš ir ieinteresēts uzņemties atbildību par saviem lēmumiem un sākt darīt lietas.
Kur jūs esat meklējusi šādus cilvēkus? Saeimā? Kur vēl?
Es nolieku sev mērķi un uzdodu jautājumu: kā es šo mērķi varu sasniegt? Šādus cilvēkus meklēju dažādās institūcijās. Ja runājam par sociālo sfēru, es sameklēju kāda sociālā centra vadītāju, kurš grib labot situāciju ne tikai savā centrā, bet arī valstī. Es vēršos Saeimas komisijā, kas izprot šos jautājumus, es atrodu privātajā sociālajā centrā cilvēku, kuram “deg acis” par sociālajiem jautājumiem. Salieku visus kopā… Ja man ir šī komanda, kas grib darboties, tad jautājums izkustas no vietas. Šī komanda neuzdod jautājumu: kāpēc man tas jādara, ja nekas neizdosies?
Par kurām tēmām ir visvairāk sūdzību?
Šobrīd tā ir veselības aprūpe, tās nepieejamība, īpaši tas attiecas uz bērniem, rindas un aprūpes kvalitāte. Otrā tēma: bāriņtiesu jautājumi. Trešā tēma: laba pārvaldība. Iedzīvotāji vēršas pašvaldībās un valsts iestādēs, un daudzkārt viņi nesaņem atbildes vai arī tās netiek sniegtas pēc būtības. Ja tiek sniegtas, tad -visbiežāk ļoti sarežģīti, un cilvēki nesaprot, kas tur ir rakstīts.
Visbiežāk notiek iesniegumu pārsūtīšana no vienas instances citai. Tā nav cieņpilna komunikācija.
Tajā brīdī, kad cienām cilvēku kā vērtību, mēs arī attiecīgi rīkojamies. Jā, iesniegums nepareizi noformēts, jā, ir kļūdas, bet ir jāciena cilvēks, kurš ir nonācis grūtībās, bet es gribu viņam palīdzēt: tad ir jāciena viņa laiks, un man ir vēlme to risināt. Vērsties pēc palīdzības un to saņemt: tā ir daļa no demokrātijas.
Tiklīdz iedzīvotājs nesaņem manis pieminēto cieņu, viņā rodas vilšanās: viņš vairs netic valsts pārvaldei. Un tad viņš sāk neticēt arī savai valstij. Ja viņš tai netic, tad ir pamats kopumā domāt par lojalitāti tai. Līdz ar to valsts cieņa pret cilvēku ir ārkārtīgi būtiska.
Diemžēl šobrīd redzam, ka vairums cilvēku netic valstij, ka tā varētu viņiem palīdzēt.
To mēs sajūtam arī no iesniegumiem. Liela iesniegumu daļa ir par to, ka es, lūk, esmu vērsies vienā institūcijā, mani nesadzirdēja, esmu vērsies slimnīcā, tā nepievērsa uzmanību manām sūdzībām, savukārt pašvaldība nesaklausīja manu problēmu.
Es personīgi izskatu daudzus iesniegumus, un tā ir diezgan liela māksla: saredzēt piecu vai desmit lappušu iesniegumā galveno problēmu. Tāpēc es cilvēkiem saku: rakstiet valsts iestādēm, bet ļoti īsi - kur ir problēma, kur patiesā sāpe. Ja, piepalīdzot MI, jūs sacerēsiet 15 jautājumus, valsts iestāde jums nesniegs patiesās atbildes. Bet, rakstot īsi, valsts pārvaldei nāksies izprast cilvēka sāpi. Institūciju mērķis nav atbildēt uz iesniegumiem tikai atbildēšanas pēc: iestādes uzdevums ir saprast problēmu un atbildēt uz galveno jautājumu, un tad cilvēks būs apmierināts.
Daudz tiek runāts par diskrimināciju. Vai tā attiecas lielākoties uz dzimumu, vecumu, invaliditāti, reliģisko un politisko piederību?
Diskriminācija ir nevienlīdzīga attieksme vienādos apstākļos. Diskriminācija ikdienā ir saistīta ar kādu augšminēto pazīmi. Diskriminācija var būt tieša, ko mēs ikdienā sajūtam: ja pret cilvēku izturas mazāk labvēlīgi nekā pret citu cilvēku salīdzināmā situācijā. Tā, piemēram, cilvēks ar invaliditāti, cilvēks bez tās. Pirmajā variantā cilvēkam nebūs iespēju piekļūt, piemēram, aptiekā, un viņa tiesības līdz ar to būs diskriminētas. Vai arī - darba devējs atsakās pieņemt darbā sievieti tikai tāpēc, ka viņai ir bērni, jo viņi, iespējams, slimos, un sieviete līdz ar to nevarēs strādāt vairāk.
Ir vēl arī netiešā diskriminācija. Proti, šķietami neitrāls notikums rada īpaši nelabvēlīgas sekas kādai cilvēku grupai. Piemēram, strādāt tādā režīmā, kas varētu nesamērīgi ierobežot cilvēkus ar invaliditāti. Tas nozīmē: darba devējs var pateikt - mēs pārvācamies uz telpām, kur nebūs lifta, bet visiem nāksies kāpt uz trešo stāvu. Darba devējs zina, ka kolektīvā ir cilvēki, kuri fiziski nevarēs izpildīt šo prasību. Tā ir netiešā diskriminācija.
Ir arī sastopami norādījumi par diskrimināciju. Tā, piemēram, vadītājs uzdod darbiniekiem neapkalpot konkrētas tautības, reliģijas vai vecuma cilvēkus. Mums bija lietas par to, ka daži fitnesa klubi aicināja savus administratorus nelaist iekšā cilvēkus, kuri ir jaunāki par 18 gadiem. Tiesiskā pamatojuma gan nebija, un šobrīd daži sporta klubi ir uzlabojuši šo pieeju.
Interesanti, kā ir ar ieslodzīto tiesībām? Vai viņi jums bieži raksta?
Ieslodzītie ir ļoti aktīvi. Daudzi norāda uz to, ka korespondence nenonāk līdz adresātam, ka ēdiens nav kvalitatīvs, ka joprojām eksistē kastu sistēma, ka nevar piekļūt veselības aprūpes pakalpojumiem. Mēs esam viena no retajām valstīm, kur ieslodzītie, ņemot vērā iedzīvotāju skaitu, ir aktīvākie Eiropā. Mēs diemžēl esam zaudējuši daudzas lietas attiecībā uz ieslodzīto prasībām. Nereti viņi aiziet līdz Eiropas Cilvēktiesību tiesai. Man, protams, gribētos, lai arī skolotāji, ārsti un pacienti vairāk cīnītos par savām tiesībām.
Un kā ir, piemēram, ar vecākiem? Viņi cīnās par savām tiesībām?
Visiem ir savi pienākumi un tiesības - gan vecākiem, gan bērniem. Vecāku pienākums būtu izskaidrot bērniem viņu pienākumus pret tiem pašiem vecākiem, pret skolotājiem. Ja tas bērniem būtu stāstīts, tad viņi, iespējams, uzvestos mazliet citādi, tad arī skolotājiem būtu vieglāk. Ja bērni zinātu, ka viņiem ir ne tikai tiesības, bet arī pienākumi… Protams, vecāki ļoti aizstāv savu bērnu tiesības un labbūtību skolā, bet dažkārt paši bērni neapzinās savu pienākumu klāstu.
Taču es redzu, ka arī vecāki nereti nerūpējas par saviem bērniem: vecāki lieto alkoholu, viņi paši par sevi nevar parūpēties, kur nu vēl par bērniem. Un tad šis pienākums - rūpēties un audzināt - gulstas uz skolotājiem. Viņi bieži saņem bērnus, kuri jāaudzina daudz vairāk kā tādi, kuri nāk no labvēlīgām ģimenēm. Mēs nevaram atļauties zaudēt bērnus. Jau tagad ārpusģimenes aprūpē mums ir vairāk nekā 5000 bērnu. Bērnu dzimšana neaug, un mums jāspēj rūpēties par tiem, kuri jau piedzimuši.
Kā jūs domājat - tagad darba būs vairāk vai arī varēsiet mazliet atvilkt elpu?
Nāks jauna Saeima un jauna valdība, un mazāk darba nebūs. Bet es ļoti gribētu, lai tas, ko esam iesākuši darīt iepriekšējās Saeimas laikā, tiktu sadzirdēts arī tagad. Nāk klāt drošības izaicinājumi, migrācija. Par pēdējo runājot: manuprāt, migrācijas politika, ko piekopjam, ir pārāk mīksta, un mēs par daudz pielāgojamies ES, baidoties pateikt stingru “nē” šai politikai. Taču man ir skaidrs, ka šobrīd pret mums tiek vērsts apdraudējums, mēs neesam stingrā pozīcijā, bet uz cilvēktiesībām jāraugās no drošības perspektīvas: ja valstī nav drošības, tad nekādas cilvēktiesības mēs nodrošināt nevarēsim. Tieši caur šo prizmu arī skatos. Tāpēc robežsargiem saku: izmantojiet visas savas likumā paredzētās tiesības! Man pārmet, ka es, šādi runājot, neievēroju cilvēktiesības. Nē, es ievēroju! Ja tu spēj aizsargāt savus iedzīvotājus, tad tas attiecas uz jau plašāku reģionu, tad uz Eiropas Savienību. Tad kāpēc valdības līmenī ir tik grūti pieņemt stingrāku migrācijas politiku? Pat tad, ja to iesaka tiesībsargs?
