Kāpēc ir noteikti jāiet vēlēt 15. Saeimas deputāti un kā padarīt savu balsi vērtīgāku – “nra.lv” saruna ar Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu akadēmiķi, profesoru, Dr. habil. chem. Ivaru Kalviņu.
Par Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentu 2024. gadā atkārtoti tika ievēlēts akadēmiķis, profesors, Dr. habil. chem. Ivars Kalviņš. “Akadēmijas nākamās vadības viens no pirmajiem uzdevumiem būs turpināt līdzšinējās Latvijas Zinātņu akadēmijas vadības pūliņus rast risinājumu, kā nodrošināt tādu Latvijas Zinātņu akadēmijas saimniecisko darbību, kas neģenerētu mums zaudējumus. Mums visiem kopā būs jādomā un jālemj par to, kādas izmaiņas Latvijas Zinātņu akadēmijas stratēģijā un, iespējams, arī statūtos noteiktajā struktūrā ir nepieciešamas, lai nodrošinātu Latvijas Zinātņu akadēmijas ilgtspēju,” toreiz norādīja Ivars Kalviņš.
Vai nākamā Saeima dos iespēju realizēt Kalviņa nodomus attiecībā uz Zinātņu akadēmiju un zinātnes attīstību kā tādu? Par to vēl pāragri spriest. Turklāt Kalviņš nav īpaši optimistiski noskaņots attiecībā uz izrāvienu zinātnes atbalsta jomā. Ekspresintervijā “Neatkarīgajai” Ivars Kalviņš sniedz savu redzējumu par Saeimas vēlēšanām.
Iesiet balsot Saeimas vēlēšanās?
Protams, iešu. Ko gan citu darīt?
Kāpēc ir jābalso?
Pirmām kārtām tāpēc, lai pie varas netiktu tās partijas, kas atbalsta Krieviju. Diemžēl Latvijā ir tādas partijas.
Ko jūs personīgi gaidāt no 15. Saeimas vēlēšanām?
Neesmu pārāk optimistisks, jo neredzu pragmatisku pieeju jautājumu risināšanā. Manuprāt, partijām vai to apvienībām vajadzēja uzrakstīt pavisam vienkāršas programmas - uz vienas lappuses. Proti, tāds mums šodien ir budžeta sadalījums procentos - tik un tik tai sadaļai, tik un tik citai. Cita partija, iespējams, tam nepiekrīt, tāpēc nākamā gada budžetā piedāvā palielināt finansējumu, teiksim, izglītībai vai veselības aprūpei, bet samazināt tam un tam. Kopā - kā bija 100%, tā paliek 100%. Cik liela būs summa, ir atkarīgs no budžeta kopapjoma. Ir skaidrs: ar finansējuma palielināšanu mēs vēlamies sasniegt konkrētus mērķus.
No kurienes ņems naudu?
Tie, kuri sacerējuši solījumus, nav konkretizējuši, no kurienes radīsies nauda. Ja kaut kam pieliek, tad kaut kam nāksies samazināt. Budžeta deficītu palielināt nedrīkst, aizsardzība ir absolūta prioritāte, tad ir jādomā, kādā veidā izpildīt solījumus, ja vien tie nav domāti tikai tam, kā pievilināt vēlētājus.
Bieži vien patiešām ir tā, lai tikai pievilinātu vēlētājus.
Tā diemžēl izskatās. Jo partiju programmas ir visai populistiskas. Viens un tas pats tiek solīts jau nezin kuru Saeimu pēc kārtas.
Un kas tiek atvēlēts zinātnei?
Par to gan neviens nerunā. Ir tikai frāzes: zināšanās balstīta ekonomika, iestājamies par zinātnes attīstību utt. Tas viss, protams, ir jauki, bet kas tiek dots zinātnes attīstībai konkrēti?
Ideālā variantā vajadzētu būt tā: es pats esmu valsts, es pats lemju. Arī par zinātnes attīstību. Bet tā nav, lai arī kā mēs to gribētu.
Es pat nevaru konkretizēt, kā būtu pareizi. Bet katrs indivīds nevar būt speciālists visās dzīves jomās, lai pieņemtu izsvērtus, datos un loģikā pamatotus lēmumus. Pamatideja būtu tāda: mēs redzam vīziju, noliekam konkrētus mērķus, ko vēlamies sasniegt, tad jautājam speciālistiem, kā to visu labāk izdarīt. Ieklausāmies un iespēju robežās mēģinām šos padomus īstenot. Bet ja mēs domājam, ka ikviens cilvēks ir gudrs visās lietās, tad sanāk tā, kā sanāk…
Sanāk tā, kā sanāk visās pēdējās vēlēšanās… Bet vēlēšanas taču ir demokrātijas sastāvdaļa. Vai arī nav?
Pirmām kārtām jābūt izvēles iespējām, kā arī tiesībām atsaukt tos ievēlētos deputātus, kuri nepilda savus solījumus. Mums šīs iespējas nav, un tātad - tautai ir atļauts runāt reizi četros gados. Tā īsti nav demokrātija. Un to zina arī tie, kuri ir ievēlēti.
Viņi spēlē uz to.
Protams.
Daudzi cilvēki teic: es neiešu balsot, jo no manis nekas nav atkarīgs. Vai tiešām tā tas ir?
No viena vienīga cilvēka patiešām nekas nav atkarīgs. Bet kopums sastāv no tiem pašiem vienīgajiem. Tātad kopīgais iznākums būs atkarīgs no mūsu katra individuālā devuma. Mazākuma balss nekādas izmaiņas nenesīs. Bet ja tādu būs daudz, turklāt tie domās līdzīgi, viņi savu viedokli varēs pārstāvēt vēlēšanās.
Pēc aprēķiniem - Rīga dos 38 mandātus Saeimā. Tas ir daudz, un tas ir nozīmīgi. Tātad par balsošanas vietu jāizvēlas Rīga?
Ja mēs paši sev vēlamo kandidātu varam atrast Rīgas sarakstā, tad balsojam Rīgā. Ja vēlamais kandidāts ir kādā citā Latvijas novadā, tad jābalso ne tik daudz par programmām, cik par personībām, kuras ir konkrētajā sarakstā. Iespējams, nevajag galvenokārt vadīties pēc tā, ka tuvākais vēlēšanu iecirknis atrodas tuvu mājām. Ja vēlētājs tiešām grib piepildīt savu vēlmi, tad jāmēģina to izdarīt.
Bet kopumā - kā var nojaust - jums nav pārāk optimistisks skats uz 3. oktobra vēlēšanām?
Ir pāris partijas, kurās ir vairāk cilvēku ar idejām, kas man šķiet tuvas un pieņemamas, un man nāksies izvēlēties starp šīm divām partijām. Novēlu tām iegūt vairākumu, lai varētu realizēt savu programmu. Jāpiebilst, ka demokrātijas vājākais punkts ir tas, ka pie mums tiek veidotas partiju koalīcijas, un kopīgā atbildība tad ir bezatbildība. Attaisnoties vienmēr varēs ar to, ka koalīcijas partneriem bija cits viedoklis, tāpēc mēs savus solījumus izpildīt nevarējām. Sīkpartiju parlamentam būs grūti īstenot jebkuru nopietnu politiku.
