Par situāciju pēc ASV diplomātisko sūtņu tukšvārdīgajām vizītēm Maskavā un Kijivā, par iespējamām sabotāžām pret Latvijas militārā kompleksa rūpnīcām, par agresora nodomiem ieņemt Latviju vienas dienas laikā – “Neatkarīgā” iztaujā Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas zinātņu prorektoru Tomu Rostoku.
Kāds ir jūsu viedoklis par ASV sūtņu Kušnera un Vitkofa vīzītēm Maskavā un Kijivā? Vai kaut kas mainīsies kara gaitā?
Domāju, ka nekas daudz nemainīsies. Pozitīvais vienīgi ir tas, ka abi sūtņi beidzot tika līdz Kijivai. Iepriekš viņi bija braukuši tikai uz Maskavu. Nu iegriezās arī Kijivā… Bet neviens īsti negaida, ka kara gaitā kaut kas būtiski varētu mainīties. No Ukrainas Maskava nekādu piekāpšanos nesagaidīs. Savukārt Krievijai šķiet, ka tā ir uztaustījusi Ukrainas vājās vietas, piemēram, pretgaisa aizsardzība nav tik laba kā vajadzētu, savukārt krieviem ir jauni līdzekļi, ar kuriem tie var apdraudēt Ukrainu. Izskatās, ka šo ziemu krievi vēl pamēģinās salauzt ukraiņu pretestību.
Iespējams, ka no ASV puses ir bijusi interese saprast: vai Krievijas nostājā kaut kas ir mainījies? Vai ir mainījies Ukrainas nostājā? Bet es neredzu pat nekādu sakarīgu turpinājumu šiem jautājumiem. Es būtu ļoti pārsteigts, ja no šīm divām tikšanās reizēm kaut kas sanāktu.
ASV prezidents Tramps arī neko sakarīgu nav izteicies par šīm abām tikšanās reizēm.
Ja paskatāmies uz to, kā Tramps agrāk ir komentējis tā dēvētās miera sarunas, viņa izteicieni parasti ir bijuši ļoti cerīgi. Šoreiz ir citādi. Iespējamais iemesls: sapratne, ka šo sarunu rezultātā nekas labs nevar sanākt. Protams, diplomātijai ir jādod iespēja kādu laiku nekomentēt to, kas notiek pie sarunu galda. Bet atkal ir grūti iedomāties, ka no šīm sarunām būtu jaušams labs rezultāts. Tāpēc es vairāk sliecos domāt, ka nekādu pozitīvu rezultātu nevarēs sagaidīt.
Ko Eiropa var gaidīt? Kārtējo briesmīgo ziemu Ukrainā, kuru Tramps “neredz”, bet karš turpinās visās tā izpausmēs, jo Putins nevar un negrib apstāties. Kā izteicās politologs Rozenvalds: Putins ir kā riteņbraucējs - ja apstāsies, tad kritīs.
Jā, Putins ir “sportists” savā ziņā… Krievijas plāns šobrīd izskatās diezgan skaidrs, nekas īpaši to nevar mainīt. Arī sarunas ne.
Ko gaidīt Latvijai no šīs situācijas?
Tas ir interesantāks jautājums. Vērtējot braucienu uz Maskavu un Kijivu, no tā nav ko gaidīt. Taču varētu pieņemties spēkā Krievijas sabotāžas mēģinājumi - gan Latvijā, gan Eiropā kopumā. Krievijas spējas īstenot sabotāžas kampaņas kopš 2022. gada samazinājās: bija diplomātu izraidīšanas un tamlīdzīgi. Bet tagad krievi ir atjaunojuši savus ietekmes kanālus, tāpēc viņi ir labāk sagatavoti sabotāžas kampaņu īstenošanai. Ar to mums diemžēl jārēķinās. Šajā kontekstā Latvija nav īpaša, proti, nav jāsaprot, ka tieši pret Latviju tiktu kaut kas vērsts.
Medijos pavīdēja bandītiska grupējuma ultimāts tām rūpnīcām, kuras ražo militāro aprīkojumu Ukrainai. Teroristiskais grupējums “Global Citizens Against War 1984”, kas jau iepriekš bija uzņēmies atbildību par Eiropā veiktiem sabotāžas aktiem, nule nosūtījis draudu vēstules Latvijai, Polijai un Portugālei, pieprasot apturēt to uzņēmumu darbību, kas ražo un piegādā bruņojumu Ukrainai. Banda savā paziņojumā vērsusies pret Latvijas uzņēmumiem “Eraser” un “Unitrack”.
Ja bandas prasības tiks ignorētas un norādītie uzņēmumi līdz 7. oktobrim nepārtrauks ieroču piegādes Ukrainai, tā draud apturēt šo uzņēmumu darbību “ar jebkuriem līdzekļiem”. Minēto valstu valdībām teroristi devuši mēnesi ilgu laiku to prasību izpildei.
Mēz zinājām, ka sabotāžas kampaņa būs, bet šis bija izteikts publiskās komunikācijas elements, sak, mēs taču jūs jau brīdinājām. Šajā ziņā tas nav nekas jauns, bet ir nodots vēstījums, ka mums jāuztraucas par mūsu aizsardzības industrijas rūpnīcām. Šis vēstījums ir ļoti nopietni uztverams. Bet Krievijas prioritāte vienalga būs tās darbības, ko tā veiks pret Ukrainu, uzsverot, ka Latvija nav tik liela prioritāte. Krievija vēlas pret Rietumiem noturēt spiedienu, taču nedomāju, ka gaidāma dramatiska eskalācija šajā jomā. Jā, būs par kārtu vairāk.
Un tomēr sabiedriskajā telpā izskan pietiekami daudz draudu. Viens otrs saka: “solījumi” ieņemt Kijivu trīs dienās neattaisnojās, taču Latviju gan varētu ieņemt vienas dienas laikā.
Tas, protams, skan bēdīgi, bet tagad nav 2022. gads. Ja kaut kas tāds pret Latviju tiktu uzsākts, pašai Krievijai būtu krietni lielākas nepatikšanas. Ir divi sliekšņi, kurus Krievija nepārkāpj. Viens ir kodolieroču slieksnis, otrs - uzbrukums NATO dalībvalstij. Katru reizi, kad Putins mēģina pārkāpt šos sliekšņus, NATO pusē notiek atbildes reakcija. Riski šobrīd nav pārāk lieli.
Domāju, ka Putins turpinās fokusēties uz Ukrainu, nevis uz mums. Varbūt beigu beigās izrādīsies, ka esmu pārāk liels optimists, jo kaut ko neesmu pamanījis…
Pieņemsim, pēkšņi Putins pārtrauc karu. Vai ir iespējams, ka Krievijā pēc kara izbeigšanās sākas sociālie nemieri? Atgriezīsies tie, kuri ir karojuši, viņiem nav ko darīt, puse no viņiem ir kriminālnoziedznieki. Kad viņi aktivizēsies, vai iespējams, ka Krievijā iestājas sabrukums?
Ļoti labs jautājums, bet šeit ir vairāk tāda mūsu vēlmju domāšana, proti, ka mēs gribētu, lai kaut kas tāds notiek. Tomēr šaubos, ka tas notiks. Jo Krievija, mēģinot pabeigt šo karu, rēķināsies ar to, ka varētu notikt tāda veida nemieri un sabrukums. Domāju, ka visa iekšlietu sistēma tiks pakārtota tam, lai šāds scenārijs neīstenotos. Viņi nav galīgi muļķi, viņi rēķinās ar situāciju, viņi darīs visu iespējamo, lai tas nenotiktu. Jāņem vērā, ka Krievijas represīvais aparāts ir diezgan efektīvs.
Visi runā, ka Krievija ir uz sabrukuma robežas, degvielas nav, dzīves līmenis krītas. Bet viņi tikai turpina ražot raķetes - šajā jomā nekādu sabrukumu nemana.
To nevar nosaukt par ekonomisko sabrukumu. Krievijas ekonomika ir liela, tā tiek puslīdz kompetenti pārvaldīta, un tik lielas ekonomikas tā vienkārši nesabrūk. Drīzāk runa ir par to, ka Krievijas ekonomika ir stipra, bet trausla. Proti, var notikt kaut kas neprognozēts, kam sistēma nav gatava, un tad tiešām mēs varētu būt liecinieki dīvainām lietām, tostarp arī sabrukumam. To, ka Krievija varētu sabrukt, es pieņemu, bet uz to nepaļaujos.
Ja goliātu vairs nenotur tā māla kājas un tas sabrūk, cieš arī apkārtējie.
Tur, protams, būtu potenciāls agresijai, bet domāju, ka šī agresija netiktu vērsta uz āru. Tās būtu pamatīgas iekšējās cīņas. Varētu būt vairākas sadaļas: cīņa par varu, izrēķināšanās, nemieri. Kāda cilvēku daļa mēģinātu pamest Krieviju, jo viņi būtu ļoti vīlušies šajā valstī. Bet nedomāju, ka uz ārpusi tiktu vērsts liels, koordinēts uzbrukums.
Vai jums ir cerīgs skats uz nākotni?
Man ir cerīgs skats uz Latviju, bet nav cerīgs skats uz Krieviju. Tur ekonomikā turpinās samilzt problēmas ekonomikā, kara upuru paliks vairāk, sabiedrība iekšēji sāks kurnēt vēl vairāk, kopumā - dzīve Krievijā kļūs smagāka. Bet, vēsturiski raugoties, tas nav nekas jauns: dzīves kvalitāte Krievijā periodiski pasliktinās.
