Vai pārmaiņas Krievijā varētu būt straujas un negaidītas? Vai “lielais tēvijas karš” – nu jau otrais pēc kārtas – Krievijai nesīs tikpat daudz asiņaina gandarījuma kā savulaik Berlīnes ieņemšana? Kādu dārgmetāla stieni vizināja no Maskavas ASV militārajā lidmašīnā? Notikumus analizē vēsturnieks un politologs Kārlis Daukšts.
Igaunijas izlūkdienests uzskata, ka Vladimiram Putinam ir palikušas tikai dažas iespējas un tās visas ir sliktas - pārmaiņas Krievijā varētu būt pārsteidzoši ātras. Igaunijas Ārējās izlūkošanas dienesta vadītājs Kaupo Rozins uzsver, ka Krievija varētu piedzīvot dramatiskas politiskas pārmaiņas “burtiski vienas nakts laikā”. Tas ir nopietns apgalvojums vai vēlamā pasniegšana par reāli esošo?
Manuprāt, divas lietas ir svarīgas. Pirmām kārtām krievu tauta šobrīd mentāli dzīvo impēriskajā garā, iestājas par impērijas saglabāšanu, un tai patīk režīms ar noslieci uz impēriskumu. Tas attiecas uz lielāko tautas daļu. Tajā pašā laikā esošajā režīmā aug pretrunas starp dažādiem grupējumiem. Kā varētu attīstīties šo grupējumu savstarpējā cīņa, mēs varam tikai minēt. Un spekulēt šajā jomā ir ļoti sarežģīti, jo grupu ir pārāk daudz.
Man, piemēram, nav īsti skaidrs Krievijas finanšu ministra Siluanova vizītes mērķis ASV. Radies iespaids, ka Siluanovs aicina virzīties uz miera nodrošināšanu, uz pamiera situāciju. Viņš cenšas panākt ASV priekšlikuma par triju valstu prezidentu tikšanos realizāciju, bet tas absolūti nesakrīt ar paša Putina izteikumiem un Peskova secinājumiem. Šeit parādās iekšēja šķelšanās dažādos vērtējumos. Cik tā ir dziļa un cik tālu tā var novest līdz jaunu situāciju veidošanās - par to grūti spriest. Bet kopumā šķiet, ka pretrunas ir diezgan spēcīgas.
Bet viena lieta, šķiet, ir skaidra: ja Putins pēkšņi beigs karot, viņu atgrūdīs no varas.
Jā, tā ir viena no teorijām. Taču situācija ir mazliet sarežģītāka. Bandītu grupējumos parasti pats “pahans” - vadonis - ir spēcīgs tikmēr, kamēr viņš spēj starp grupējumiem uzturēt savstarpēju komunikāciju un nodrošināt savstarpējus rēķinu kārtošanas principus. Putins patlaban ir izdevīgs dažādām grupām nevis ar savu vienpusīgo impērisko pieeju, bet ar pamatīgo strukturēto iedziļināšanos grupu attiecībās. Bez viņa daudzi grupu vadoņi nespēj tomēr komunicēt ar citiem grupējumiem. Tāpēc komunikācija notiek tiešā veidā - caur Putinu. Viņš nosaka attiecības starp nosacīti bandītiskajiem grupējumiem.
Putina pozīcijas var tikt apšaubītas no dažādiem viedokļiem. Eiropas politologiem šajā sakarā - arī man - ir dažāda uztvere. Politologi ir demokrātiski noskaņoti, tāpēc viņi uzskata, ka secinājumi ir fundamentāli demokrātiski. Diemžēl Krievija ir tā valsts, kurā nedarbojas nekādi politoloģiskie likumi vai likumsakarības, bet gan mentālas attiecības ar saukli “davai dogovorimsja!” (sarunāsim - krievu val.). Un tas demokrātiskajai pasaulei un demokrātiski noskaņotiem novērotājiem līdz galam paliek neskaidrs.
Negribu kritizēt spēcīgos Rietumu novērotājus, taču tajā pašā laikā iedziļināšanās ir, neteiksim, ka vienpusēja, tomēr balstīta nevis praktiskajās, bet teorētiskajās atziņās.
Kā šajā situācijā iekļaujas ASV CIP direktora Retklifa vizīte Maskavā - turklāt caur Rīgu?
Manuprāt, mēs pārspīlējam publiskās diplomātijas žestus. Un par lidojumu caur Rīgu mēs līdz galam zinām ārkārtīgi maz. Ir viena liela, tehniska problēma: sakiet, lūdzu, ar kādu lidmašīnu ielidoja un ar kādu izlidoja Retklifs? Ko veda ar šo milzīgo transporta lidmašīnu? Vienu pasažieri?
Manī rodas vairāki jautājumi. Vai nu Retklifs kaut ko ieveda vai izveda? Teoriju ir ļoti daudz.
Piemēram?
Piemēram, ka no Maskavas izveda divpadsmit retzemju metāla stieņus - divpadsmit gabalus, kas tika slepeni iekrauti transporta lidmašīnā un kuri bija vajadzīgi ASV bruņojuma ražošanai. Vai tas tiešām tā bija, tās ir vienīgi spekulācijas.
Rīgā neviens šo situāciju nekomentē.
Tas mani visvairāk izbrīna. Es piekrītu politologiem, kuri saka: nevar būt, ka Retklifs netikās ar kādiem mūsu dienestu vadītājiem. Tajā pašā laikā precīzas ziņas mums neviens nesniedz. Vienīgi esmu gandarīts par prezidenta Rinkēviča gudru rīcību: viņš atteicās komentēt šo vizīti. Tā bija signalizējoša attieksme: negribu un nedrīkstu iedziļināties šajā situācijā, jo tad varētu tikt pateikts kas lieks šajā sarežģītajā diplomātiskajā spēlē. Domāju, par šo vizīti uzzināsim kādas detaļas pēc dažiem gadiem. Tad, kad būs memuāri vai parādīsies kādi dokumenti. Varam domāt daudz ko, bet šo vīzīti caur Rīgu uz Maskavu uztvēra kā Trampa vājuma pazīmi. Runājot par vizīti, mēs, manuprāt, vēlamo uzdodam kā esošo.
Iespējams, vizīte bija brīdinājums Putinam.
Putins katrā ziņā neuztvēra to kā brīdinājumu, jo tajā pašā laikā viņš bombardēja Kijivu. Bija arī ziņa par to, ka Putins gatavojas uzbrukumam Kijivai ar milzīgu tanku armiju. Tostarp Ķīnas līderis Sji Dzjiņpins pateica Putinam diezgan skaidri, sak, tu vari darīt daudz ko, bet aizmirsti par kodolieročiem.
Varam secināt, ka Krievija neuzbruks Eiropai ar kodolieročiem? Kaut gan Krievijas domē atskan balsis, sak, kur nu bez kodolieročiem.
Iespējams, man nav taisnība, taču šķiet, ka Putins labi apzinās: kodolieroču izmantošana visvairāk var apdraudēt Maskavu, Sanktpēterburgu, rūpnieciskos centrus Krievijā. Jo atbildes trieciens jebkādā gadījumā uzreiz sekos, un tas var izsaukt ne tikai kādas iekšpolitiskās sadursmes, bet gan milzīgus zaudējumus rūpnieciskajā un finansiālajā jomā. Arī dzīvības nebūs saglabātas.
Es nepiekrītu tiem, kuri patlaban teic, ka Putins ir iedzīts stūrī, tāpēc viņš ir gatavs ķerties pie ārkārtējiem, vēsturiski tumšākajiem pasākumiem. Viņš tomēr ir bailīgs cilvēks, lai arī kā izliktos, jo domā arī par savu un savu tuvāko dzīvību. Putins ir diezgan mīkstčaulīgs cilvēks, kurš savu mīkstčaulību slēpj aiz bravūrīgiem izteicieniem, ar kuriem uzmundrina sevi. Cilvēks, kurš ir par sevi pārliecināts, nekad tā nerīkojas.
Savulaik jūs teicāt, ka apskaidrība reizēm iestājas arī Trampam. Ja atgriežamies pie Retklifa vizītes: varbūt Tramps izdomāja, ka vajadzētu tikties trīs valstu - ASV, Ukrainas un Krievijas - prezidentiem, lai izbeigtu karu?
Neticu nevienam Trampa vārdam. Bet pati situācija runā par labu politiskajai analīzei: Trampam pirms starpvēlēšanām vajag parādīt, ka viņam ir panākumi. Un šie panākumi nav vis karu izbeigšana - kā viņš teica, ka esot izbeidzis desmit vai trīsdesmit karus, - milzīgs panākums ASV iedzīvotāju acīs būtu tas, ja viņam izdotos nosēdināt pie galda - vismaz formāli, pat bez jebkādiem nopietniem rezultātiem - trīs prezidentus. Pat nav svarīgi, ko viņi pie šī galda runātu.
Bet neticu, ka Putins varētu piekrist šādam tikšanās formātam. Putinam tas nebūtu izdevīgi. Viņam patlaban nav nekādas vajadzības iet Trampa pavadā, jo tad viņš zaudētu savas pozīcijas impēriskās propagandas vadoņu acīs. Putins tad zaudētu lielu daļu no savas iedomātās harismas.
Karam iznākums nav redzams.
Neticu vienas vai otras puses iespējamai uzvarai. Spēcīgi zaudējumi būs jācieš arī Ukrainai, un, lai cik grūti arī nebūtu atzīt, Ukraina, manuprāt, nespēs izturēt visas nelaimes, kas gāžas pār šo valsti, un tajā pašā laikā Ukrainas spēja pretoties rada arī milzīgus zaudējumus Krievijai, un tās iedzīvotāji ir sajutuši, ka “lielais tēvijas karš” - nu jau otrais pēc kārtas - dod pilnīgi citus rezultātus: netiek ieņemta Berlīne, bet gan kaut kādi ciemi ar dīvainiem nosaukumiem. Un tas nepatīk lielimpēriski noskaņotajai tautas daļai.
Mums atliek tikai sekot notikumu gaitai.
Diemžēl mēs nereti pārspīlējam savas spējas ietekmēt pasaules politiskos procesus.
