Ko šobrīd varam sagaidīt no Krievijas un kas vajadzīgs Vladimiram Putinam; vai Krievijas vadība ir patiesi radoša un kur noved viņu radošums – “Neatkarīgās” saruna ar politologu Andi Kudoru.
Ko šajās dienās varam sagaidīt no Putina un viņa vadītās valsts?
Krievija objektīvi ir mūsu apdraudējums, un riski pieaug saistībā ar to, ka Putinam Ukrainā neiet tā, kā viņš gribētu, lai ietu. Krievi gan ir ļoti intensificējuši savu karadarbību - nu vairs nav tādi īsi uzbrukumi uz pāris stundām un tad kādu diennakti ir klusums - Kijiva tiek bombardēta piecas diennaktis pēc kārtas. Tur sāk tuvoties humānā katastrofa. Vēl Kijiva turas, bet ir problēmas ar elektrību un citām saimnieciskām lietām. Putins intensificē uzbrukumus, lai piespiestu ukraiņus piekāpties.
Kas Putinam ir vajadzīgs?
Putins ir pozicionējies pret amerikāņu aicinājumu uz miera sarunām. Krievi paziņoja, ka tas ir eksotisks piedāvājums, un viņi tam nepiekrīt, jo viņiem vajag visu Donbasu. Ja Putins nevar paņemt visu Donbasu, tad viņa popularitāte Krievijā krītas, tāpat krītas partijas “Vienotā Krievija” popularitāte. Tuvojas vēlēšanas, vispārējās mobilizācijas ideja sabiedrībā nav populāra, nākamā problēma - degviela.
Tas viss kopā vedina uz domām, ka krievi varētu kaut ko intensificēt ne tikai Ukrainā, bet arī ārpus tās. Piemēram, noorganizēt hibrīduzbrukumu Baltijas valstīm vai Polijai. Krievi šajā ziņā ir radoši… Tomēr puslīdz droši varam apgalvot, ka konvencionāls iebrukums nav iespējams, jo Krievijai gluži fiziski nav jaudas to paveikt. Ja tas tiktu veidots, tad mēs novērotu gluži fizisku kara tehnikas pievirzīšanu robežām. Mēs redzam, ka krievi papildina tās bāzes, kas atrodas Krievijā, bet daudz kas ir patukšots karā ar Ukrainu. To visu var novērot ar satelītu palīdzību, mūsu sabiedrotie to redz un dalās ar informāciju.
Jūs teicāt - krievi ir radoši. Kādā ziņā?
Viņi var apšaudīt, piemēram, bruņojuma bāzes Eiropā, no kurienes kaut kas tiek piegādāts Ukrainai. Rudens un ziema ir tas laiks, kad tas varētu notikt. Un tomēr šķiet, ka vairāk tiks “spiests” uz Ukrainu. Putins nevar ar taisnu muguru aiziet, pirms viņš nekontrolē tās teritorijas, kuras viņš ir nelikumīgi ierakstījis Krievijas konstitūcijā: Zaporižja, Donbass.
Septembrī Krievijā būs domes vēlēšanas. Kādas ir iespējas valdošajai “Vienotajai Krievijai” parādīt mugurkaulu?
“Vienotā Krievija” ir palikusi vēl nepopulārāka, tomēr Kremlis var iztikt ar to, ka “Vienotajai Krievijai” nav konstitucionālā vairākuma, pat ja tā ir kopā ar komunistiem un citiem līdzīgiem. Valsts dome tiek saukta par “trako printeri”, respektīvi, likumus viņi tur ražo, taču visas norādes nāk no prezidenta administrācijas. Pat ja centrā nebūs “Vienotās Krievijas”, citas partijas ir pozicionējušās, ka atbalsta Putinu. Pat “Novije ļuģi” (Jaunie cilvēki - krievu val.), kuri mēģina nolasīt liberālās balsis, kuras Krievijā joprojām ir atrodamas, ir Putina atbalstītāji. “Jabloko” bija vienīgie, kuri neatbalstīja karu. Viņus noņēma no trases.
Var prognozēt, ka “Vienotā Krievija” salasīs mazāk balsu, nāksies vairāk falsificēt, un tas jau ir grūtāk. Taču es neredzu, ka Putinam vēlēšanu dēļ pietuvotos krīze, ko prezidenta administrācija nevarētu nomenedžēt.
Daudzi politiskie apskatnieki uzsver, ka Krievijas valsts teju sabruks, ir degvielas krīze, dzīves līmenis krītas. Bet Krievija tikai intensificē raķešu un dronu ražošanu. No kurienes nauda?
Nauda netiek piedrukāta, to pārplāno. Valsts bankas vadītāja Nabiuļina turas pretim likmes pazemināšanai, jo tas raisītu hiperinflāciju. Aiz viņas stāv Putins, kas ļauj viņai turēt šo līniju. Uz Nabiuļinu spiež daudzi, tostarp militārpersonas, kas vēlas naudas piedrukāšanu.
Krievija iztiek ar Indijas palīdzību. Tā runā skaistus vārdus par mieru, grūti jau paliek klausīties, jo aiz tām skaistajām runām nekā nav, jo Indija reāli palīdz Krievijai neaiziet pa burbuli. Indija ir divkosīga: tā neatbalsta principus, kurus pati pauž par mieru. Plus Ķīna, plus Ziemeļkorejas karavīri un bruņojums - tā Krievija noturas. Tauta Krievijā ir gatava ciest, ar to jārēķinās.
Krievijas tauta gatava ciest gadsimtiem.
Kaut kad jau šī tauta uzsprāgst. Bet mēs nezinām, kad tas notiks, tāpēc likmes nevaram likt. Pēc stagnācijas gadiem Krievijā var notikt revolucionāri sprādzieni. Taču sāpju slieksnis tautai ir tik augstu, ka to nevar saskatīt. Taču kaut kur tas ir, un tauta nokliedzas “Bunt - blagorodnoje delo!” (Dumpis ir cēla lieta - krievu val.), vēl pievienojas teiciens “Car - ne nastojaščij!” (Cars nav īsts - krievu val.), tad viss var notikt. Bet galvenais risinājums ir frontes līnija Ukrainā.
Jā, degviela arī ir svarīga. Bet krievi neļauj atbrīvot degvielas cenas. Ja ļautu paaugstināt degvielas cenas, tad beigtos rindas. Plus vēl tas, ka krievi pērk benzīnu no Indijas.
Vai Baltkrievija taisās karot ar Ukrainu?
Lukašenko negrib karot, jo viņš zina, ka baltkrievi nevēlas karot ar Ukrainu. Viņu, protams, spiež, un pēdējā tikšanās reizē ar Putinu Lukašenko seja bija izstiepusies sevišķi gara. Ja Putins izdomātu ieiet Kijivā, viņš nevarētu to kontrolēt, tur būtu neapstādināms partizānu karš. Lukašenko pirms kāda laika devās vizītē uz Ķīnu, pēc tam, atbraucis atpakaļ, runāja daudz drošāk par to, ka Baltkrievija nekaros Ukrainā. Tas bija Ķīnas politiskais atbalsts. Šī ir tā reize, kad es Lukašenko ticu, bet vai viņš spēs noturēt spiedienu? Viņa varas pozīcijas ir simtprocentīgi atkarīgas no Putina lēmuma.
Maskavā nesen notika ASV CIP direktora Retklifa vizīte. Ko no tās varējām sagaidīt? Retklifs turklāt devās uz Maskavu caur Rīgu.
Ir daudz pieņēmumu, bet maz zināmo faktu. Jo vairāk ASV amatpersonas komentēs Retklifa vizīti, jo ir lielāka iespēja, ka fakti izplatīsies pa medijiem. Vispirms Tramps saistīja šo sarunu ar Ukrainu, pēc tam redzējām, ka ASV mediji minēja Baltiju un NATO, jau vēlāk bija pieņēmums, ka tika runāts par Irānu. Tas ir diezgan droši, jo Krievija palīdz ar izlūkošanas informāciju Irānai, un tas amerikāņiem traucē.
Vai šīs sarunas ko mainīs, to mēr redzēsim vēlāk rudenī. Putins vienmēr demonstrē, ka viņam neviens neko nevar noteikt, un tas, ka Krievija ar droniem uzbrūk Ukrainai piecas dienas pēc kārtas, ir vēstījums amerikāņiem: mums neviens neko nenoteiks, mēs darām, ko gribam.
Un ko dara Latvija? Nogaida?
Mēs darām, ko varam. Mēs steidzamies ražot bruņojumu, attīstām industriju, robeža tiek stiprināta. Bet šobrīd valdošais ir dronu un lidrobotu karš, tas jāņem vērā. Tas pastiprina Rietumeiropas centību NATO stiprināšanā. Ilgu laiku ieroču ražošana bija samazināta līdz minimumam, un tagad, kad ir politiskā griba plus nauda, ir iespēja, ka tiks saražoti ieroči: ir pieprasījums, būs piedāvājums.
Domāju, ka NATO pa dažiem gadiem pievilks savas spējas līdz līmenim, lai Krievijai būtu vēl mazāk vēlmes uzbrukt NATO valstīm. Taču hibrīdkara uzbrukumi ir iespējami.
Runā, ka izglītotākā tautas daļa ir pametusi Krieviju.
Ir pametusi daļa, taču mēs nezinām, cik liela ir šī daļa. Jo krievi melo, bet patiesos datus var konstatēt tikai valstīs, kas uzņem imigrantus. Maskavā par “Vienoto Krieviju” balso aptuveni 30% balsstiesīgo, tur liela daļa izglītoto balsotāju ir palikuši, viņi vienkārši nogaida. Tie, kuri pret Kremli bija aktīvi politiski, tie ir prom.
Ko viņi nogaida? Ka Krievija uzvarēs Ukrainā?
Viņi gaida, kad nomirs Putins. Krievijā ir tāds joks “Putin navsegda”, bet tas joks bija garāks: “Puškin - eto naše vsjo, Cereteli - eto naše vezde, Putin - eto naše navsegda” (Puškins ir mūsu viss, Cereteli - tas ir mūsu visur, Putins - tas ir mūsu vienmēr - krievu val.). Cereteli pieminekļi ir daudzviet Krievijā. Bija diskusija TV, kur Navaļnija sieva izteicās, ka Putins nav uz visiem laikiem. Notiek domāšana: kas būs pēc viņa.
Droši vien kaut kas līdzīgs.
Diemžēl Krievijas kultūras kodi ir tādi, kas virza uz cara meklējumiem, uz pakļautību. Plus ir kara kults. Un teiciens “Ļiš bi ņe bilo voini” (Ka tik nebūtu kara - krievu val.), kas tika kultivēts padomju laikā, ir liekulība. Sabiedrība zemapziņā meklē karu. Kultūra ar to ir piesūcināta. Viņiem ir maz kodu, kas būtu tendēti uz normālu, garlaicīgu Rietumeiropas dzīvi. Par garlaicīgo es saku ne jau negatīvā nozīmē, bet ar domu, ka viņiem tas šķiet garlaicīgi. Putins teica, ka krievi vēloties “dvižuhu” (kustību - krievu val.), un Putins seko tautas lielas daļas pieprasījumam par “dvižuhu”. Viņam vajag aktīvu darbību, spriedzi. Šis kara kults nav izklīdis, tas ir cilvēku prātos un sirdīs.
Nupat Putins, sagaidot 1. septembri, skolēnu un skolotāju priekšā runāja par to, ka esot tādi plēsējdelfīni, kuri medī ziemeļu baltos lāčus. Un tas esot dabiski. To viņš teica tāpēc, lai skolās pareizi saprastu, kāpēc Ukrainā tiek īstenota speciālā militārā operācija. Doma bija skaidra: pasaulē valda plēsēji. Tā ir zināma veida stratēģiskā kultūra, kas nozīmē uztveri par ārpasauli, tās dabu un mērķiem pret mums. Proti, ja mēs uztveram, ka ārpasaule ir agresīva, tad arī mums tādiem jābūt. Šī stratēģiskā kultūra Krievijā ir paranoiska, tā ražo agresiju.
Tātad - kas būs pēc Putina? Pat ja Krievijā būs atkusnis, jautājums - uz cik ilgu laiku? Pēc Staļina bija Hruščovs, kurš domāja par ekonomiku savā īpatnējā veidā. Bet kas būs šodienas Krievijā?
