Par dronu problēmām un par to, kas jādara jaunajai valdībai, par dezinformāciju un padomju laiku glorificēšanu, par mākslīgo intelektu un pienu – saruna ar vēstures doktoru, Vidzemes augstskolas vadošo pētnieku Gati Krūmiņu.
Latvijas ģeogrāfiskā situācija ir nemainīga: būt robežšķirtnei starp rietumiem un austrumiem. Tas nav vienkārši. Kā vērtējat politisko situāciju šodienas robežšķirtnē?
Mums, protams, patīk samērīties ar citiem. Tomēr domāju, ka mēs neizskatāmies sliktāki par mūsu kaimiņiem, pat par somiem. Mēs gan esam prasīgāki pret savu politisko eliti, kas ir nesavaldīga un parasti bez pietiekamas prasmes risināt valstiski nopietnus jautājumus. Daudz ko iespaido vēlēšanu tuvums. Un pat tas, ka mums apkārt lido droni, parāda mūsu pašu attieksmi pret sevi - kas mēs esam, ko mēs gribam, kā cīnāmies. Dronu ielidošana mums tagad ir kā mācības, un, ja to dronu nebūtu, mēs arī neko neiemācītos. Mēs tagad redzam savas vājās vietas. Latgalē patlaban juku laiki, bet gluži no tāda mācīšanās viedokļa tas mums nāk par labu.
Vienīgi jācer, ka tie droni nenodarīs ļaunumu.
Tādā ziņā mums pagaidām paveicies. Ja Rēzeknes droni trāpītu daudzdzīvokļu mājā, mēs uz to visu raudzītos citādi. Ir skaidrs, ka no Krievijas puses var būt dažādas provokācijas, un, ja es būtu krievs, es ar šiem droniem Latgali dzītu nemitīgā stresā.
Neatbildētu jautājumu pagaidām daudz. Ko darīt ar skolām, bērnudārziem? Kur mums ir patvertnes? To nav! Tāda patlaban realitāte. Man daudzi cilvēki vaicā: ko darīt? Man atbildes nav.
Mūsu valdība krita ne tikai savu paveikto nejēdzību, arī dronu dēļ. Bet kas būtu jādara jaunajai valdībai - pa šiem nedaudzajiem mēnešiem līdz vēlēšanām?
Nu, labi, valdība apgalvo: aizsardzība ir prioritāte. Bet Aizsardzības ministrijas vadīšana varēja notikt ar lielāku militārās ekspertīzes klātbūtni. Vismaz padomnieku līmenī, jo ministram nav obligāti jābūt militārpersonai. Taču sazemējumam ar militāro vidi ir jābūt nopietnākam.
Jaunajai valdībai neprognozēju vieglas dienas, jo ir daudz ielaistu jautājumu un problēmu, ko nerisināja gadiem, tikai laiku pa laikam mazināja. To var salīdzināt ar ugunsgrēku purvā: ik pa laikam no kaut kurienes izšaujas dūmu mutulis, tur uguni nodzēš, bet tik un tā apakšā viss turpina gruzdēt. Tas ir gan par “Rail Baltica”, gan par “airBaltic”. Tās ir ļoti ielaistas lietas. Lai jebkurš premjers atnāktu, viņa rīcībā nebūs milzīgu finanšu līdzekļu, ar ko labot šīs ielaistās problēmas.
Jā, un vēl taču vēlēšanas. Cik aktīvi un atbildīgi politiskie spēki būs gatavi pievērsties šiem jautājumiem? Jaunajiem ministriem un partijām taču vajadzīgi reitingi. Partijas savstarpēji spēcīgi konkurēs. Piemēram, “Apvienotais saraksts” un ZZS - viņiem vēlētāju masa savos uzskatos ir līdzīga. Dalot ministrijas, viegli neklāsies. Būs daudz fundamentālu jautājumu, par kuriem izšķirties. Protams, jauna, kaut arī īslaicīga valdība ir labāka nekā tā dēvētā tehniskā valdība.
Galvenais jautājums ir: kur ņemt naudu? Pēdējie gadi tika koncentrēti uz aizņemšanos. Kā tad pēc pāris gadiem savilksim galus? Ekonomika neaug tik strauji, kā gribētos, nauda budžetā neienāk pietiekami.
Piemēram, kāds būtu svarīgākais jaunās Izglītības ministrijas uzdevums?
Ja es būtu ministrs, mana prioritāte būtu mūžizglītība. Mūsu sabiedrība noveco, strādājošo cilvēku skaits tāpēc samazinās, tāpēc mums jārūpējas par to, ka arī sešdesmitgadīgi cilvēki strādā un ir gana produktīvi. Tūlīt būs skaudri jūtams vilnis, kad samazināsies jauno cilvēku skaits un pieaugs senioru skaits. Tāpēc vajadzēs darbā iesaistīt seniorus ar attiecīgām profesionālajām prasmēm.
Nopietni jādomā par to, ka nauda jāiegulda zinātnē un inovācijās, kur mēs katastrofāli atpaliekam Turklāt ir ne tikai jāievieš jaunas tehnoloģijas, ir jau vēl arī darbs ar sabiedrību. Tas viss ir saistīts ar drošību. Ilgtermiņā domājot, mums vairāk jāizglīto jaunā paaudze. Sabiedrībā jābūt vairāk gudru un izglītotu cilvēku. Turklāt tas vēl ir jautājums par birokrātiju: jāļauj darīt, nevis ņemties ar papīriem! Mums jāvirza cilvēki uz zināšanām, nevis uz kaut kādu papīru vākšanu. Jāļauj, lai augstskolas darbojas pašas.
Kas būtu svarīgs Iekšlietu ministrijai?
Domāju, ka Iekšlietu ministrijai, ņemot vērā patlaban esošo situāciju, viena no prioritātēm ir drošība. Jāpēta sabiedrības noskaņojums.
Aizsardzības jomā mums vairāk vajadzētu pievērsties tam, lai aktīvāk sadarbotos ar aizsardzības industriju. Kādi 3% no Aizsardzības ministrijas naudas, kas veltīta inovācijām, ir par maz. Attīstībā jāliek iekšā daudz vairāk. Jāpievērš uzmanība duālajam vai trīskāršajam izmantojumam: ja tu kaut ko būvē, tu vari to izmantot gan kara, gan mierlaiku apstākļos. Ļoti daudz jāmācās no ukraiņiem, un to jau tagad laikam arī darām.
Latvijā jābūt ražošanas jaudām, lai mēs varam ātri saražot modernos dronus, nevis nopirkt, jo pēc pusgada tie jau būs morāli novecojuši. Lauksaimniecībā mums ir jaudas, jo mēs varam saražot pārtikai nepieciešamos graudus, pienu un gaļu. Saražot dronus ir daudz vienkāršāk nekā saražot raķetes un lidmašīnas. Dronu tehnoloģijas ir vienkāršas, un mēs jau gribam būt dronu lielvalsts, bet pagaidām neesam. Ja ražosim pietiekami, būsim interesanti sabiedrotajiem ne tikai kā pāris miljoni iedzīvotāju pie Baltijas jūras.
Latvija tiek piepildīta ar dezinformāciju, un to labprāt uzsūc tie, kuri labprāt to uzklausa. Kā cīnīties pret šādu ligu?
Mēs nevaram atslēgt internetu, kā to dara Krievija. Jāstrādā ar jaunāko un vidējo paaudzi, kas šobrīd mācās skolās. Pensionārus mēs nevaram “pārmācīt”. Latvijā diemžēl varēs mobilizēt gana daudz vietējo cilvēku, kuri būs gatavi piedalīties tehniskā tīrīšanā pret latviešiem.
Mums pašiem arī jāskatās, cik daudz mēs lejam ūdeni uz tām dzirnavām, kas pastiprina nostalģiju, atceroties padomju savienību. Laiku pa laikam sabiedriskajos medijos rādām PSRS okupācijas perioda filmas. Piemēram, “Ilgais ceļš kāpās“. Lieliski aktieri, Paula mūzika, izcils scenārijs, bet tajā filmā titros vajadzētu laist, ka interpretācija par to filmu ir balstīta padomju ideoloģijā. Kad ar studentiem analizējām filmu, sākām ar to, ka 1940. gadā faktiski ir sācies Otrais pasaules karš un viens no Latvijas nodevējiem izkaisīja kaut kādas skrejlapas. Filmā viņš ir uztaisīts par varoni. Nu tad jau varam laist arī vācu propagandas filmas!
Tāpēc vajag subtitrus, kas skaidro situāciju. Pretējā gadījumā daudzi cilvēki sāk domāt, ka padomju savienībā bija labi. Šis skaidrojums ir ļoti nepieciešams. Tāpēc nākamnedēļ kopā ar kolēģiem brauksim uz ASV, uz konferenci, lai skaidrotu, kas ir padomju koloniālisms. Ar konkrētiem piemēriem rādīsim, kas tas bija. Arī Krievijas karš Ukrainā ir koloniāls karš, jo Krievija mēģina atgūt savu bijušo koloniju.
Vai ir kāda iespēja paaugstināt mūsu pašu vietējo cilvēku pašapziņu: jā, mums Latvija jāaizstāv, citas mums nebūs.
Ir daudz iedvesmojošu piemēru, un domāju, ka situācija paliek labāka. Redzot jaunos cilvēkus - studentus, kuri mācās pie manis, arī savus pusaudžus bērnus, - viņi ir lieli Latvijas patrioti. Viņi tic Latvijai. Cita lieta, ka viņiem nav tas salīdzināšanas efekts ar dzīvi padomju savienībā.
Man šodien grūti iedomāties, ka latvieši varētu pulcēties tādās manifestācijās, kādas bija, piemēram, 1990. gadā Daugavmalā. Latvieši šodien ir viensētnieki?
Domāju, ka varētu, bet situācija nav tik kritiska. Tas, ka mēs esam viensētnieki un norobežojamies no citiem, tā ir taisnība. Iepriekšējā pieredze mums ir mācījusi noslēgties citam no cita. Atmodas laiks… Latvietis ir jānoved līdz lielam izmisumam, tad viņš ir gatavs kaut ko darīt. Dienvideiropā cilvēki ir gatavi par katru sīkumu iziet ielās, ar mums tā nav.
Šodien vai tad nav daudzi novesti līdz izmisumam?
Manuprāt, ne. Ja tu esi ar zemu izglītības līmeni un slims, tad iestājas izmisums, bet veselam cilvēkam ar labām darba prasmēm nav problēmu Latvijā dzīvot labi. Ja cilvēks zaudē darbaspējas, mums šis sociālais nodrošinājums ir daudz vājāks nekā citur. Tomēr esam tālu no situācijas, ka mēs būtu iedzīti izmisumā. Mums ir zeme un meži, mums jānovērtē savi dabas resursi, mēs varam dzīvot pietiekami labi.
Vai latvietis māk piemēroties straujām tehnoloģiskām pārmaiņām?
Domāju, ka jā. Lūk, mākslīgais intelekts. Skatījos kādu reitingu, kur Latvija ir piektajā vietā pasaulē (pret iedzīvotāju skaitu) mākslīgā interneta aplikāciju izmantošanā. Arī Lietuva un Igaunija ir desmitniekā. Es gan atrodos tajā konservatīvajā spārnā: domāju, ka lielai daļai cilvēku atmiekšķēsies smadzenes un viņi drīz vairs nepratīs pienu veikalā nopirkt bez mākslīgā intelekta palīdzības.
Bet mēs esam zinātkāri, un mūs interesē šīs jaunās tehnoloģijas. Šajā ziņā esmu optimists. Un ja tu neesi optimists, tad jāžāvē airi.
Un vēl viena lieta, ko es visiem saku par tiem droniem. Tā ir senču gudrība: stādiet lielus kokus pie mājām. Jo tev ir lielāki koki pie mājām, jo tev māja lielākā drošībā. Tad drons tavā mājā nevar ieskriet. Atceramies senču gudrības, un tad mums viss būs kārtībā.
