Cēsu novada Raiskuma pagasta “Jaunrūjās” ir Gunas un Jāņa Rukšāna zemnieku saimniecība, kur tiek audzētas sīkās sīpolpuķes, dekoratīvās ziemcietes un ūdensrozes.
Par puķēm un caur puķēm par Turciju, Irānu, Ukrainu, darbu un politiku “nra.lv” saruna ar kolekcionāru, selekcionāru, biologu Jāni Rukšānu.
Jānis Rukšāns ir bijis Atmodas aktīvists, viens no Latvijas Tautas frontes dibinātājiem, pirmais, kas no tās tribīnes izvirzīja Latvijas neatkarības ideju.
Jānim Rukšānam ir visi iespējamie Latvijas Republikas augstie apbalvojumi (atskaitot militāros) - Triju Zvaigžņu ordenis, Atzinības krusts, Ministru kabineta balva, Heinriha Skujas balva bioloģijā, kā arī dažādas balvas, kas piešķirtas Apvienotajā Karalistē un citās valstīs.
Jāņa Rukšāna lepnums ir pasaulē lielākā krokusu kolekcija. Tie gan tagad jau ir noziedējuši, un saimniecībā var atrast labi ja dažus ziedus, taču pilnā sparā zied jau citas puķes, un vēl citas gatavojas uzziedēt - peonijas, muskares, scillas, erantes, tulpes. Par krokusiem Jānis Rukšāns ir uzrakstījis divas grāmatas. Katru gadu viņš dodas ekspedīcijās un par savu piedzīvoto ir sarakstījis grāmatu “Meklējot apslēptos dārgumus”. Šajās ekspedīcijās viņš atklājis un vēlāk aprakstījis vairāk nekā 100 jaunas augu sugas, to skaitā 60 krokusu sugas.
Rukšāni “Jaunrūjās” saimnieko jau 30 gadus. Viņiem ir divas siltumnīcas, katra pa 400 kvadrātmetriem, un vēl dobes ārā. Vienā no siltumnīcām aug arī persiku un aprikožu kociņi. Aprikozes rudenī būšot smaržīgākas un daudz garšīgākas nekā tās, ko var nopirkt lielveikalā. Persiki - sulīgāki.
“Jaunrūjās” pirmais, kas atnāk iepazīties ar “nra.lv” komandu, ir melnbaltais un draudzīgais runcis Peksis. Drīz nāk arī pats saimnieks. Viņš aicina apskatīt ziedus, demonstrē, kā atrullējami vaļā siltumnīcas sāni, lai var ieplūst svaigs gaiss. Viņam ir kupla baltu matu frizūra kā Einšteinam un saulains smaids.
Cik sen esat aizrāvies ar bioloģiju un selekciju?
Kopš 12 gadu vecuma nodarbojas ar kolekcionēšanu. Man bija augļu koku kolekcija - 10 ābeles, un katrā bija uzpotētas piecas vai sešas šķirnes. Kopš bērnības esmu bijis kolekcionārs - krājis markas, pudeļu etiķetes, sērkociņu etiķetes, visu ko.
Tēvam tika piešķirts zemes gabaliņš Murjāņos. Viņš bija žurnālists, mamma strādāja valsts izdevniecībā. Tēvs mūža gaitā bija vairāku žurnālu galvenais redaktors. Tāpēc mani negribēja uzņemt Bulduru dārzkopības tehnikumā - ko tas rīdzinieks mācīsies pie mums, viņš taču Rīgas centrā dzimis un audzis. Vai tad tāds būs dārznieks?
Bet, tā kā visus eksāmenus noliku uz pieci, nācās vien mani uzņemt.
Pēc tam studēju Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā (LLA), bet tur jau nebija ko darīt - tur pasniedzēji mēdza teikt, ka “bulduriešiem” nav ko jautāt - viņi jau tāpat visu zina. Tā arī bija - bija tikai daži priekšmeti, kas bija jāpamācās un kādu nebija Bulduros. Gan Buldurus pabeidzu ar visiem piecniekiem, gan LLA, un tikai marksisms-ļeņinisms mani iegāza, lai nebūtu sarkanais diploms. To es nebiju spējīgs iemācīties uz pieci. Un padomju laikā nekļuvu arī par zinātņu kandidātu, tikai tāpēc, ka tur bija jānokārto trīs eksāmeni. Ar svešvalodu un botāniku man nebija problēmu, bet marksismu-ļeņinismu nevarēju nokārtot. Tik idiotiskas lietas nevarēju iedzīt sev galvā - absolūtās muļķības. Augstskolas laikā, kad eksāmens bija zinātniskajā komunismā, iemanījos spriest tā: “Loģiski būtu tā. Tātad jāsaka otrādi.” Tādā vaidā izšļūcu ar trijnieku.
Vai par sevi varat teikt, ka vispirmām kārtām esat selekcionārs?
Tā laikam var teikt - man diplomdarbs LLA bija “Tulpju savvaļas sugu krustošanas iespējas”. Esmu saņēmis arī Pētera Dindoņa balvu par sasniegumiem selekcijā.
Un arī kolekcionārs esmu. Tajos gados, kad masveidā audzēja puķes biznesam, arī es tās tirgoju, protams. Jo par kaut ko to kolekciju vajadzēja pirkt un uzturēt. Taču, kad man bija vairāk par 100 sīpoliem no vienas šķirnes, man parasti kļuva garlaicīgi.
Kad strādāju, es ar augiem vienmēr sarunājos... Kad viņu ir mazāk nekā simts, man vēl ir ar viņiem ko runāt. Bet, ja ir vairāk, tad ko vairs ar viņiem runāt? Tad man apnīk, man vajag citu šķirni.
Bet kad pirku savu pirmo “žiguli”, man puse naudas bija jāaizņemas no citiem puķkopjiem, kuri nodarbojās ar biznesu.
Sirsnīgākās sarunas jums laikam ir bijušas ar krokusiem?
Kad strādāju “Dārzs un Drava” redakcijā, man kolēģi ieteica uzrakstīt kādu grāmatu. Par ko varētu rakstīt? Par tulpēm jau ir izdotas grāmatas, par narcisēm arī ir. Un tad viens mans kolēģis, kurš prata “iešmugulēt” pāri robežām visādas lietas, sagādāja man krokusu kolekciju. Es pie tās pastrādāju, un tapa grāmata “Krokusi”. Tā bija pavisam citāda nekā tas, ko es daru tagad.
Tajā laikā nevarēja tikt ārā no PSRS - pieejami bija tikai Karpati, Krima, Vidusāzija. Bet PSRS teritorijā auga tikai kādas 10 no vairākiem simtiem krokusu sugu.
Esmu gana daudz ceļojis pa Centrālāziju arī pēc PSRS sabrukšanas pagājušā gadsimta pēdējos gados - pievērsu uzmanību savvaļas sīpolīrisiem. Vācām šā reģiona īrisu sugu paraugus, lai veiktu ģenētisko analīzi. Kopā ar Arni Seisumu no Nacionālā botāniskā dārza apceļojām vairākas valstis.
Man bija draugos Uzbekistānas prezidenta dārznieks, līdz ar to mūs vadāja ar Ārlietu ministrijas automašīnu, pierobežā mūs veda aizsardzības ministra pirmais vietnieks - mēs varējām nokļūt tur, kur neviens ārzemnieks nevarēja. Pēdējā braucienā, kad nebijām kopā ar amatpersonām, mūs Uzbekistānā arestēja kā “musulmaņu teroristu algotņus, kas nelegāli šķērsojuši robežu no Tadžikistānas”. Bija nesen bijušas lietusgāzes, tālruņa līnijas bija sarautas, un armijas personas nekādi nevarēja sazināties ar Taškentu, lai pārbaudītu, kas mēs tādi esam. Mēs trīs dienas sēdējām - nevis cietuma kamerā, bet pulkveža apartamentos, ēdienu mums gatavoja pulkveža pavārs, vakaros ar virsniekiem kopā dzērām degvīnu. Beigās mūsu aizturētāji kļuva mums par draugiem, un mums tika stāstīts, ka mēs neesam apcietināti, bet uzaicināti, un bruņotie cilvēki, kas mūs pavada, ir tikai mūsu drošībai.
Esat meklējis puķes Turcijā, Irānā?
Nevaru pat saskaitīt, cik reižu esmu bijis Turcijā. Bet tagad esmu tur “persona non grata”, mani nelaiž vairs iekšā.
Kas notika?
Esmu aprakstījis daudz jaunu augu sugu - vairāk par simt sugām esmu atklājis kalnos, kas pasaulei nebija pazīstamas. Un daudzas sugas esmu nosaucis kurdu vārdos. Esmu savos rakstos arī vēstījis, kā kurdus apspiež Turcijas varas iestādes, par valodas aizliegumu un citu diskrimināciju.
Tad jau nav brīnums...
Jā, man kolēģi no Zinātņu akadēmijas teica: “Jāni, vai tu domā, ka Turcijas vēstniecība nemonitorē, ko par viņiem visur raksta?”
Uzzināju par to, ka esmu persona non grata, tikai pagājušajā gadā. Es tieši atrados Irānā, kad sākās Irānas un Izraēlas 12 dienu karš. Līdz ar to visi avioreisi bija atcelti, un es sēdēju viesnīcā pie Teherānas lidostas un gaidīju, kad parādīsies kāds reiss. Un aviokompānija man piedāvāja reisu ar pārsēšanos, ar pārbraucienu no vienas lidostas uz otru Turcijā. Taču mani nelaida ārā no lidostas. Draudēja deportācija atpakaļ uz Irānu. Aviokompānija bija ļoti pretimnākoša un piedāvāja citu reisu. Tā es, lai nokļūtu mājās, nopirku biļeti uz Prāgu. Aizlidoju uz Prāgu, apciemoju savus čehu draugus un pēc tam ar autobusu braucu uz Latviju.
Jūs esat vācis augus no citām zemēm, bet noprotams, ka jūsu selekcionētie augi tāpat ir devušies pa visu pasauli?
PSRS laikā nedrīkstēja sūtīt augus pāri robežām, taču, tiklīdz padomija sabruka, varēja sākt visu ko iegādāties un pārdot. Man bija liela narcišu kolekcija - pushektārs bija ar narcisēm, 1500 šķirņu un paša hibrīdi. Anglijā Karaliskās biedrības ģenerāldirektors Kriss Brikels, kurš ir ļoti slavens dārznieks, ieteica man piedāvāt retos augus ārzemniekiem.
Es uztaisīju savu pirmo katalogu - divas mašīnraksta lappuses - un aizsūtīju to saviem pirmajiem klientiem. Tā tas palēnām sākās.
Tagad mani uzskata par vienu no labākajiem audzētājiem, un es piedāvāju visretākos augus.
Irānā esmu bijis septiņas reizes. Agrāk braucu ekspedīcijās vienu vai divas reizes gadā, bet pēdējā laikā pat četras reizes - pērn, piemēram, biju Irānas, Ziemeļmaķedonijas, Albānijas un Grieķijas kalnos.
Katru reizi es sev saku, ka pietiek vazāties apkārt, ka jāatpūšas. Sieva smejas un saka, ka es tā apņemoties jau 10 gadus.
Šogad gan esmu ieplānojis tikai vienu braucienu - uz Grieķijas ziemeļiem maija vidū, paskatīties, ko tur augstu kalnos var atrast. Tad tur kusīs sniegs. Protams, meklēšu krokusus.
Savulaik man bija vienalga, ka tik zieds, kam apakšā sīpols, bet tagad esmu izvēlīgāks. Bet bija brīdis, kad biju savācis ap 6500 dažādu sīpolaugu. Man pašlaik ir lielākā krokusu kolekcija pasaulē - 1900 paraugu. Tā ir botāniska kolekcija, nevis dārza šķirnes.
Jums siltumnīcā ir arī savvaļas tulpju sugas. Kas vēl?
Esmu izveidojis daudzas cīrulīšu šķirnes. Vienu laiku puse pasaulē audzēto cīrulīšu šķirņu bija manas. Tagad gan jau daudzus gadus starp cīrulīšiem neko īpaši jaunu nemeklēju. Tikai pa kādam.
Vēl ļoti daudz esmu nodarbojies ar narcišu selekciju. Bet narcišu kolekciju man nopirka holandieši. Viņi atbrauca, ieraudzīja manus hibrīdus un nopirka visu lauku. Sākumā gan bija tā, ka bijām it kā vienojušies, bet roku nebijām paspieduši.
ASV bija narcišu izstāde, kurā vairākas manas šķirnes dabūja pirmās vietas. Es atbraucu no Amerikas un holandiešiem teicu, ka savu kolekciju nepārdošu. Bet pienāca laiks, kad tā visa atkal bija jāpārstāda, un sapratu, ka netikšu galā. Es vienmēr pats strādāju, jo ir darbi, ko nevar nevienam uzticēt. Ir pie manis bijuši praktikanti no Bulduriem, taču praktikantiem ir vienalga, kā strādāt - ka tik nostrādātas stundas. Bet man pēc tam trīs gadus jāšķiro maisījumi, ko viņi ir sataisījuši.
Pēc gada holandieši ieradās atkal un piedāvāja divreiz lielāku naudu. Es izlikos, ka šaubos, bet pēc tam piekritu. Pēc tam viņi piecus gadus brauca pārbaudīt, vai es neaudzēju kādu narcisi, vai tiešām esmu visas atdevis.
Man tagad aug viena paša radītā narcišu šķirne, bet to es nopirku Anglijā - pats savu šķirni nopirku Anglijā. Es neesmu pārkāpis līguma noteikumus - es viņiem atdevu visu, arī to šķirni. Un tad, kad viņi sāka izplatīt narcises pasaulē, es no angļiem nopirku dažus savas šķirnes sīpoliņus. Šķirne saucas ‘Freedom Stars’ - Brīvības zvaigznes -, jo tai uz kāta ir trīs ziedi kā Brīvības pieminekļa zvaigznes.
17. gadsimtā Nīderlandē bija tulpju mānija - bums, kas noslēdzās ar tulpju sīpolu vērtības kritumu un milzīgu krīzi. Arī tagad ir kārtējā krīze, kas ceļas no ASV un Izraēlas kara pret Irānu. Jūs esat vairākkārt bijis Irānā. Kas notiek?
Man ir tāda duāla noskaņa... Esmu septiņas reizes bijis Irānā, ļoti labi zinu, kāds tur ir režīms un ko gan vienkārši, gan augsti izglītoti cilvēki patiesībā domā. Viņiem nepatīk tas mullu režīms. Es domāju, ka pareizi ir to gāzt - tas ir mežonīgs režīms, kas slaktēja savus jauniešus, kuri šogad bija izgājuši ielās protestēt. Viss, kas ir tā gāšanai, manuprāt, ir labs. Tas ir no vienas puses.
No otras puses, saprotams arī, ka, ja valstij uzbrūk, tas mobilizē iedzīvotājus aizstāvēties. Tāpēc man ir grūti par šo lietu ko teikt. Tomēr tas ir režīms, kuru nevar atbalstīt. Irānā dabiski vajadzīgas pārmaiņas. Šaha Rezā Pehlevī laikā Irānā notika zinātniskās ekspedīcijas un pētījumi, bet pēc tam tas viss apstājās gandrīz līdz pat tūkstošgades mijai. Pirmā jaunā ekspedīcija uz Irānu bija 1998. gadā, tajā piedalījās arī Arnis Seisums no Latvijas kopā ar Gēteborgas botāniskā dārza zinātniekiem.
Es pirmo reizi biju Irānā 2008. gadā un toreiz sev teicu, ka nekad mūžā vairs turp nebraukuši, ka man pietiek ar Padomju Savienību, kur varēja uz ielas apturēt un prasīt dokumentus. Vienreiz apturēja mūsu autobusu un gribēja visiem atņemt fotoaparātus. Man bija divi fotoaparāti, un vienu pabāzu zem sēdekļa, bet otru, maziņu, turēju rokās. Pēc tam gan militāristi sazinājās ar Teherānu un tomēr atdeva mums visiem fotoaparātus atpakaļ. Tuvumā esot bijusi raķešu bāze, par kuru mēs neko nevarējām zināt, mēs fotografējām īrisus, kas tur ziedēja. Viņi skatījās, kas ir fotografēts, un nomierinājās.
Tas režīms ar laiku kļuva atklātāks un pret ārzemniekiem mazāk naidīgs. Pēdējā reizē jau vairs nebija problēmu dabūt vīzu lidostā, un tas bija ar laipnību, bez pratināšanas.
Šogad 1. martā man bija plānots brauciens uz Irānu, taču neaizbraucu, jo irāņu partneri kļuva pārāk alkatīgi un par līdzdalību oficiālā ekspedīcijā prasīja pārmērīgi lielu samaksu.
Bet irāņiem es esmu vajadzīgāks nekā irāņi man. Kad mēs braucam pa kalniem, es saku: “Apstāsimies! Šeit ir jābūt.” Visi aiziet uz ceļa kreiso pusi, es aizeju uz labo. Es atrodu krokusus, bet neviens cits neatrod. Es biju tas, kas sameklēja visas vietas, teicu, kur jābrauc un kur jāapstājas.
Bet šajā reizē viņi pieprasīja maksāt 400 eiro par katru dienu, kas ir nekaunīgi - viņi domā, ka Eiropas pensionāriem eiro banknotes aug kokos kā lapas.
Par puķēm un Nīderlandi ir tā, ka pēdējās desmitgadēs viss ir mainījies un uz nejēdzīgu pusi. Kad es sāku ar ziediem nodarboties, Nīderlandē bija slavenas, lielas firmas, kas nodarbojās ar selekciju, audzēja un pašas tirgoja, izdeva savus katalogus. Bet pašlaik vieni audzē, atdod vairumtirgotājiem, kuri izplata tālāk. Rezultātā kvalitāte ir aizgājusi lejā, sortiments ir samazinājies, atbildības nav. Ja kāds ir pasūtījis noteiktu šķirni ar sarkaniem ziediem, viņam var atsūtīt pavisam ko citu. Ja izsaka pretenzijas, viņam atbild: “Kā? Vai tad ziedi nebija sarkani?” Varbūt vācu birģelim ir vienalga - sarkanu pasūtīja, sarkanu saņēma, bet Latvijā mums ir cita dārzkopības kultūra. Mums cilvēki saprot, kas ir šķirne, mūsu cilvēki skatās pēc šķirnes, mums vajag tieši to, ko meklējam, ko esam pasūtījuši, mums nevajag vienalga kādu sarkanu. Mums vajag tieši šo sarkano. Un to pārdevēji nevar saprast, kā tas var būt tā.
Jelgavā ir vietas, kuras mūsdienās uzskata par parkiem, bet kas ir bijuši kapi. Tur aug zilsniedzītes, kuras varbūt iestādījušas baltvācu kundzītes, kad pilsētu vēl sauca par Mittau, pirms 150 gadiem. Ir gan izturīgas šīs zilsniedzītes!
Ir izturīgas, bet nav tā, ka nebūtu iznīdējamas. Vienam man pazīstamam māksliniekam Daugavgrīvas ielā bija māja, un dārzā pavasaros viss bija zils no zilsniedzītēm. Pēc tam maijā viss bija balts ar maijpuķītēm. Viņš tajā dārzā neko nedarīja. No lielajiem kokiem bira lapas un pārsedza zemi. Tur izbira visas sēkliņas, kas dīga ideālos apstākļos.
Viņš nomira, māja tika pārdota, atnāca jauni saimnieki, kuriem gribējās visu uzturēt kārtībā. Katra lapiņa tika savākta un aizvesta. Pēc kādiem trim gadiem nebija vairs ne zilsniedzīšu, ne maijpuķīšu. Viss skaistums bija pazudis tāpēc, ka tika ieviesta pārmērīga kārtība.
Mums pie mājas ir dobe, kurā visu gadu vienas puķes nomaina otras, un kur nekas netiek darīts - tur puķes pašas sējas, koku lapas pasargā sēkliņas, tur ir trūdvielām bagāta zeme, tur ir ideāli apstākļi. Tas pats ir vecos kapos, vecos muižu dārzos.
Jelgavas parkos lapas tiek vāktas, tomēr zilsniedzītes aug uz nebēdu.
Nav tā, ka visas lapas tiktu aizvāktas pilnībā, bet vēl svarīgāk, ka nenotiek pāragra pļaušana. Ja tur sāktu agri pļaut zāli, zilsniedzītes iznīktu. Tātad dabā nevajag pārmērīgi jaukties iekšā.
Latvieši ir pārliecināti, ka uz kapiem jānes ziedi pārskaitlī, bet meitenei vai uz jubileju jādāvina nepāra ziedu skaits. Bet kubiešiem ir dziesma “Dos gardenias para ti” (“Divas gardēnijas tev”), kur liriskais varonis tās dāvina mīļotajai sievietei...
Jā, šādas lietas ir interesantas, un latvieši nezin kāpēc, piemēram, dzelteno krāsu uzskata par viltības krāsu. Tā taču ir saules krāsa!
Kultūru atšķirības mēdz izpausties dažādās niansēs. Rīgā tagad ir daudz indiešu, kas izvadā ēdienu un ir čakli kā bitītes. Viņi ir hinduisti vai sikhi. Taču var būt tā, ka ar laiku ieradīsies arī migranti ar kriminālām tradīcijām vai ar reliģisku islāmticības fanātismu sirdīs. Vai tā būs problēma?
Pārrobežu krimināls ir vienmēr bijis - kad robežas ir atvērtas, par to nav ko brīnīties. Bet es esmu konservatīvs šajā ziņā, esmu pret musulmaņu masveida ierašanos Latvijā, esmu par to, ka Rīgā nav vajadzīga nekāda mošeja. Tā nav mūsu tradīcija.
Es pats gan esmu neticīgais - es ticu zinātnei, bet ne kādam radītājam - Dievam. Es neesmu kreacionists, bet evolucionists. To rāda arī mani darbi, mani pētījumi - es pētu, kā evolucionē krokusi.
Jebkurš bizness ir veiksmīgāks, ja sadarbojas cilvēki no dažādām valstīm, ja ir investīcijas no ārvalstīm un eksporta tirgus vietējiem uzņēmējiem. Tāpat citu valstu darbaspēks var būt vajadzīgs attīstībai. Kā Latvijai piesaistīt vēlamu darbaspēku un izvairīties no nevēlama?
Esmu diezgan skeptisks pret to, ka noteikti nepieciešama nepārtraukta izaugsme, ka ražošana jāpaplašina, jāpaplašina un atkal jāpaplašina.
Tiek ražots milzīgs daudzums plastmasas - tas ir kas nejēdzīgs, ka katrs dārzenītis veikalā noteikti jāiebāž plastmasas maisiņā. Bet to maisiņu pēc tam nevar pārstrādāt.
Tad varbūt jāņem piemērs no Indijas, kur plastmasas maisiņi ir aizliegti kopš 1986. gada?
Tas katrā ziņā ir labāk. Mums jau arī pamazām uz to iet - var iegādāties arī papīra maisiņus. Taču tas neizmaina to, ka siera gabaliņš būs ietīts plēvē, biezpiens būs plēvē, maize būs plēvē. Tas šausmina.
Mēs savā saimniecībā atkritumus šķirojam, uz konteineru iet tikai tas, ko nevar pārstrādāt. Un mēneša laikā tas piepildās ar neizmantojamu plastmasu. Un, to redzot, paliek slikta dūša - vai tiešām ir vajadzīga visa tā ražošanas paplašināšana? Varbūt tas tieši ir labi, ka Hormuza šauruma blokādes dēļ pašlaik nevar saražot daudz plastmasas? Esmu zaļi domājošs.
To var redzēt, piebraucot pie jūsu mājas, kur uz jumta ir saules paneļi... Tad jau jūs par elektrību maksājat tikai dažus mēnešus gadā?
Jā, tā apmēram ir. Bet māju mēs apsildām ar zemes siltumu, un šī ierīce patērē vislielāko daļu elektrības. Bet es domāju, ka tas ir ļoti tīri. Mēs nekurinām ar malku, lai gan mežs ir blakus un varētu malku sev sagādāt tik, cik vajag.
Vai saules paneļi un siltumsūknis atmaksājas?
Protams. Šoziem tikai divus mēnešus maksāju nedaudz virs 300 eiro mēnesī par elektrību, taču pārējos mēnešus es nemaksāju daudz - tikai sadales tīklu maksu par pieslēgumu un kaut kādus sīkumus par apkalpošanu utt. Znotam ir elektroauto, un viņš to uzlādē no saules paneļu enerģijas. Es plānoju iegādāties vēl vienu saules paneļu bloku, kas būtu tikai automašīnas uzlādei. Man pašam arī laikam jādomā par automašīnas nomaiņu uz elektroauto.
Kad ASV prezidents Donalds Tramps nāca otro reizi pie varas, viņš teica, ka viss tas Eiropas zaļais kurss ir blēņas un blēdība... Vai klimatu var izmainīt, ja govis taisa purkšķus?
Es domāju, ka visvairāk dabai kaitē automašīnas. Amerikā piecās joslās uz abām pusēm pa šoseju joņo automašīnas, un izmeši ir ārprātīgi.
Bet klausīties Trampu? Tas ir tāpat, kā aiziet uz psihiatrisko slimnīcu un klausīties, ko saka pacienti - tur ir Napoleoni, Cēzari. Tas ir tas pats, kas klausīties Trampu un viņa murgus.
Vai tad viņam nekad nav taisnība? Par Irānas režīmu jūs taču esat gandrīz vienādās domās.
Jā, bet ko viņš tajā pašā laikā dara ar Krieviju? Atbrīvo no sankcijām.
Bet Ukrainu viņš dažbrīd spēcīgi atbalsta - bez ASV atbalsta Ukrainai būtu pagalam grūti.
Tramps ir biznesmenis, kuram vajag tikai naudu.
Kādi jums ir sakari ar Ukrainu?
Šovasar noteikti braukšu uz Ukrainu. Znots dažkārt dzen tviterkonvoja automašīnas uz Ukrainu. Man ir draugi Ukrainā, un vienu jaunatklātu krokusu sugu mans ukraiņu draugs ir nosaucis manā vārdā. Un mēs kopā esam vairākas sugas aprakstījuši, esam kopā bijuši arī Irānā. Tas bija pirms kara. Viņš mani ir izvadājis pa Ukrainu ļoti daudz, pa Krimas kalniem, un palīdzējis tikt pie daudziem augiem. Tā ka ar Ukrainu man ir ļoti labas attiecības. Es regulāri katru mēnesi ziedoju Ukrainai - pārskaitu. Ukrainas armijai, “Azov” pulkam kā vienam no drosmīgākajiem Ukrainas aizstāvjiem. Es neesmu nekāds lielais bagātnieks, bet te es nevaru stāvēt malā.
Man septembrī būs 80 gadi, taču, ja Krievija nāks virsū, es iešu un prasīšu, lai arī man dod ieroci.
Jūs šad un tad esat manīts pie iekšpolitikas taisīšanas - kādreiz Tautas partijā un citur. Tagad laikam aktīvi ar to nenodarbojaties?
Es aktīvi nedarbojos, bet joprojām esmu Jaunās konservatīvās partijas biedrs. Esmu šajā partijā bijis gandrīz kopš dibināšanas. Bet es nebiju starp dibinātājiem. Es tajā laikā biju bez kādas partijas, no Tautas partijas, protams, izstājos.
Kāpēc “protams”?
Andrim Šķēlem politika bija tikai savas kabatas piepildīšanai.
Vai tā bija kļūda, ka iestājāties Tautas partijā?
Jā, tā bija kļūda. Es runāju Tautas partijas dibināšanas kongresā, un to es nožēloju. Biju kā otrais runātājs šajā kongresā, un pēc tam es uzstājos arī Doma laukumā priekšvēlēšanu mītiņā. Pēc tam sieva mani apsmēja un teica, ka labi vien ir, ka es tur pārsalu un esmu dabūjis kārtīgi par savu glupību. Šķēle bija atbraucis pie mums uz laukiem, un viņa šo politiķi redzēja. Un jau tad viņa man teica: “Jāni, uzmanies, tas ir blēdis!” Laikam viņa redz daudz ko labāk nekā es.
Jūsu meita, rakstniece Dace Rukšāne-Ščipčinska arī ir vienu laiku bijusi politikā - bija 13. Saeimas deputāte. Vai ar viņu esat šo tēmu pārspriedis, ko ieteicis?
Nē, mums nebija tādu sarunu. Viņa darīja to, ko grib - to, ko bija izdomājusi pati. Viņa bija Rīgā. Es esmu šeit. Katru gadu braukšana uz Rīgu man kļūst arvien nepatīkamāka. Es braucu uz Rīgu tikai tad, kad man obligāti vajag - visbiežāk uz lidostu un atpakaļ. Es pat uz Zinātņu akadēmijas kopsapulcēm aizbraucu labi ja tikai uz katru trešo.
Kur tā nepatīkamība?
Burzma. Man ir lauku miers. Es 1991. gadā pilnībā pārcēlos uz laukiem.
Kas pašlaik notiek iekšpolitikā? Vai tas ir uz labu vai otrādi?
Man nav pieņemamas prokremliskās partijas, man nav pieņemama ZZS, nav pieņemama NA. Es uzskatu, ka NA un ZZS ir divas korumpētākās partijas. Sieva mani izsmej, kad pozitīvi izsakos par “Jauno vienotību”. Bet vēlēšanās balsošu par savu partiju, kuras biedrs esmu.
Vai valdība rīkojas pareizi?
Pareizi ir viss tas, kas notiek aizsardzības labā. Tas, ka tiek palielināts aizsardzības budžets un ja tas tiek sajēdzīgi tērēts. Man ir grūti izsekot, vai tērēts tiek jēdzīgi, jo sen jau neskatos televīziju. Vienīgais, ko skatos, ir “Youtube” sižeti par Ukrainu.
Nu un tagad arī par Irānu, jo esmu ar šo valsti bijis saistīts. Kad sāku braukt uz Irānu, tur bija zināmas deviņas krokusu sugas, bet es tur esmu atradis un aprakstījis gandrīz divreiz vairāk - 17 jaunas krokusu sugas. Un vēl divas jaunas peoniju sugas, četras puškīnijas. Es gan diezgan droši zinu, ka vairs uz turieni nebraukšu.
Ja jums būtu jānosauc uzreiz 10 puķes, kas aug jūsu siltumnīcās, kuras nāktu prātā pirmās? Kā sauc puķi jūsu siltumnīcā ar mazliet apsalušu galu?
Tas ir eremūrs. Tos audzē mana sieva. Pirmajā vietā būtu krokusi. Otrajā vietā būtu cīrulīši. Pēc tam savvaļas tulpju sugas, dekoratīvie sīpoli. Kad man jautā, kura puķe man mīļākā, es atbildu, ka tāpat var jautāt mātei - kurš bērns mīļāks. Kod kurā pirkstā gribi, visi sāp vienādi.
Visretākais augs, kas man ir - tas ir krokuss ar rozā ziediem. Tas gan tagad jau ir noziedējis. Visā pasaulē ir kādi 15 šādi eksemplāri, un tie visi ir nākuši no manas kolekcijas.
