Pirms 40 gadiem – 1986. gada 26. aprīlī – veicot drošības pārbaudi, Černobiļas atomelektrostacijā notika kodolreaktora sprādziens, kam sekoja ugunsgrēks, ko apdzēsa vien 10. maijā. Radiācijas mākoņa izplatība bija traģiska: šis indes pikucis gāja pāri Krievijai, Baltkrievijai, Zviedrijai, Norvēģijai… Fukušimas AES kodolkatastrofa, kas notika 2011. gadā, bija desmit reizes vārgāka.
Kodolkatastrofas likvidēšanai uz Černobiļu tika nosūtīti aptuveni 600 000 cilvēku no Padomju savienības. Tostarp no Latvijas - 6000 cilvēku. Padomju savienības vadībai nebija ne jausmas, kā tā likvidēs katastrofu, tāpēc sākotnēji tika slēpti visi fakti, kas attiecās uz to. Viens no latviešiem, kurus nosūtīja uz Černobiļu, bija ārsts Jānis Ozols. Ķirurgs, pēc tam psihoterapeits. Nav noslēpums, ka viņš visu mūžu ir cīnījies ar Černobiļas traģēdijas sekām, kas atstājušas sekas viņa organismā. “Neatkarīgās” saruna ar Jāni Ozolu.
Kā jūs nokļuvāt Černobiļā? Saņēmāt pavēsti?
Pavisam vienkārši. Es biju Rīgas Medicīnas institūta darbinieks ar darba vietu Gaiļezera slimnīcā. Padomju armijas virsnieks. 1986. 8. maijā man piezvanīja no medicīnas institūta un pateica, ka man nekavējoties jāatbrauc uz kadru daļu. Aizeju un uzzinu, ka esmu iesaukts uz 45 dienām uz armijas mācībām. Jābrauc bija uz Sužu karaspēka daļu, kur bija civilās aizsardzības pulks, kas bija paredzēts kara gadījumā, ja vajadzēs glābt Rīgu. Tur no 1980. līdz 1982. gadam biju iesaukts kā virsnieks. Piedzīvojām dažādas mācības. Man bija skaidrs: ja būs karš, tad visas cerības būs uz civilistiem, kurus iesauks. Jo virsnieki, kuri tur atradās, bija absolūti impotenti lietās, kam viņi it kā paredzēti. Černobiļā par savu prognozi es pārliecinājos simtprocentīgi. Ģimenei pavēstīt par savu došanos uz Černobiļu es faktiski nepaspēju.
Jūs tikāt “paņemts” uzreiz?
Paspēju paņemt zobu birstīti. Sākumā neviens neteica, uz kurieni vedīs. Nākamajā rītā mūs aizveda uz Grīziņkalna rampu un krāva lopu vagonos. Mūsu grupā bija kāds pusotrs tūkstotis cilvēku, no tiem vairāk nekā 30 ārstu. 9. maija vēlā vakarā aiz žogiem bija sievas un bērni, asaras, kliedzieni, mūs apsargāja čekisti. Pret vakaru apsardze kļuva vājāka. Mans tēvs, kurš savulaik bija latviešu leģionārs, arī nāca atvadīties.
Kas jums bija jādara Černobiļā?
Uz turieni braucām kādas trīs dienas. Mūs aizveda uz meža ieloku ārpus t.s. 30 km zonas, bet tur bija pārāk augsta radiācija, tad mūs aizveda uz citu vietu. Visi kadru virsnieki bija piedzērušies, nesaprata, kas jādara. Sadabūju kaut kādu telti, bet vairums cilvēku gulēja vienkārši uz zemes. Otrajā rītā es izeju no telts un skatos - nāk pretim tāds garš un nelaimīgs - Valdis. Valdis Zatlers. Viņš bija braucis ar citu vilcienu. “Jānīt, beidzot viens pazīstams cilvēks!” Zatlers iesaucās. Nekad vēlāk dzīvē nebiju pieredzējis, ka, mani ieraugot, kāds tik ļoti priecātos. Un tas vēlāk mani ir atturējis vērtēt viņa kā Valsts prezidenta darbību, sevišķi attiecības ar Putinu.
Pēc tam slējām teltis, 30 kilometru zona bija norobežota, atbrauca ugunsdzēsēju mašīnas, skaloja māju jumtus. Mēs ar lāpstām šķipelējām zemi līdz piecu centimetru dziļumam, kur ir viskoncentrētākā radiācija. Zemi veda uz kaut kādu izgāztuvi.
Kāda jēga tādām darbībām?
Bija tāds jēdziens “dezaktivācija”, kas padomju armijas reglamentā bija paredzēta. Skaloja ceļu, visur bija uzraksti “Na obočinu sjezd vospresčon” (Ceļmalā nobraukt nedrīkst - krievu val.). Pret mums izturējās kā pret vienkāršiem zaldātiem, mēs ēdām no bleķa bļodiņām, kadru virsniekiem bija sava ēdnīca. Pēc pāris nedēļām radās iespēja nomazgāties. Pie mums sāka braukt autoveikals, kur varēja dabūt odekolonu “Trīskārtīgais” un “Šipr”. Alkohols gandrīz nevienam nebija līdzi, bet kaut kā dalījāmies, jo alkohols bloķē radiāciju. Ne tikai “Šipr” tika izdzerts, bet arī visi skūšanās līdzekļi. Pāris reizes dabūju pagaršot ukraiņu gorilku. Daži vietējie bija palikuši savās mājās, tie zaldātiņus labprāt uzcienāja.
Kopumā nespēju saprast, kāpēc bija vajadzīga tāda Černobiļas AES.
Krievi gaidīja, ka amerikāņi viņiem uzmetīs atombumbu. To biju dzirdējis jau obligātā dienesta laikā. Viss bija izzīsts no pirksta kā jau visa padomju militārā doktrīna.
Tik daudz cilvēku aizgāja bojā no radiācijas…
Kaut kad satiku Černobiļas organizācijas aktīvistu, viņš teica, ka trešdaļa vēl esot dzīvi. It kā daudz… Es arī biju dabūjis savu radiācijas devu. No tobrīd pieejamās ārstēšanās - nekādu rezultātu. Galva drausmīgi sāpēja. Tad aizgāju pie vienas dziednieces. Viņa būrās, būrās, un kopš tā laika galvassāpes nav atjaunojušās. Tas bija 1990. gada janvārī.
Radiācija darbojas nespecifiski. Tā darbojas nespecifiski uz imūnsistēmu, aknām, saistaudiem, asinsvadiem. Pēdējo 40 gadu laikā man nav bijusi paaugstināta temperatūra, šodien esmu reāls invalīds ar diagnožu sarakstu gandrīz A4 lapas apjomā, dienā pamatīgām kaulu sāpēm. Taču es joprojām strādāju: ķirurgs gan vairs neesmu, bet par psihoterapeitu izmācījos.
Kā jūs domājat: vai Latvijā vajag AES?
Domāju, tos jaunos modeļus - noteikti vajag. Tas, kas notika Černobiļā, bija padomju režīma nejēdzība - nolaidība būvējot un ekspluatējot. Atomenerģija ir labs risinājums visai pasaulei, ja to realizē prātīgi cilvēki. Bet naftas un ieroču bizness sāk atpalikt no farmācijas biznesa, tāpēc šo projektu ieviešana kavējas. Naftas dolāri joprojām ir pārāk kārdinoši.
Mani nomoka jautājums: kāpēc nepārtraukti jākaro? Puspasaule karo! Vai tad nebūtu labāk dzīvot mierā un pārticībā?
Nu, re, ka nebūtu. Tirgotāju alkatība ir novedusi pie tā, ka visa veida zināšanas un tehnoloģijas nonākušas nesagatavotu civilizāciju rokās. Arī valstu vadītāju rindās ir saradušies tādi, kurus kādreiz sauca par pērtiķiem ar granātu, bet tagad jau ar atombumbu. Mēs abi esam mācījušies padomju augstskolās. Kas bija jāmācās vispirms? Dialektiskais materiālisms…
…un zinātniskais komunisms.
Mums tas ir potēts, un ja mēs tagad esam noraidījuši boļševismu kā politisku sistēmu, kā pasaules uzskata pamatu, diemžēl esam saglabājuši marksisma materiālistisko pasaules uzskatu. Tas novedis pie cilvēces lielas daļas alkatības un cilvēcīgo vērtību devalvācijas.
Vai jūs gribētu vēlreiz aizbraukt uz Černobiļu?
Nē.
Bet, iespējams, būtu interesanti apskatīties, kā tur tagad izskatās.
Nesen trīs nedēļas pavadīju rehabilitācijā. Kļuvu mundrāks. Bet tur bija arī citi rehabilitējamie no Černobiļas, un viņi visu laiku gribēja pārrunāt, kas un kā tur notika, ko piedzīvojām. Bija ar tādi, kuri Černobiļā nebija bijuši, bet gribēja zināt, kas tur notika. Ilgu laiku uzskatīju, ka tas ir mans pienākums - piedalīties šajos stāstījumos. Bet pēc katra 26. aprīļa sāku justies arvien riebīgāk. Tāpēc nolēmu šo misiju beigt. Es negribu to visu atcerēties. Man piedāvāja uzrakstīt grāmatu par to laiku. Nē, es to negribu. Es skatos uz saviem nelaimes brāļiem, viņiem pensijas ir švakas. Gandrīz visiem ir invaliditāte un dzīvot ir grūti.
