Par to, kā Vladimirs Putins iegājis vēsturē un kāpēc viņš grib atjaunot impēriju, par to, vai Krievija sabruks, ja zaudēs karu, par to, kādēļ jāpriecājas par Latvijas panākumiem ekonomikā un finanšu jomā, kā arī par daudz ko citu: intervija ar Andri Teikmani – juristu, diplomātu un politiķi. Bijis vēstnieks daudzās valstīs, bijis Latvijas Republikas Augstākās padomes deputāts, balsoja par 4. maija deklarāciju, bija Rīgas pašvaldības vadītājs no 1990. līdz 1994. gadam, bet no 2019. līdz 2023. gadam vadīja Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita kanceleju.
Vai varat iedomāties, kurš varētu apstādināt Putinu viņa tieksmē iznīcināt Ukrainu?
Varu. Es pat zinu, kā viņu sauc.
Jā.
Un kāpēc tad viņš neapstādina šo karu?
Domāju, tāpēc, ka viņam par karu ir sava izpratne un sava izpratne par Putinu. Bet apstādināt karu viņš varētu.
Kādai gan jābūt īpašai izpratnei par karu, kas ir asiņains, noziedzīgs un bezjēdzīgs “pasākums”, savukārt Putins, kurš to uzsācis, ir kara noziedznieks?
Tā nav gluži Trampa izpratne, ka Putins būtu kara noziedznieks. Tramps nekad nav izteicies, ka Putins tāds būtu.
Tramps nav izteicies, bet to saprot normāli domājoši cilvēki.
Jā, Trampam ir līdzekļi, lai izbeigtu karu.
Iet bojā tūkstošiem cilvēku, tiek nopostītas Ukrainas pilsētas, karš kļuvis par genocīdu pret ukraiņiem, kas joprojām notiek! Daudz nevajag, lai to saprastu.
Jāskatās, kam tas ir bezjēdzīgs karš. Putinam tas ir ļoti jēdzīgs karš, jo tas notiek par impēriju.
Protams. Ja viņš neiegūst Ukrainu, nav impērijas un nav arī imperatora. Bet ja tā mazliet padomā: kam tas viņam vajadzīgs? Šim čekistam taču sen jau ir viss. Ko vēl vajag?
Nevienam imperatoram nav svarīga tikai personīgā labklājība. Viņam ir mērķis: viņš vēlas ieiet vēsturē.
Putins jau ir iegājis vēsturē.
Un vissliktākajā veidā. Bet jāteic, ka ne visi šo karu vērtē vienādi. Es domāju gan Krieviju, gan daudzas valstis pasaulē. Mēs nedzīvojam homogēnā vidē. Un tas labi, citādi būtu šausmīgi neinteresanti. Pasaule ir dažāda, un vērtējumi ir dažādi.
Tūlīt būs pagājuši pilni četri kara gadi, un tas kļūs garāks par to, ko krievi dēvē par “lielo tēvijas karu”. Sākumā Eiropa domāja: nē, krievi neuzbruks Ukrainai, un dienu pirms uzbrukuma Krievijas ārlietu ministrs Lavrovs publiski pauda melus, ka neviens nekādu uzbrukumu neplāno.
Viņi joprojām melo. Tramps sarunāja ar Putinu, ka nedēļu nebumbos Kijivas enerģētikas uzņēmumus - kamēr valda briesmīgais aukstums. Protams, tie bija meli. Vēl Putins pasaka: mēs mieru varam noslēgt tikai ar draudzīgu Ukrainu, respektīvi, ar tādu, kas jau ir padevusies. Krievijā nav nekāda iekšējā spiediena beigt karu, viņi ir gatavi to turpināt: impērijas mērķi vēl nav sasniegti.
Ar ekonomiku Krievijai esot slikti.
Turklāt Tramps ir panācis vienošanos ar Indiju, ka tā pārtrauks pirkt Krievijas naftu, un Indija bija viena no lielākajām pircējām. Ķīna savukārt kā pirka, tā pirks to naftu. Bet no Indijas tas būs jūtams sitiens pa Krievijas ekonomiku.
Vai Krievija sabruks, ja zaudēs karu?
Domāju, ka ne. Neredzu šādu politisku kustību, lai Krievija sadalītos sīkākās valstiņās. Varētu būt fundamentālas reformas, Krievija varētu kļūt vairāk centralizēta. Un tas, iespējams, nebūtu nemaz tik slikti.
Ar nosacījumu, ka valsts priekšgalā būtu konstruktīvs cilvēks ar smadzenēm, nevis militāru mērķu apsēsts indivīds.
Krievijā ir daudz cilvēku ar smadzenēm, tikai viņiem nav ne vārda, ne iespēju. Kamēr šīs valsts doktrīna ir tāda, kāda tā ir, viss paliek pa vecam.
Nesen Krievijā tikai veikta aptauja, kas parādīja, ka 76% iedzīvotāju atbalsta karu Ukrainā. Ne jau viens pats Putins karo.
Protams. Tie, kuri karā ir zaudējuši savus ģimenes locekļus, tiek nopirkti. Vīrs, dēls vai tēvs iet bojā, ģimene saņem piecus miljonus rubļu kompensācijā, nopērk dzīvokli, viss labi. Aizsūta karā otro dēlu. Tas arī iet bojā. Tad nopērk mašīnu. Vai nav jauki?
Vai Eiropas atbalsts Ukrainai ir pietiekams?
Domāju, ka jā. Eiropa ir līderis atbalsta ziņā. Eiropa aktīvi meklē ceļus, kā to darīt. Kā jau teicu, ne visa Eiropa ir vienprātīga atbalsta ziņā. Ir valstis, kas bloķē atbalstu. Taču ES ir veiksmīgi tikusi galā ar tiem, kuri vēlas kaut ko bloķēt.
Otrā lieta, kas ir grūtāka, tā ir militārās industrijas atjaunošana, jo pēc Otrā pasaules kara beigām tā tika samazināta līdz minimumam. To atjaunot ir sarežģītāk nekā atrast naudu šim mērķim.
Vai Latvijas atbalsts Ukrainai ir gana liels?
Mēs esam līderi.
Baltijas valstu vidū?
Vispār, kopumā ņemot. Mēs esam tie, kuri rāda priekšzīmi citiem, kā ir jāatbalsta.
Kā jūs domājat - kāds skatījums varētu būt Putinam uz Latviju? Kas mēs viņam esam?
Savulaik man uzdeva līdzīgu jautājumu, un es atbildēju, ka, par laimi, mēs esam ienaidnieki.
Par laimi?
Jā, par laimi. Jo tad mēs neesam nodevēji. Tie, kuri atšķeltos no Krievijas - Kazahstāna, Baltkrievija -, tie būtu nodevēji. Ukraina atšķēlās, un sekas ir redzamas. Mēs esam ienaidnieki - tāpat kā somi, zviedri, poļi, lietuvieši, igauņi. Ceru, ka Putins ir sapratis, ka Staļina kļūdu atkārtot nevajadzētu.
Kuru jūs domājat?
To, ka baltieši sagrāva visu Padomju savienību.
Miera sarunām, kas patlaban notiek, būs kāda jēga?
Tas ir tāpat kā skatīties kristāla bumbā. Ir labi, ja notiek miera sarunas: tā ir zināma cerību forma. Faktiski tās var būt sekmīgas tikai šādos gadījumos: ja Ukraina ar militāriem līdzekļiem gūst pārsvaru kaujas laukā plus Krievija tiek novājināta ar ekonomiskiem līdzekļiem. Kara sākumā man bija cerības, ka globālās sankcijas neļaus Krievijai pavilkt kara mašinēriju. Taču ir Ķīnas faktors, dažādi veidi, kas ļauj apiet sankcijas. Starptautiskā tiesiskā kārtība, ko mēs gribam realizēt, arī nav ideāla: tā neļāva pilnībā nobloķēt Krieviju. Apejot sankcijas, Krievijā varēja dabūt iekšā preces, kas tai vajadzīgas. Sankcijām jābūt efektīvākām.
NATO loma šajā situācijā?
NATO loma ir Krievijas ekspansionistisko lomu atvēsinoša. Domāju, Putins negribētu testēt šīs lomas nozīmīgumu. Tomēr Tramps tic Putina solījumiem - piemēram, ka nedēļu netiks bombardēti Ukrainas enerģētikas objekti.
Toties pastiprināti tika bombardēti civilie objekti, pat dzemdību nams. Tātad NATO vienkārši atvēsina karstās Krievijas galvas?
Tā loma ir atturoša. Tas jau arī ir NATO uzdevums: atturēt ekspansiju.
No pirmā centimetra.
Kaut kā tā. Tieši tāpēc neesmu pesimists un nedomāju, ka NATO sabruks. Šis veidojums ir sistēmisks un atrodas katras valsts aizsardzības militārajās struktūrās. Neatkarīgi no tā, ko Tramps pasaka Davosā, to, ko Amerika dara atbilstoši saistībām, to tā arī izdara. Nupat ASV iedeva Latvijai 200 miljonus dolāru, lai stiprinātu mūsu aizsardzības spējas. ASV militārās struktūras ļoti labi saprot, kurš ir ienaidnieks. Tāpat arī Krievijas militārās struktūras “atkušņa” laikos saprata, kurš ir ienaidnieks - ASV. Un šodien tur nekas nav mainījies - neatkarīgi no tā, vai notiek dialogs starp valstu līderiem.
Jau runājām par to, ka militāro industriju atjaunot un radīt no jauna nav viegli. Bet Latvijā topot prettanku mīnu ražotne.
Jā, kopā ar vāciešiem. Tas ir labi, ka audzējam savu militāro industriju. Tas ir izdevīgi arī vāciešiem, jo izveidot prettanku mīnu rūpnīcu Latvijā ir vienkāršāk nekā Vācijā. Tur tas varētu būt politiski sarežģīti, jo pēckara periodā Vācija ir izteikti pacifistiska valsts. Ej nu sazini, vai tur kāds negribēs gulties uz sliedēm, protestējot pret tādas rūpnīcas būvi.
Nobeigumā par ko citu. Tuvojas Saeimas vēlēšanas. Uz ko jūs cerat: uz ideju cīņu vai emocionālu kampaņu? Un zināt jau, par ko balsosiet?
Šobrīd par to nelauzu galvu. Solījumi, protams, nāks no visām partijām. Bet es ceru, ka politiķi dos solījumus, kas ir ticami, ne tikai pamatoti ar spējām tos pildīt. Es gaidu asu vēlēšanu cīņu, kurā viens lielais bloks ir ekonomika. Klāt nāks migrācijas jautājums, jo dzimst mazāk nekā mirst. Bet kādam taču ir jāstrādā.
Tad jau būs jāved iekšā migranti.
Nu, ielu slaucītājus mēs gluži negribam vest iekšā. Bet jau šodien jāsāk domāt, kā celt produktivitāti, jo bez tehnoloģiju attīstības, bez viedajām investīcijām mēs nespēsim pacelt produktivitāti un pacelties no pēdējām vietām. Patlaban finanšu sektors sāk atgriezties normālā darba ritmā, un mums jātaisa uzrāviens. Bet kura no partijām ir spējīga to izdarīt? Patlaban ir tāda negatīvisma priekškampaņa: viss ir nepareizi! Bet kurš var pateikt, kas ir pareizi? Vēl, protams, ir laiks - pusgads.
Par to, kas būtu pareizi, Saeimai un valdībai vajadzēja domāt jau iepriekšējos četrus gadus.
Ja četrus gadus par to tikai runā, galveno var aizmirst. Un tomēr ekonomikā parādās pozitīvas zīmes. Bet problēma ir tāda, ka mums patīk taisīt mazas un perfektas lietiņas, kuras nespēj konkurēt ar lielām un stiprām lietām. Tā acīmredzot ir latviešu mentalitāte. Kāpēc netiek runāts par uzņēmumu apvienošanos? Ja, piemēram, piena industrija apvienotos vienā lielā uzņēmumā, lai spētu izkonkurēt kādu citu uzņēmumu? Bet attiecībā uz prettanku mīnu ražotni - tā rodas faktiski tukšā vietā, un es varu tikai apsveikt uzņēmīgos cilvēkus, kuri to veic.
