Krāsns lauku mājā iekurināta, un mēs ar prezidentu (2011–2015) Andri Bērziņu varam parunāt – ne tikai par ziemas spelgoni, ne tikai par pavasari, ko gaidām dabā un politikā, bet arī par valsti, par cilvēku izjūtām un cerībām. Laiks ir tik sarežģīts kā senlaiku tamborējums. Bet daudz melnāks. Tāpēc sveču mēnesī vajag nest gaismu.
Nu jau drīz sāksies piektais gads kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā. Kā jums šķiet - cilvēku attieksme pret šo baiso notikumu ir mainījusies? Vai ir mainījusies attieksme pašiem pret sevi?
Manuprāt, cilvēki ir vairāk ierāvušies sevī. Vairums netic nekam un nevienam. Daudzi neredz nākotni, negaida no tās neko. Tāda sajūta, ka esam krustcelēs. Ne tikai Latvija, bet visa pasaule - krustcelēs.
Nu jau gan jūs pārspīlējat! Paskat, mūsu valdības vīri un sievas gan tā nedomā: viss ir labi! Mūsu premjere Evika Siliņa tūdaļ dosies uz Apvienotajiem Arābu Emirātiem runāt par investīcijām, pēc tam - uz olimpiskajām spēlēm.
Grūti novērtēt, kāds būs investīciju sarunu rezultāts. Bet olimpiskās spēles vairs nevarētu saukt par olimpiskajām spēlēm, jo kari, kas notiek pasaulē, nebeidzas. Kādreiz olimpisko spēļu laikā visus karus apturēja. Runājot par karu Ukrainā… Visu laiku ir augstu amatpersonu tikšanās, bet vai no tā būs kāds rezultāts - grūti novērtēt.
Tiekas jau tās personas, bet kāds no tā labums? Krievi bombardē Ukrainu tikpat cītīgi kā pirms sarunām.
Tas jau ir tas jautājums, kā to karu izbeigt. Ja man kādreiz būtu jautāts: vai ir iespējams tāds karš, kāds bija Otrais pasaules karš - ilguma ziņā, es nekad tam nenoticētu. Iet bojā nevainīgi cilvēki. Grimst ekonomika. Nekad neesmu bijis pesimists, bet, redzot, kā tas viss attīstās, šis karš novedīs pie globālās ekonomiskas krīzes. Jebkuras sankcijas sagrauj cilvēku dzīvi un nākotni, vēlmi kaut ko darīt. Ja kāds cer, ka sankcijas var salāpīt pasauli, viņš kļūdās. Tās valstis, kas vēl var grābt bagātības no zemes, tās vēl iet uz priekšu. Pārējiem tas ir sarežģīts vingrinājums.
Jūs sekojat tam, ko dara (vai nedara) mūsu valdošie. Kā vērtējat viņu veikumu?
Pilnīgi aplama ir situācija ar budžeta deficītu. Katrs Latvijas iedzīvotājs ir parādā 10 200 eiro. Ja katrs cilvēks personīgi būtu parādā šādu summu, kāda tā dzīve būtu? Var jau uz nākotnes rēķina aizņemties 20 miljardus eiro, bet attaisnojuma tam nav. Tas nākotni sagrauj pilnībā. Piemēram, “Rail Baltica” - tagad jau ir skaidrs, ka nekāda atdeve no tā nekad nebūs. Vērtējot cilvēku skaitu un vecuma struktūru - kurš brauks ar to vilcienu? Tas ir ceļš, kas ved uz nekurieni. Tieši tāpat kā miljardu aizņemšanās. Kad vajadzēs to naudu atdot, tas maks būs vērtīgāks par to naudu, kas tajā iekšā. Ja valdība nesāks domāt loģiski, tas būs ceļš uz to pašu nekurieni. Arī visi militārie ieguldījumi nedod atdevi nākotnei. Peļņas tur nav nekādas.
Bet kā ar dzelzceļa nojaukšanu pie Krievijas robežas?
Priecājos, ka vismaz augstākie militārie vadītāji to saprot. Tas nav grūti izdarāms. Bet tas tāds kā smieklīgs joks. Viens joks jau ir uzcelts: robeža. Jebkurš, izņemot meža zvērus, tam var mierīgi iziet cauri. Paņem standziņas, pārknieb un ej! Bezcerīgāku ieguldījumu grūti iedomāties. Kāda konkrēta grupa no tāda “biznesa” kaut ko iegūst. Bet valsts?
Milzu bizness esot arī vēja parki.
Vajadzīgas milzu jaudas, infrastruktūra, lai vadītu projām to, kas ir nepastāvīgs - sevišķi jau vējš. Ilgākā termiņā tas radīs papildu problēmas. Bet man šajā jomā ir cits viedoklis. Tas elektroenerģijas veids, kas desmit gados varētu pārņemt Latviju. Tā ir neitrīno enerģija.
Pastāstiet, lūdzu, sīkāk.
Ir sācies process, kas ražo iekārtas, kas iegūst neitrīno. Tas ir kosmiskais starojums. Tad vairs nevajadzēs ne pārvadus, ne sadales tīklus. Bet, runājot par vēja parkiem, pati pieeja ir neticami smieklīga: ja kādam vajag vēja ģeneratoru, lai liek pie mājas un ražo elektrību. Saules baterijas tādā ziņā ir jēdzīgākas.
Parunāsim par divkosību. Mēs palīdzam Ukrainai, ziedojam, ražojam tai kaut ko. Un tajā pašā laikā mēs tirgojamies ar Krieviju. Daudzos veikalos ir Krievijas produkti. Mēs atbalstām agresora ekonomiku.
Tas ir tāpat kā pirkt Krievijas naftas produktus caur jebkuru valsti, maksājot trīsreiz vairāk. Siguldā, kur parasti iepērkos, neredzu Krievijas produktus. Es aplūkoju produktu izcelsmi.
Vai sabiedrība sāk mazliet piegurt, atbalstot Ukrainu?
Es jau pieskāros šim jautājumam: ir jādara viss, lai šis karš beigtos. Tur jau ir tā lieta, ka pasaule ir sagriezusies tā, ka nav neviena, kurš to aptur. Iznāca Angelas Merkeles grāmata “Freiheit” (Brīvība), pēc tam iznāca Katjas Glogeres un Georga Maskolo grāmata “Das Versagen” (Neveiksme). Abas grāmatas izlasot, var sajust pretrunas Rietumu pasaulē: realitātē nav iespējams atrisināt ļoti daudzus jautājumus. To pašu Ukrainas jautājumu. Ne jau Putins izdomāja dalīt Ukrainu, to izdomāja Hruščovs. Kad 1947. gadā sākās sarunas par Eiropas tālāko attīstību, pirmais punkts bija kopīgas armijas izveidošana. Bet tagad nav vienota spēka un vienotas sapratnes, kā to bīdīt uz priekšu - es domāju, Eiropas daļā.
Taču arī Latvijā augstākajās aprindās nav nekāda uztraukuma par to, kā viss virzīsies uz priekšu.
Tas ir redzams. Latvijā tostarp paceļ kaut kādu Stambulas konvenciju, kas galīgi nav pamata temats šim laikam. Pasauli var viegli apmuļķot: tagad galvenais temats ir Epstīna faili. Daudz vieglāk ir runāt par pagātni, piemēram, par Epstīnu, nevis par nākotni. Bet diemžēl ir tā: Amerikā divas lielās partijas netiek galā ar visādiem epstīniem, Latvijā visas 53 partijas diez vai tiks galā ar vietējiem epstīniem. Latvijas pusotrs miljons iedzīvotāju, kas patiesībā ir viena maza pilsētiņa, ir tik maz, ka visa pārvaldes sistēma ir jāsāk būvēt no jauna. Miljardu parāds jāsamazina un jāiet uz attīstību. Latvijā ir pietiekami daudz gudru cilvēku, kuri var izveidot saprātīgu, nelielu pārvaldi, kas visu virza uz priekšu. Ja mēs gribēsim izdzīvot kā valsts, tas mums būs jādara.
Kur jāiegulda nauda?
Veselības aprūpē, izglītībā, jo bizness balstās tieši uz to. Bet vai tas izdosies - mēs nezinām. 1990. gadā bija daudz skaidrāk redzams, kur un kā iet. Tagad ir lielāka migla. Taču skaidrs, ka ir jāmeklē ceļš, nevis ienaidnieki.
