1991. gada 13. janvārī padomju militāristi ar tankiem nogalināja 16 lietuviešus, kuri sargāja Lietuvas televīzijas torņa aizstāvjus. Tajā pašā naktī Latvijas Tautas frontes vadītāji Dainis Īvāns un Romualds Ražuks Latvijas Radio aicināja Latvijas iedzīvotājus pulcēties Doma laukumā – Latvijas aizstāvībai. Mazliet vēlāk izskanēja ideja būvēt barikādes. Ir pagājuši 35 gadi kopā tā brīža. Par to stāsta Tālavs Jundzis, tā laika Augstākās Padomes aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs, tagad – Daugavpils universitātes padomes loceklis.
Vai atceries, kurš bija barikāžu idejas autors?
Intriģējošs jautājums… Tie, kuri šo ideju pasvieda, uzskata, ka viņiem ir pirmtiesības uz šo jautājumu. Arī man bija tas gods būt par šīs idejas veidotāju un īstenotāju. Odisejs Kostanda, kurš darbojās Augstākās Padomes aizsardzības un iekšlietu komisijā, stāstīja par padomju armijas aktivitātēm, jo jau 1990. gadā mēs domājām, kā padomju armiju varētu dabūt ārā no Latvijas un Baltijas valstīm.
Lietuviešiem bija ļoti aktīvs aizsardzības ministrs - Butkevičs, kurš teica: ja sāksies kādas padomju armijas aktivitātes, jāceļ barikādes. Tas bija 1990. gada augustā. Savukārt viens mans bijušais skolotājs, vēsturnieks, uzskatīja, ka barikāžu idejas autors ir tieši viņš. Ar šiem piemēriem gribu teikt, ka ne jau viens vien cilvēks iedomājās par barikāžu nepieciešamību. Tolaik presē pamanīju, ka vārds “barikādes” skanēja ne vienā vien vietā. Bet Latvijas Tautas frontes decembra paziņojumā nebija ne vārda par barikādēm. 12. janvārī notika Latvijas Tautas frontes domes sēde Latvijas Universitātes Lielajā aulā. Tur runājām par to, cik cilvēkiem vajadzētu sargāt stratēģiskos objektus. Bet nedzirdēju vārdu “barikādes”.
13. janvāra naktī Augstākās Padomes sekretāre, galīgi sanervozējusies, izstāstīja man, kas notiek Lietuvā. Devos uz Augstāko Padomi. Dainis Īvāns jau bija uzstājies Latvijas Radio četros naktī. Augstākajā Padomē bija Jānis Dinevičs, Juris Dobelis, Odisejs Kostanda, Jānis Škapars, Andrejs Krastiņš… Gorbunovs tajā laikā bija Igaunijā.
Dainis Īvāns mēģināja sazvanīt Maskavu, Jazovu, Pugo… Bet neviens necēla klausuli, kaut gan viņiem visiem bija sekretāres. Tie taču bija speciālie, īpaši, ne jau kaut kādi pilsētas telefoni. Pilnīga bezspēcība: neko nevar uzzināt. Galvenā doma: kas un kāpēc notiek Lietuvā?
Pulkstenis jau bija septiņi no rīta, un mēs domājām: ko darīt? Ieroču mums nav, nekā nav… Un Odisejs Kostanda pēkšņi saka: “Celsim barikādes.” Nodomāju: Škapars tūlīt pateiks - ko tu atkal trako? Bet viņš piekrita: jā, celsim, Odisej, ķeries klāt. Tad mēs visi tā kā atdzīvojāmies. Augstākajā Padomē bija pašvaldību nodaļa, ko vadīja Pērs Sterniņš. Tad jau sāka iezīmēties, ka uz Rīgu vajag sūtīt smago tehniku, un Kostanda uzreiz pieķērās šai idejai. Ideja bija tāda, ka smagā tehnika jāved uz Rīgu, uz Augstāko Padomi, uz Vecrīgu.
Tas notiks ļoti ātri.
Saruna mums beidzās ap pusastoņiem, Odisejs ātri dabūja Sterniņu, sākās zvani pašvaldībām. Pieslēdzās lauksaimniecības ministrs Dainis Ģēģeris. Ap desmitiem no rīta smagās mašīnas sāka nākt uz Rīgu.
Cik apmēram bija šo smago mašīnu?
Aptuveni 15 000. Viss bija pilns ar mašīnām - Vecmīlgrāvis, TV tornis, Dzirnavu iela, Vecrīga… Dainis Īvāns aicināja cilvēkus uz mītiņu pulksten divos, bet barikādes sākās jau agrāk. Mēs kopā ar Odiseju piesaistījām Latviešu strēlnieku apvienību, viņi arī iesaistījās darbā, palīdzēja izvietot mašīnas.
Bet vēl jau bija betona bluķi.
Tie bija otrajā nedēļā. Mašīnas arī nevarēja salikt, kā pagadās. Tanki šīs mašīnas ātri vien varēja nobīdīt. Tāpēc tās salika skujiņas veidā. Pateicoties strēlnieku apvienībai un tās militārajām zināšanām, uz kartēm tika izvietoti posteņi barikādēs pa visu Vecrīgu. Sanāca 43 posteņi septiņos sektoros, katrā postenī bija atbildīgais. Viss notika milzīgā ātrumā. Kad cilvēki divos dienā sanāca uz mītiņu, viss jau bija izvietots.
Vai barikādes spētu aizturēt padomju tanku uzbrukumu?
Šķērslis būtu, bet neko daudz jau neaizturētu. Aizkavētu uz minūtēm divdesmit. To mēs visi sapratām, bet mērķis bija parādīt pasaulei, kurš ir uzbrucējs. Mēs tādi ideālisti. Mēs visi sapratām, ka barikādes ir piesegs, lai visi saprastu, kurš kuram uzbruka.
Bet šīs barikādes tomēr provocēja padomju militāristus?
Ja provocētu, tad viņi dotos uzbrukumā.
Un kāpēc tad viņi nenāca uzbrukumā?
Krievu ģenerāļa Kuzmina vārdi kādā trešajā dienā bija: “Ko es tur varu izdarīt? Tur ir kādi 80 000 neapbruņotu cilvēku. Šaut nost?” To viņš teica saviem oponentiem. Domāju, ja barikāžu nebūtu, Kuzmins vienkārši izdzenātu šos cilvēkus.
Cik humāni.
Nākamajās dienās pasaulei tika parādīts, ka cilvēki tur nevis vienkārši stāv, bet viņi ir nobloķējušies. Šī situācija lika Maskavai pierauties.
Kāpēc Maskava sāka ar Lietuvu, nevis ar Latviju?
Lietuva Maskavai nepatika visvairāk. Ja palasām Gorbačova memuārus, visvairāk gānīta tiek Lietuva. 1990. gadā Lietuva pieņēma savu neatkarības deklarāciju, tad tika atkārtots nepārtraukti - Lietuva, Lietuva! Bet par Latviju pēc barikādēm Gorbačovs vairs nevarēja teikt, ka tur kaut kādi daži radikāļi neļauj Maskavai ieviest pareizo kārtību. Turklāt Gorbačovs bija ļoti atkarīgs no naudas, lai Padomju savienība varētu izdzīvot pēc naftas cenu krituma. ASV prezidents tā arī pateica: ja miermīlīgā ceļā netiksiet galā, uz naudu neceriet.
Barikādes faktiski izbeidzās 20. janvārī. Bija taču kaut kādas baumas, ka 20. var notikt kas nopietns? Un tiešām arī notika: padomju militāristu uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Gāja bojā miliči, tika nogalināts kinooperators Andris Slapiņš, nāvīgi savainots kinooperators Gvido Zvaigzne…
Mūsu štābā bija informācijas sektors, visā Rīgā bija novērotāji, kas mums zvanīja par notiekošo, mobilās novērošanas mašīnas. Protams, uz štābu nāca arī dezinformācija. Man tika nodota informācija, ka Baltezera sūkņu stacijā esot bijusi slepena tikšanās un tajā esot runāts par to, ka ap 19. janvāri uzbruks valdības mājai vai kādai no ministrijām. Ticēt vai neticēt? Sazvanīju Iekšlietu ministrijas dežurantu un informēju viņu par to. Un 20. janvārī tas notika.
17. janvārī notika AP tautfrontiešu frakcijas sēde, un runas lielākoties bija par to, ka vara nav pārgājusi ienaidnieku rokās, tāpēc barikādes ir jānojauc. Es pretojos un lūdzu saglabāt barikādes vēl dažas dienas. Arī Odisejs pretojās nojaukšanai. Godmanis bija par nojaukšanu.
Tad pienāca 20. janvāra vakars, kad Godmanis uzstājās televīzijā. Un tieši tajā brīdī sākās uzbrukums Iekšlietu ministrijai. Vispār jau Godmanis kā valdības vadītājs domāja pareizi: viņam bija atbildība par cilvēkiem. Ko tad mēs, deputāti - par ko tad mēs atbildējām?
Ja salīdzinām šodienu un barikāžu laiku - kuru situāciju var uzskatīt par bīstamāku?
Toreiz situācija bija ļoti konkrēta. Šodien tiešā veidā mums neviens nedraud, tagad tas viss iet caur Ukrainu. Bet šodien situācija tik un tā ir ļoti bīstama, tā var būt tuvu tai, kas bija barikāžu laikā. Un runāsim par Baltijas valstu reģionu, jo Eiropa sākas ar Baltiju. Situācijā, kad NATO sāk šķobīties, jāsāk domāt… Kādreiz bija tā: mums ir Amerika, mums ir NATO. Toreiz bijām pietiekami droši, jo Putins ļoti baidījās no NATO. Tagad mūsu nedrošība ir ļoti pieaugusi.
Vai mūsu valdība un it sevišķi Aizsardzības ministrija dara visu, lai mēs justos drošāk?
Es domāju, ka gandrīz visu. Par daudz ko var diskutēt. Es gribētu, lai mūsu ārlietu resors ir aktīvāks. Mūsu dronu koalīcijas ideja bija
laba, bet to pārņēma Lielbritānija un citas valstis. Tagad mūsu aktivitāte ir augusi. Man gribētos, lai starptautiskos forumos vairāk parādītos Latvija - Lietuva un Igaunija ir daudz aktīvākas. Mēs esam ANO Drošības padomē, un pēc krievu “orešņika” palaišanas Latvija ierosināšot jautājumu par šo tēmu. Kāpēc nākotnē? Uzreiz vajadzēja ierosināt! Mazām valstīm tas ir vienīgais līdzeklis - runāt un rosināt. Patlaban studentiem lasu lekcijas par starptautiskajām tiesībām. Un ko man viņiem teikt, ja tās ir izbeigušās no visām pusēm? Kādreiz varējām runāt par Krieviju, tagad ir notikumi ar Grenlandi. Lielajām valstīm starptautiskās tiesības ir kā zilonim skudras, kas tikai traucē kustēties. Skudras kliedz, bet zilonis to nedzird.
