“Mēs šādā satraukuma situācijā dzīvojam jau trīs gadus. Bet domāju, ka panikai nav pamata. Jādara savi darbi, jāstrādā ar sabiedrību. Iedzīvotājos jābūt drošības sajūtai,” piesardzīgā optimismā teic Ludzas domes priekšsēdētājs Edgars Mekšs, kad runājam par topošo pretmobilitātes likumu un Ludzas novadu kā pierobežas zonu. Bet tēmu ir daudz, un Edgars Mekšs tās labi pārzina.
Kā jūsu pilsētā un novadā sokas ar jauntopošā pretmobilitātes likuma realizāciju? Tas gan vēl nav pieņemts, taču, jādomā, drīz tiks apstiprināts Saeimā. Vai Ludzas iedzīvotāji nav satraukušies par notiekošo - gan likuma sakarā, gan robežas tuvuma sakarā?
Nesen mūsu novada pilsētā Kārsavā tika organizēta sapulce, kurā piedalījās gan Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs, gan pārstāvji no Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem. Viņi skaidroja likuma būtību un atbildēja uz iedzīvotāju jautājumiem.
Kāda bija noskaņa iedzīvotājos?
Tajā sapulcē - diezgan mierīga. Mēs sapratām, ka ar ikvienu, kuru tieši skars šis likums, procesa virzītāji sazināsies līdz gada beigām. Ar katru īpašnieku, kura īpašumus skars process, sazināsies par kompensācijas apmēru. Saskaņā ar likumu ir paredzētas kompensācijas, un, ja šajā redakcijā likums tiks pieņemts, tad šīs kompensācijas būs taisnīgas.
Cilvēkiem, sevišķi seniem, tomēr būs ļoti grūti pamest savas mājas.
Likums skars konkrētus īpašumus tieši pierobežā. Jo ātrāk uzrunās tos, kuriem tiks atsavināts īpašums, jo ātrāk iestāsies miers mūsu cilvēkos. Patlaban uztraukums un neskaidrības ir pilnīgi visā sabiedrībā. Mēs esam iesnieguši priekšlikumus, tad jau redzēs, ko atbalstīs Saeimas komisijās.
Mēs saprotam, ka šis likums ir nepieciešams, jo primāri ir aizsardzība un drošība, tāpēc nekādus šķēršļus mēs nedrīkstam likt.
Taču mums jāaizstāv arī iedzīvotāju intereses. Ja ir šaubas par kādiem likuma punktiem, tad jāizdara viss, lai iedzīvotāji būtu apmierināti un nebūtu vīlušies darījumā ar valsti.
Bet jārīkojas operatīvi. Mēs nevaram veselu gadu ņemties ar īpašumu lietām. Mums ar iedzīvotājiem bija lietišķa tikšanās, lai saprastu, kas un kā notiks, kā būs ar nodokļu nomaksām. Diezgan specifiski jautājumi.
Ir plānotas vēl kādas sanākšanas?
Cilvēki izteicās, ka sanākšana varētu notikt Zilupē un Ludzā. Mēs par to informēsim cilvēkus.
Zilupe ir uz pašas robežas ar Krieviju.
Tāpat kā Kārsava.
Iedzīvotājos nav jūtams satraukums par to, ka burtiski pāris soļus tālāk ir agresorvalsts Krievija?
Mēs šādu sajūtu situācijā dzīvojam jau trīs gadus. Bet domāju, ka panikai nav pamata. Jādara savi darbi, jāstrādā ar sabiedrību. Iedzīvotājos jābūt drošības sajūtai. Ja pilsētas budžetā būtu paredzēts arī palielinājums aizsardzības vajadzībām, to mēs arī mērķtiecīgi ieguldītu.
Uzņēmējiem arī noteikti ir savas prasības šajā situācijā.
Protams. Izsolēs, kurās tiek izsolīti pašvaldības īpašumi, redzam, ka tajās “piedalās” piesardzība. Jūtams, ka aktivitāte ir samazinājusies. Uzņēmēji arī vērtē situāciju, par spīti tam, ka mēs mēģinām cilvēkus pārliecināt: mēs stiprinām robežu. Daudz kas ir saistīts ar investīciju ienākšanu, ar uzņēmējdarbības uzsākšanu pierobežā. Gan mums, gan valstij ir jādomā par atbalsta mehānismiem, lai motivētu cilvēkus šeit uzsākt komercdarbību. Daudzi gan izvēlas to uzsākt tālāk no robežas.
Pašvaldībai ir industriālā zona, un vēl pirms gada bija ierosinājums uzņēmējiem pārdot daļu no tās, lai uzsāktu biznesu. Kad nonācām līdz izsolei, neviens pretendents nebija pieteicies. Mēs jau nevaram pajautāt ikvienam uzņēmējam par to, kāpēc viņš nav pieteicies izsolei, bet jebkurā gadījumā tas parāda tirgus aktivitāti.
Tas ir liels zaudējums Latgalei: pieņemu, ka ne tikai Ludzā ir šāda situācija.
Protams. Valstij ne tikai jārunā par atbalstu Latgalei, bet jāveic konkrēti pasākumi. Ir apstiprināts Austrumu pierobežas rīcības plāns, bet mēs gribētu redzēt, kāds tad tam ir finansējums. Kas tad ir pierobežas pašvaldības? Tās, kuras reāli robežojas ar Krieviju un Baltkrieviju.
Taču tad, kad tiek pieņemti lēmumi, iezīmējas ne tikai visa Latgale, bet arī visa Latvija kā pierobeža. Tāpēc es vienmēr atgādinu, ka visas pierobežas pašvaldības ir specifiskas. Ludzas novadam ir 140 kilometru robeža ar Krieviju. Un tas daudz ko nozīmē. Jaunieši dodas kaut kur studēt, bet, ja dzimtajā novadā nav darba vietu, tad viņi uz šejieni neatgriezīsies. Teritorija paliks tukšāka. Tāpēc, stiprinot pierobežu, ir jādomā par īpašiem atbalsta mehānismiem.
Kādi varētu būt šie īpašie atbalsta mehānismi?
Piemēram, runājot par skolām: mēs cīnāmies par skolu, vidusskolu eksistenci. Tas ir ļoti svarīgi: lai te noturētu cilvēkus, ir jābūt vidusskolām. Kaut vai ar mazāku bērnu skaitu, kādu ir noteikusi Izglītības ministrija.
Un, ja mēs runājam par Eiropas Savienības fondu apguvi: sasniedzamie rādītāji visā Latvijā ir vienādi. Bet ja mēs salīdzinām Ludzu ar jebkuru citu pašvaldību, piemēram, Vidzemē, viņiem šie rādītāji ir vienkāršāk sasniedzami. Jo situācijas novados ir dažādas. Tāpēc mēs apsveram: startēt vai nestartēt konkrētajā fondu apguves pasākumā.
Mums ir ļoti svarīgi papildu finansējumu iegūt kādā ES fondā, bet tajā pašā laikā mēs vērtējam - varēsim vai nevarēsim izpildīt noteiktos kritērijus, kas visiem ir vienādi. Bet situācijas taču ir atšķirīgas! Mums ir iztukšoti daži pagasti, un tās jau ir problēmas. Taču tagad es vairāk runāju par to, ka blakus mums ir agresorvalsts, kuras dēļ tiek veikta robežas stiprināšana. Arī starp Latgales pašvaldībām ir atšķirība, nemaz nerunājot par to, ka Rīgas tuvumā esošās pašvaldība ir ekonomiski stiprākas.
Bet mums variantu nav: mēs dzīvojam un savu darbu darām, jo tā ir mūsu dzimtā puse. Jebkuras vietas ekonomiskās attīstības pamats ir uzņēmējdarbība. Mēs, pašvaldība, sakārtojam infrastruktūru, būvējam ceļus un ielas savu iespēju robežās, investējam izglītības iestādēs un dažādās infrastruktūrās sociālajā jomā. Cenšamies uzturēt pievilcīgu vidi.
Tagad startēsim projektā daudzdzīvokļu mājas būvniecībā. Bet arī tur ir savas nianses: daļa, kas šajā projektā jāiegulda pašvaldībai, ir ļoti liela. Taču, ja mēs runājam par pierobežu, domāju, valstij vajadzētu mūs atbalstīt. Jo tikai par to naudu, ko mums iedod ES, mēs nevaram uzbūvēt daudzdzīvokļu māju. Mums jāiegulda kāds pusotrs miljons eiro savas naudas. Tas nozīmē: mēs realizēsim šo vienu projektu, citiem projektiem un aktivitātēm naudas vairs nebūs.
Daudzos infrastruktūras projektos, kas jau novecojuši, arī nauda jāiegulda. Turklāt mums, salīdzinot ar bagātākām pašvaldībām, sociālais slogs ir daudz smagāks, un pašvaldības budžetā tā ir liela sadaļa.
* * *
Vairāk par pretmobilitātes likumprojektu var izlasīt šeit: Vai Daugavpili, Preiļus un Rēzekni Saeima gatava atdot okupantiem?
