Šodien pasaules politikas apskatnieki un vēsturnieki velk dažādas paralēles ar notikumiem pagājušā gadsimta 30. gados. Arī toreiz modē nāca autoritārais valsts pārvaldes modelis. Bija mēģinājumi “pielabināt” diktatorus un ar viņiem “vienoties”. Tagad mūsdienu politiķi tiek pielīdzināti to laiku līderiem – Čemberlenam, Čērčilam, Hitleram, Staļinam, Rūzveltam un citiem. Toreiz autoritārisma uzplūdi pasauli noveda pie 2. pasaules kara. Šobrīd notiek līdzīgi procesi. Vai tagad mums izdosies izvairīties no šīm nepatīkamajām vēstures paralēlēm? Šo jautājumu uzdevu LU profesoram, vēsturniekam Leonam Taivanam.
Leons Taivans: Eiropas mietpilsonis bailēs drebinājās toreiz un drebinās arī šodien
Bens Latkovskis
Nupat man bija intervija ar pieredzējušo politiķi un labu Krievijas pazinēju Jāni Urbanoviču. Viņa skatījums bija pesimistisks. Varbūt jums tas ir optimistiskāks?
Ja man jāatbild uz jautājumu: vai mums ir darīšana ar pirmskara simptomātiku, tad kā vēsturnieks varu, protams, pievienoties tiem, kuri šodienas laikmetā saskata zināmas paralēles ar pagājušā gadsimta diviem pasaules kariem. Šo pazīmju starpā ir politiskās, ekonomiskās un tehnoloģiskās analoģijas. Neatkārtošu jau daudzkārt minētās, bet tās, kas dažkārt tiek aizmirstas.
Pirmā pasaules kara gaitā sākās haoss, saistīts ar lielo pasaules impēriju (Osmaņu, Krievijas, Austroungārijas) sabrukumu, kas izpaudās kā visu karš pret visiem. Šajos haosa apstākļos izkristalizējās jauns spēks - ASV, kad prezidents Vudro Vilsons diktēja noteikumus, kā būvēt jauno Eiropu. Vecās impērijas bija nojaucamas un to vietā bija jānāk nacionālajām valstīm. Shēma bija paredzēta Osmaņu impērijas nojaukšanai, taču to veiksmīgi izmantoja arī Baltijas valstis, izstājoties no brūkošās Krievijas impērijas un nodibinot savu valstiskumu.
Versaļas miera līgums formāli pavilka svītru zem 1. pasaules kara. Tas bija formāls miers, kuru ASV prezidents nespēja nostiprināt. ASV politiskā noskaņa toreiz bija vērsta uz savu ekonomisko problēmu risināšanu - gluži tāpat, kā tas notiek šodien. ASV atteicās no dalības Tautu Savienībā (toreizējā “ANO”), kā arī atteicās no kontroles pār Eiropas politiskajiem procesiem.
Līdzīgi tam, kā Tramps dara šodien, Savienotās Valstis atstāja toreizējo agresoru Vāciju bez uzmanības, ļaujot tai atjaunot savu militāro varenību; atstāta savā dabā bija Krievija, kas plānoja komunisma ieviešanu visā pasaulē. Toreizējā lielvalsts Lielbritānija bija aizņemta ar savas impērijas lāpīšanu Indijā, Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Nacionālais egoisms beidzās ar 2. pasaules karu un Eiropas pārdalīšanu par labu uzvarētājai - komunistiskajai Krievijai.
Kāda ir ekonomisko problēmu un interešu loma šajos procesos?
Politiskajā ekonomikā šobrīd dominē cilvēki ar, ja tā var teikt, atpalikušiem uzskatiem. Mūsdienu Tramps ar saviem “tarifiem” īsteno protekcionismu, kas jau pagājušā gadsimta vidū skaitījās novecojusi teorija. Līdzīgā kārtā Putina sapnis par “Krievijas impērijas” atjaunošanu un Jaltas sistēmas reanimēšanu globālās ekonomikas apstākļos ir bezgalīgi atpalikusi būšana. Senatnē patiešām bija svarīgi sagrābt zemes ar iedzīvotājiem, lai tie maksātu iekarotājam nodokļus un darbotos viņa labā. Šodien lielo naudu taisa pavisam citādi un ir grandiozas iespējas tikt pie ārzemnieku makiem ar tīri ekonomiskām metodēm.
Ģeopolitikā, tā vien šķiet, arī atgriežas arhaiskas idejas?
Pagājušā gadsimta sākumā tā laika politiskie līderi Nikolajs II, Vilhelms II, Francis Ferdinands un citi bija ne mazāk atpalikuši savam laikam. Eiropas līderi pirms Pirmā pasaules kara ņēmās ar izkurtējušo Osmaņu impēriju kā ar puvušu olu - gluži tāpat, kā tas notiek šodien ar Krieviju. Eiropai likās, ka, sabrūkot Osmaņu impērijai, sāksies “lielā tautu staigāšana”, kā mūsu ēras 4. gadsimtā, kad sabruka kādreiz varenā Romas impērija. Kaut ko līdzīgu Eiropas teorētiķi gaida mūsdienās - kad Krievijas sabrukuma rezultātā katram teroristam somā būšot pa atombumbai.
Vēlāk Eiropas lielvaras gatavoja 2. pasaules karu, cenšoties “nomierināt” Hitleru, cerībā, ka viņa apetīti varēs remdināt. Austrijas anšluss, Minhenes 1938. gada kapitulācijas ir pilnīga analoģija tam, kā Rietumeiropa piekāpās Putinam viņa aneksijas pasākumos Dienvidkaukāzā, Ukrainā un citur. Apetīte rodas ēdot, bet Eiropas mietpilsonis bailēs drebinājās toreiz un drebinās arī šodien. Vēstures gaitā progresē zinātne, bet cilvēka uzvedība un tautu niķi nemainās ne par matu.
Kara tehnoloģijas gan ir mainījušās. Klauzevica aprakstītās milzu armiju cīņas kaujas laukā ir nomainījušās ar dronu cīņām, ar nelielu kaujinieku grupu intervencēm, kas ir pavisam kas cits.
Parasti aizmirsts ir tas, ka gan pagājušā gadsimta kari, gan gaidāmais Eiropas karš norisināsies ļoti izteiktā zinātniski tehnisko izmaiņu gaisotnē. Atgādināsim sev, ka abu 20. gs. pasaules karu priekšvakarā tika izgudrota un plaši ieviesta elektrības lietošana, telegrāfs, telefons, radio, iekšdedzes dzinējs, fotogrāfija, kino, ķīmiskā industrija, tēraudlietuves, aviācija. Ekonomikā ienāca industrializācija un rūpniecībā - konveijeri (1913).
Karš ir likumsakarīgs industrializācijas un tehnisko atklājumu paātrinātājs. Pirmais pasaules karš uzrādīja milzīgi straujas tehnoloģiskās inovācijas. Parādījās militārā aviācija (iznīcinātāji, bumbvedēji, izlūkošana no gaisa). Tanki un prettanku iekārtas, ķīmiskie ieroči (1915), zemūdenes, mašīnpistoles un ložmetēji aizvietoja veco kaujas tehniku. Tad arī dzima militārā komunikāciju sistēma - radio, telegrāfs, gaismas signalizācija; radās modernā loģistika, motorizētais ātrgaitas transports.
Mūsdienu tehniskie sasniegumi, kā rāda neseno karu vēsture (piem., droni Karabahas un Krievijas-Ukrainas karā), GPS navigācijas sistēmu izmantošana militāras darbības gaitā tāpat tiek modificēti un pilnveidoti neiedomājamā ātrumā. Karš, jādomā, ir neatraujama daļa no zinātniski tehniskās attīstības. Nav šaubu, ka arī mūsdienu karš paātrinās noteiktu tehnoloģiju attīstību, un, kāds izskatīsies karš pēc diviem trijiem gadiem, varbūt pat īsti šobrīd nespējam iedomāties.
Ja pareizi sapratu, tad jūsu nākotnes prognozes nav diez cik optimistiskas? Varbūt tomēr ir kaut kas tāds, kas ļauj ar gaišāku skatu raudzīties nākotnē? Piemēram, ja jau Krievija faktiski trīs gadus mīcās Ukrainā un uz priekšu lien burtiski gliemeža tempā, tad varbūt ir cerība, ka tā ne tuvu nav tik spēcīga, kā bija Hitlera Vācija ar savu spēcīgo industriju, bet drīzāk ir kā jūsu jau pieminētā “puvusī ola” - Osmaņu impērija. Varbūt tas dod cerības?
Visas esošās prognozes nav īpaši cerīgas. Ja tā var teikt, tad “pragmatiskās” kara iznākuma versijas, tādas kā ilgstošs pozīciju karš, divu Ukrainu (neatkarīgā rietumos un okupētā - austrumos un dienvidos) projekts, iesaldēts konflikts, tāds kā Piedņestrā, Osetijā, Abhāzijā, ir dominējošie trīs pieņēmumi. Pārējie nav vērā ņemami. Manuprāt, pārliecinošākā ir ieilguša kara perspektīva.
Risinājums nāks visdrīzāk no Krievijas. Ja kritīs Krievijas politiskais režīms, tad arī karš beigsies. Ja notiks lielākas izmaiņas Ukrainā, tad arī konfigurācija var mainīties - bet mazākā mērā. Ukrainā ir izteikts nogurums no kara, bet niknums nav pazudis. Rietumi turpinās pļāpāt un gaidīt, ļaujot, lai notikumi risinās paši no sevis. Un tomēr - neviens karš nav bezgalīgs. Šis ir izteikti personisku ambīciju karš, kurš ir vajadzīgs tikai vienai personai, un tas liek mums lūkoties nākotnē ar optimismu. Jo bez ieročiem pastāv aizvien nedrošāka veselība, galma intrigas un viņa augstība gadījums, kas nav prognozējams.
Vēsture māca, ka neatkarība vienmēr ir tikusi kaldināta karu ugunīs. Tā nu tas ir. Kas ir droši, tad tas, ka mums kaimiņos veidojas, aug, briest valsts, kas būs militāri stiprāka par Krieviju un arī - par jebkuru no Rietumeiropas valstīm. Tā ir Ukraina. Uz to arī lūkosimies ar pārliecību un cerību. Mazu valstu miera un eksistences garantija ir labvēlīgs starptautiskais izkārtojums. Tas, jādomā, pamazām briest par spīti redzamo konfigurāciju draudīgajai kustībai, par ko jau runājām sākumā.
Paldies.
