Kas koalīcijai aiz ādas saistībā ar nodokļu celšanu vai necelšanu, par metodēm, kā iegūt naudu aizsardzībai, par Donaldu Trampu, Eiropas ekonomiku un citām aktualitātēm “nra.lv” saruna ar nule kā darbu Saeimā pametušo Jāni Reiru (“Jaunā vienotība”).
Kad Anda Čakša (“Jaunā vienotība”) kļuva par izglītības un zinātnes ministri un nolika deputāta mandātu, Saeimā iekļuva Jānis Reirs. Andai Čakšai atgriežoties Saeimā, Jānis Reirs zaudē tā saukto mīksto mandātu parlamentā.
J. Reiram ir liela pieredze politikā, ir bijuši kāpumi un kritumi, ir gadu gaitā uzaudzēta “bieza āda”. Tāpēc viņš neizskatās sagumis. Drīzāk priecīgs, ka kādu laiku varēs atpūsties. Runājot par nākotnes plāniem, viņš sacīja, ka pagaidām par to vēl nav domājis.
Politikas vērotāju aprindās dzird sazvērestības teoriju, kas izskatās tuvu praksei - premjerei Evikai Siliņai, veicot valdības “restartu”, mērķis ir bijis atbrīvoties ne tik daudz no izglītības un zinātnes ministres Andas Čakšas, kā no Jāņa Reira, kurš nākotnē var patraucēt celt nodokļus. Viņš kā Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas priekšsēdētājs ir asi iebildis pret ideju celt nodokļus. Kā varat komentēt šādu versiju?
Tad, kad es to teicu, es uzskatīju un arī tagad uzskatu, ka nepieciešamie līdzekļi ir iegūstami, ekonomējot esošo budžetu. Tās organizācijas, kas sadarbojas ar valdību, tāpat uzskata, ka nepieciešams samazināt izdevumus valsts pārvaldē.
Protams, aizsardzībai un citām svarīgām lietām nauda kaut kur ir jāņem, taču nodokļu celšanai būtu jābūt pēdējai, ko pasākt, jo jāizdara daudzas citas lietas. Un pirmais ir izdevumu samazināšana valsts pārvaldē.
ASV Donalda Trampa administrācija ir paudusi mērķi samazināt birokrātiju par 10%. Latvijas politiķi ir runājuši par valsts pārvaldes izdevumu samazināšanu par 5%. Evikas Siliņas plānā ir administratīvā un birokrātijas sloga samazināšana par 25%. Ko nozīmē šādi skaitļi - atlaist ierēdņus, samazināt izmaksas valsts pārvaldei, likvidēt kādas institūcijas vai vēl ko citu?
Es domāju, ka nosaukt kādu precīzu skaitli ir nepareizi. Stāsts par to, ka birokrātijas samazināšana par 5% dos vienu miljardu eiro, neiztur nekādu kritiku. Es nedomāju, ka var samazināt pensijas, samazināt procentu maksājumus par valsts parādu, samazināt izmaksas par dalību starptautiskajās institūcijās un Eiropas Savienībā, kur katra dalībvalsts maksā naudu iekšā.
Bet principā administratīvā sloga samazināšana ir jāveic. Piemēram, būvniecības nozarē projekta stadijā Latvijā jāpatērē divreiz ilgāk laika nekā Igaunijā. Tāpēc investori izvēlas Igauniju.
Latvijas sabiedrībā kopš Zolitūdes “Maxima” traģēdijas ir palikusi rēta par to, ka tolaik bija likvidēta viena uzraudzības iestāde, kura varbūt būtu projektu pārbaudījusi un kļūdu materiālu stiprības aprēķinos pamanījusi. Tāpēc atbildīgās amatpersonas ir ļoti piesardzīgas un ar pārbaudošu iestāžu likvidāciju varbūt nesteigsies?
Bet šis lielveikals nebija vienīgais, kas tajā laikā tika uzcelts. Un notika esošās sistēmas pārkāpums. Un sabruka viena māja, nevis daudzas mājas.
Uzņēmēji sūdzas, ka Igaunijā un Lietuvā process ir daudz ātrāks - tās ir gan saskaņošanas, gan īgnāko ierēdņu neieinteresētība kustēties ātrāk. Tie ir diezgan lieli līdzekļi, kas šādā veidā tiek iesaldēti. Piemēram, pašvaldībām, kad tās uzbūvē Eiropas Savienības finansētu objektu, jāaizņemas nauda vai jāiegulda no saviem līdzekļiem un pēc tam ilgi jāgaida, kad tiks sastādīta inventarizācijas lieta, kas nozīmē, ka projekts vēlreiz tiek pārzīmēts. Un tikai pēc tam, kad projekts tiek pārzīmēts, var dabūt Eiropas naudu.
Piemēram, Lietuvā privātmājas var būvēt bez kādiem liekiem saskaņojumiem - ir arhitekts, kurš pašvaldībā ir atbildīgs par to, ir pašvaldību saistošie noteikumi, kas ir jāievēro, un tas ir viss. Nav vajadzīgi “sarkanie zīmogi” un “zilie zīmogi”.
Revīzija ir vajadzīga visās jomās, bet nedomāju, ka vajadzētu izdomāt kādu konkrētu, precīzu skaitli un tad mehāniski to pildīt.
Vēl ir metode aizņemties. Ir Latvijā politiķi, kas pauž, ka aizsardzībai nepieciešamā nauda jāaizņemas.
Tas ir kopējs ES jautājums. Mēs esam eirozonas valsts, un nosacījumi visām valstīm ir vienādi - ievērot fiskālo disciplīnu, lai Eiropas Centrālā banka varētu noturēt eiro stabilitāti.
Ja mēs gribam būt izņēmuma stāvoklī un izlūgties atļauju aizņemties vairāk savai aizsardzībai, tikpat labi aizņemties prastu arī, piemēram, Itālija, kurai nauda nepieciešama aizsardzībai pret nelegāliem migrantiem.
Pirms četriem pieciem gadiem aizņemšanās 1% apmērā no budžeta šķita daudz, bet tagad Latvija ir aizņēmusies gandrīz visu atļauto 3% limitu.
Pasaulē notiek trakas lietas - var gadīties, ka ASV ieviesīs milzīgu ievedmuitu Eiropas precēm. Kā šajos jaunajos apstākļos uzvesties Latvijai?
Mums nav iespēju pašlaik kaut ko darīt savrupi, bet jāseko tam, kāda ir Eiropas kopējā politika. Šī nav pirmā reize, kad Tramps taisa “uzbrukumu” Eiropai. Iepriekšējo viņa pilnvaru laikā tāds jau bija, un Valdis Dombrovskis vadīja darba grupu, kura taisīja atbildes gājienus. Pēc šiem atbildes gājieniem situācija normalizējās. Pieredze ir.
Tagad, iespējams, šāda ekonomiska kara apmēri būs lielāki, taču jau iepriekš ir skaidrs, ka šādā karā uzvarētāju nebūs - būs sāpīgi gan Eiropai, gan Amerikai pašai. Ja Tramps noteiks 25% ievedmuitu automašīnām, farmācijai un, piemēram, mikroshēmām, tas attieksies arī uz patērētāju.
Zāļu industrija Eiropā ir ļoti spēcīga - tieši inovatīvo medikamentu jomā. Tās ir dārgas zāles, un, ja vēl tām uzliks augstu ievedmuitu, daudzi amerikāņi nonāks šokā, kad pēc 15. aprīļa medikamenti milzīgi sadārdzināsies. Iespaids uz ASV iedzīvotāju maciņiem būs ļoti liels.
Tāpat Eiropas Savienība varēs ķerties pie rīkles “Google” un citiem ASV IKT gigantiem, kuri “aplasa” Eiropas reklāmas nozares naudu.
Arī Eiropai ir sviras un iespējas turēties pretī. Acīmredzot kādu laiku būs ļoti slikti, bet pēc tam ASV nāksies saprast, ka vinnētāju šādā karā nebūs. Meksika un Kanāda, kurām tiek uzlikta 25% ievedmuita, jau ir izveidojušas pretplānus, kas diezgan skarbi skars ASV. Zilonim, kas iegājis stikla izstrādājumu veikalā, nevajadzētu neuzmanīgi kustēties.
Tas ir Eiropas Savienības kopējais darbs, un laime, ka mums ir pieredzējuši cilvēki, kuri prot to darīt.
Kādā stāvoklī 2025. gada pirmos mēnešus ir iesākusi Latvijas ekonomika? Pagājušā gada nogalē bija bažas, ka sāk parādīties gan neliela inflācija, gan neliels iekšzemes kopprodukta (IKP) kritums.
Janvāris un februāris parasti nav izrāvienu mēneši un tādi nav bijuši arī šogad. Bija pagājušā gada nogalē IKP samazinājums. Finanšu ministrija ir samazinājusi šā gada IKP izaugsmes prognozi no gandrīz 3% uz 1,7%. Tas nozīmē, ka valsts neattīstīsies tik strauji, kā tika domāts tad, kad tika sastādīts budžets šim gadam. Un prognozes vēl trīs vai četras reizes mainīsies, izvērtējot tendences.
Bet ir arī labas lietas - lasām, piemēram, par nopietnām investīcijām Valmieras pusē, kur igauņu uzņēmums grasās celt lielu ražotni. Šādi gadījumi var dot labu stimulu izaugsmei.
Investīciju apjoma ziņā pagājušais gads bija labāks nekā iepriekšējais, un arī šim gadam izskatās labi priekšnoteikumi. Būs apgūstami nopietni Eiropas fondu līdzekļi, kas dos arī vairāku procentu IKP pieaugumu.
Tuvojas noslēgumam Eiropas Atveseļošanās fonda līdzekļi, kuri ir jāinvestē, jo nekādi pagarinājumi nav paredzēti, un jāmobilizējas šo investīciju apgūšanā. Gluži mīnusā nebūsim, bet arī lielu izrāvienu nevar paredzēt - notikumi ap karu Ukrainā neveicina stabilitāti ekonomikā un cilvēku vēlmi audzēt patēriņu. Bet patēriņš arī ir viens no izaugsmes rādītājiem.
Vai virspeļņas nodoklis jeb solidaritātes iemaksas bankām dod cerēto rezultātu?
To grūti pateikt - līdzekļi šādā veidā ir atrasti un tos novirza aizsardzībai.
Ir atšķirība starp iepriekšējo nodokli bankām, kur bija ERIBOR augstās likmes aizvietošana mūsu iedzīvotājiem, un to, kas ir tagad. Tas nebija nodoklis, tā bija nodeva, lai palīdzētu konkrētam sabiedrības slānim, kas bija nonācis grūtībās.
Šajā gadījumā šogad tas ir nodoklis - solidaritātes nodoklis.
Nodokļu celšanas ļaunums ir tajā, ka tad, kad budžetā naudas pietiek, tiek pārstāts revidēt izdevumus. To tā viegli var paveikt - paceļam nodokli par 2%, un mums viss ir, naudas pietiek gadiem. Tā ir nodokļu celšanas blakne - nodokļu celšana ir labs risinājums slinkiem politiķiem.
Valdības vēlme bija šaut divus zaķus vienlaikus - iegūt budžetā naudu un stimulēt kreditēšanu. Vai kreditēšana ir aktivizējusies?
Mēs Saeimas komisijā izstrādājām kritērijus tam, kādos apstākļos kreditēšana tiek uzskatīta par pietiekamu un bankai nav jāmaksā solidaritātes nodoklis. Taču pagaidām vēl nav informācijas, kādu iespaidu uz kreditēšanu tas ir atstājis.
