Par skandālu saistībā ar Valsts kontroles atzinumu; vai un kādēļ valsts iestādes izvēlas ar darbiniekiem tiesāties līdz galam, nevis slēgt mierizlīgumus; kādēļ Raivis Kronbergs piekrita kļūt par Valsts kancelejas direktoru; vai viņš cer nenonākt premjera vai viņa biroja nežēlastībā; ko tauta gaida no valsts pārvaldes un Valsts kancelejas direktora - "Neatkarīgās" intervija ar Valsts kancelejas direktoru Raivi Kronbergu.
Saistībā ar Valsts kontroles atzinumu par Zemkopības ministrijas elektroauto uzlādes staciju projektu uzvirmojis skandāls. Tolaik Zemkopības ministrijas valsts sekretārs bija Raivis Kronbergs. Kādēļ lēmāt būvēt tik dārgas uzlādes vietas?
Kad tika slēgts šis dārgais līgums, valdīja ideoloģija: zaļais kurss, klimata mērķi ir svarīgi, un arī Latvijai tie būs jāsasniedz. Mums, ministrijai un tās padotības un pārraudzības iestādēm, lauksaimniecības, mežsaimniecības un zivsaimniecības nozarei arī ir transporta parki. To bija un ir nepieciešams pārorientēt uz videi draudzīgākiem transporta līdzekļiem. Līdz ar to nepieciešama infrastruktūra, kura tos var apkalpot. Zaļais kurss nav lēts. Mēs to neieviešam vakardienai vai šodienai. Mēs strādājam ar skatu rītdienā. Tādēļ arī tika izvēlētas lieljaudas stacijas. Tas nozīmē, ka tu vari piebraukt, ieštepselēt, ātri uzlādēt auto un aizbraukt. Šīs stacijas tika plānotas un arī ir izvietotas visā Latvijas teritorijā, kur atrodas zemkopības resora iestādes.
Laikā, kad biju Zemkopības ministrijas valsts sekretārs, saskārāmies ar grūtībām piegāžu ķēdēs. Bija kovida laiks, un tad sākās karš, neparedzēto traucēkļu dēļ ar darbiem negāja raiti. Juridiskajā, tiesiskajā tvērumā gan viss bija kārtībā. Mana rūpe bija uzraudzīt, lai netiktu pārkāpts Publiskā iepirkuma likums, līgumi un tajos noteiktās prasības. Kāda jēga mums pirkt elektroauto, ja pie mūsu iestādēm un darba telpām nav uzlādes staciju? Ir regula, ir Iepirkuma likums. Tie ir jāievēro. Zemkopības ministrijai ir paliels autoparks, kurš ir jānomaina uz zaļo komponenti, bez infrastruktūras uzlādes auto vienkārši… tāpat kā mājas būvniecībā, taču nesāk ar karkasu!? Vispirms komunikācijas pievadi un tad karkass. Un kā tas būtu, ja mēs lauksaimniekiem, mežsaimniekiem un citām tautsaimniecības nozarēm prasītu sasniegt “zaļos” un klimata mērķus, bet paši, braucot pie nozares, klaji demonstrēsim, kas mums ir ērtāk, nevis Latvijas mērķus sasniedzam kopā!!! Tāpēc mana misija bija to visu apzināt un projektu realizēt līdz galam.
Šodienas acīm raugoties, es varbūt darītu savādāk, nebūtu tik daudz uzlādes staciju izvietotas pie Zemkopības ministrijas, bet tagad galvenais atrast risinājumu, lai uzlādes stacijas būtu pieejamas plašākam lietotāju lokam (visai publiskajai pārvaldei un ne tikai).
Tas ir stāsts par naudas līdzekļu iespējamo izšķērdēšanu. Ir arī cits stāsts, kur iespējams taupīt naudu. Bieži vien valsts iestāde uzstāj uz tiesvedību ar darbinieku, kuru atbrīvo no amata, lai gan pavisam reāli ir panākt ar viņu mierizlīgumu, vienošanos. No Valsts kancelejas un ierēdniecības puses ir uzstādījums - jāiet uz tiesu un strīds ar darbinieku jāiztiesā līdz galam, līdz tiesas spriedums stājas spēkā. Bet tiesāšanās taču valstij ir neizdevīga, jo darba strīdos darbinieks bauda lielāku tiesisko aizsardzību un tiesāšanas procesā gūst ienākumus, ja uzvar prāvā.
Mana nostāja un izmantotā prakse vietās, kur iepriekš esmu strādājis, - esmu vērtējis katru gadījumu atsevišķi, nestrādāju kā robots pēc vienota trafareta. Īpaši brīžos, kad redzu, ir izieta pirmā un otrā tiesu instance, un saprotu, ja stāsies spēkā valstij nelabvēlīgs otrās vai trešās instances spriedums. Nevajag tērēt resursus vienai vai otrai pusei vai vēl, nedod dievs, dzīt privātpersonu līdz Eiropas Savienības tiesām.
Mierizlīgums jau arī kaut ko maksā, un ir vesels aprēķins, cik liela ir mierizlīguma summa. Zemkopības ministrijas resorā es piedāvāju tādu risinājumu. Tur tiesvedību iniciēja viena biedrība, bet ne visi tam procesam uzticas.
Valsts kancelejā prakse liecina, ka iet līdz galam. Mums ir uzdevums, un es tajā noteikti aktīvi iesaistīšos, izstrādāt jaunu civildienesta jeb ierēdniecības attīstības koncepciju. Vēlos panākt, lai civildienests kalpotu tieši kā dienests valsts, sabiedrības un uzņēmējdarbības konkurētspējas labā, lai civildienesta ierēdņi savās dienesta gaitās sevi visu laiku attīstītu, viņu kompetence, kvalitāte augtu līdz ar nostrādātajiem gadiem un civildienesta ierēdņi būtu vislabākie eksperti valsts pārvaldes institūcijās. Ļoti svarīgs aspekts, ierēdniecības kustība, rotācija, lai šī ekspertīze pieaugtu, tāpēc jādomā par mūsu civildienesta rotāciju sasaisti ar ES institūciju amatu, termiņu rotācijām. Vienkāršāk sakot, mūsu cilvēkresursu spēki, kas kādreiz strādājuši Latvijā, aizgājuši tālāk uz Eiropas institūcijām, un tad, kad viņiem tur beidzas termiņš, misija vai dienests, viņi var ierotēt atpakaļ mūsu civildienestā, nevis viņiem atkal jāsāk karjera no nulles caur konkursa prasībām vai tamlīdzīgi.
Pirmais šīs koncepcijas prototips tiks palaists gada beigās. Ceru sarīkot vēl vismaz vienu diskusiju ar sadarbības partneriem, ceru atbalstu no Tiesību politikas vasaras skolas semināriem, kurā piedalās tiesībsargs, publiskais sektors, neatkarīgās iestādes, ES institūciju pārstāvji. Tā būtu laba lieta, kur šo koncepciju notestēt, pirms virzīties ar konkrētiem likuma grozījumiem. Es ticu šai idejai, un, godīgi sakot, variantu jau nav… atpakaļ es neiešu, uz vietas es nestāvēšu, iešu tikai uz priekšu un noteikti dinamiskā tempā!
Kāpēc piekritāt kļūt par Valsts kancelejas direktoru, ieņemt tik toksisku amatu? Parasti viņi tiek atlaisti ar disciplinārlietām un vienmēr krīt nesaskaņu dēļ ar premjera biroju vai premjeru.
To es nezināju, tas man ir jaunums. Es arī nebiju pievērsis uzmanību tam, ka šis amats ir tik toksisks, bet, kad nāca šis piedāvājums, ka es varētu būt nākamais kancelejas direktors, un tagad esmu, sāku paskatīties vēsturē, un patiešām sapratu, kaut kas šim amatam ir toksisks (smejas).
Ar mielēm.
Ar mielēm. Tas bija tajos laikos, kad nebija izstrādāti amata ieņemšanas termiņi. Pēc tam jau civildienestā parādījās, ka arī šiem augstajiem vadošajiem amatiem termiņš ir pieci gadi. Tagad situācija ir mainījusies. Uzskatu, ka augstos vadošos amatos piecu gadu pietiek, jo tas nav viegls darbs, būt 24/7 visu laiku iekšā jautājumu risināšanā. Viss atkarīgs, cik tas vadītājs ir visā iekšā un pats dara vai varbūt deleģē visu uz leju, un pats var mierīgi sēdēt amatā nezin cik gadu.
Otra iespēja ir, ka tevi tiešām vērtē, ir neatkarīgais vērtējums, un tikai tad var kandidēt uz otru termiņu. Tad gan ir viss, pietiek, stāsts beidzas. Bet ir cits stāsts, ka pēc civildienesta nav kur rotēt cilvēkus, nav ko viņiem piedāvāt. Šis jautājums ir jāizstrādā. Arī attiecībā uz augstiem amatiem. Tas ierēdnim būtu jāzina trīs vai vismaz divus gadus iepriekš, ka tur un tur atbrīvosies vakance, tur vajadzīga tāda un tāda kompetence. Ja ierēdnis ir novērtēts, sevi pierādījis, viņu varētu rotēt uz turieni, ja viņš tam piekrīt. Ja nē, tad viņš izrotē ārpus valsts pārvaldes un aiziet darbā privātajā sektorā. Ceru, ka kaut ko labu šajā lietā izdarīšu, bet ne tikai. Civildienestā vai valsts pārvaldē ir svarīgi arī zemāka līmeņa amati. Bieži vien atnāk jaunā politiskā vadība ar savu mērķi un stratēģiju, ko viņi grib izdarīt. Bet ierēdniecība saka: nē, tā mēs nevaram, šito mēs arī nevaram. Tad cik ilgi pacietīs tādu ierēdņu aparātu, ja tas visu laiku kaut ko nevar, negrib izdarīt?
Valsts pārvaldei vajadzīga inovatīva attīstība, jo pretējā gadījumā tā ir stagnācija.
Ir tā, ka valsts pārvalde nespēj sevi atražot, lai dotu to pienesumu, kuru no mums gaida tauta.
Kā jums šķiet, ko tauta no jums gaida?
Lai pakalpojumi, kurus sniedz valsts pārvalde, būtu apmierinoši. Lai pakalpojumu būtu iespējams saņemt, nevis cilvēki tiek kaut kur formāli "atfutbolēti" vai arī saņem atbildi: mēs tā nevaram. Tauta gaida, ka jautājumu tiešām risinās vai vismaz atrisinās daļēji, ja to nevar pilnībā atrisināt. Beidzot valdība skatīs grozījumus Iesniegumu likumā. Kāpēc nāca tāda iniciatīva, ka iesniegumus vajag desmit dienās? Atnāk iesniegums. Iesniedzējam tiek nosūtīta atbilde: paldies, mēs jūsu iesniegumu saņēmām, mēs šo iesniegumu tālāk adresēsim kompetentajai ministrijai, iestādei un gaidīsim viņu atbildi, un ir pielikts CC, ka viņi iesniedzējam atbildēs.
Cilvēks, kurš nav trāpījis uz pareizo iestādi, turpmāk saņems atbildi, ka viņa jautājumu risina, ka jautājums ir aizsūtīts uz īsto vietu, nevis viņam jānogaida 30 dienas un jāsaņem atbilde: "Esam saņēmuši jūsu iesniegumu. Esam iedziļinājušies, bet diemžēl šis ir jautājums citai ministrijai." Vai tiešām vajadzēja rakstīt, ka "esam iedziļinājušies"?
Bet ir vēl trakāk. Cilvēks ir atsūtījis iesniegumu krievu valodā. Mums ir spēkā Valsts valodas likums, un ir jāievēro šī likuma 10. pants. Rakstām, ka "esam saņēmuši jūsu iesniegumu tādu un tādu, iesniegumam jau ir pievienota rindkopa, puslappuse sarakstīta: "Iedziļinājāmies jūsu problēmā, bet nevaram jums atbildēt, jo mums ir jāievēro Valsts valodas likuma 10. pants." Šausmas!
Man šķiet loģiski šādi: "Saņēmām jūsu iesniegumu. Tas neatbilst Valsts valodas likuma 10. pantam. Ja jūs to atsūtīsiet, ievērojot Valsts valodas likumu, mēs iedziļināsimies jūsu problēmā." Tas ir normāls risinājums, un tas ir tas, ko gaida no valsts pārvaldes.
Vai arī cits piemērs. Vienas pašvaldības iedzīvotāja sūdzas par domes darbu. Viņas mērs jau ir pilns, un viņa saprot, ka domei rakstīt nav jēgas, nav jēgas rakstīt Vides un reģionālās attīstības ministrijai (VARAM), un viņa raksta premjerei. Bet kāpēc mēs viņai atbildam: "Iesniegums nav piekritīgs mums, rakstiet tam"? Šis cilvēks nav idiots. Viņš lūdz palīdzību. Tas ir tas, ko tauta gaida no valsts pārvaldes. Tās ir tās dažādās interpretācijas metodes. Var burtiski interpretēt, pieiet - tas nav mums piekritīgs jautājums, un mēs to atmetam, vai vienkārši meklēt risinājumu. Uzņēmēji pat sūta idejas un priekšlikumus, ko vajadzētu grozīt vienā vai otrā normatīvajā aktā… Arī, ja problēma, kuru tu nevari palīdzēt atrisināt, jo tas saistīts ar likuma grozījumiem, var taču atbildēt: "Paldies, mēs saprotam jūsu problēmu. Pēc iespējas ātrākā laikā izstrādāsim normatīvā akta grozījumus, vai informējam, ka pašreiz ir atvērta diskusija tieši šim normatīvajam aktam, iekļausim šos priekšlikumus tajā utt., investors, uzņēmējs lūdz palīdzēt atrisināt problēmu, un, lūdzu, ierēdni, risini! Tālāk jau tikai tu, ierēdni, tālāk likumdevējs var to izdarīt.
Izklausās cerīgi. Bet cik liela ierēdņu "armija" mums šobrīd strādā?
Ja tā burtiskos skaitļos, tad to ir daudz - 11 372 valsts pārvaldē, ministrijās, iestādēs utt. Bet kopā ar pašvaldībām un armiju aptuveni 56 609. Taču būtiski, ka šajās štata vietās ir vairāk nekā 6000 vakanču. Man ir premjeres uzdevums sadarbībā ar iesaistītajām pusēm veidot vakanču banku. Ja tu neesi spējīgs ilgāk par 12 mēnešiem aizpildīt tik ilgstošu vakanci, tad ir problēma - vai atlīdzība par zemu, vai vienkārši tev to štatu nevajag.
Mēs šīs liekās vakances turēsim Valsts kancelejas uzraudzībā, un, ja kādas papildu funkcijas vai cita iemesla dēļ vajadzēs kādam papildu resursu - vakanci, tās ar valdības lēmumu dosim, bet atlīdzība šai štata vietai būs pašiem jāatrod savā resorā. Protams, būs arī izņēmumi, kur budžetā vajadzēs papildu finanšu resursu.
Ir kāda jau ilgāku laiku novērota tendence, ka valsts pārvaldē ir labāk apmaksāts darbs nekā privātajā sektorā, līdz ar to privātajā sektorā trūkst kompetentu speciālistu, jo privātie nav konkurētspējīgi atalgojuma ziņā. Valsts pārvaldē strādāt ir kļuvis izdevīgi, jo privātajā biznesā tomēr ir jāsaskaras ar riskiem.
Nevaram runāt par vienu plakni, to vispārināt. Jāskatās, tieši kādā profesiju kategorijā. Mēs varbūt nevaram konkurēt atalgojuma ziņā IT nozarē. Mums varbūt arī nevajag tādus speciālistus, mēs tos varam ņemt no privātā biznesa, ko bizness arī sagaida. Piekrītu, ka tā arī šī niša ir jāaizpilda. Dodiet šīs jomas biznesam, rīkojiet konkursus, jāņem caur pakalpojumu šis serviss. Valsts kasē nāks nauda, būs pievienotā vērtība, jāstrādā caur ekonomisko apriti.
Biznesā valda riska menedžments. Darba apjoms nav no deviņiem līdz pieciem.
Valsts pārvaldē arī tā vairs nav. Varbūt ir kāda kategorija cilvēku, kas tā turpina strādāt, viņi nav pārāk noslogoti, bet mums vairs nav no deviņiem līdz pieciem. Un vienīgā priekšrocība valsts pārvaldē, ko es vienmēr esmu teicis, un kovida laiks to parādīja, ka mums ir darbs arī krīzes situācijās, jo arī tad sabiedrībai jāturpina sniegt pakalpojumus.
Tāpēc, runājot par komunikāciju, vienmēr saku: ejiet un stāstiet, skaidrojiet. Ja valsts pārvalde neko nemāk izskaidrot, tas vēl vairāk saasina situāciju, un tautai tad šķiet, ka tie tur iestādēs sēž un neko nedara. Darbam valsts pārvaldē vai valsts dienestā ir zināmas priekšrocības. Tas, ka ir stabils darbs un alga ir vienmērīga. Mums vairāk savs darbs jāsāk pierādīt ar snieguma rādītājiem, kvalitāti u.c. kritērijiem. Biznesā jau arī motivē uz sasniegumiem!!! Es vienmēr saku - valsts pārvaldē alga un avanss ir laikā. Privātajā ne vienmēr, jo ir atrunas, ka nav ienākusi nauda vai tamlīdzīgi, tāpēc katram jāizdara izvēle: kalpot publiskajā pārvaldē, mainīt savu attieksmi vai būt gatavam dažādiem biznesa riskiem, ar ko saskaras uzņēmējdarbības vide, un strādāt dinamiskākā vidē.
***
Turpinājums sekos. Turpinājumā par to, kādēļ valsts pārvaldē nav vēlams attālinātais darbs; kā Valsts kancelejas direktors plāno organizēt kandidātu atlasi augstajiem amatiem; vai garā, sarežģītā kandidātu atlases procedūra nav piesegs, lai izvairītos no atbildības; par nejēdzīgo aizraušanos ar dokumentu slepenošanu un valsts pārvaldes spēju un nespēju komunicēt ar sabiedrību.
