Valsts pārvaldē vērojama tendence noslepenot dokumentus, faktus, pat normatīvos aktus. Vai tas nav pretrunā ar Satversmi un nerada draudus demokrātiskas valsts iekārtai – “Neatkarīgās” saruna ar Latvijas Universitātes profesoru, Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli un Centrālās vēlēšanu komisijas (CVK) locekli Ringoldu Balodi.
Ir izstrādāts jauns vēlēšanu biļetens. Tas kļuvis krāsains un solās atvieglot vēlamo kandidātu iezīmēšanu, nevēlamo svītrošanu. Vai taisnība, ka jauno biļetenu apspriešanas procesā vienā sēdē runājamais un rādāmais tiek pasludināt par slepenu, bet jau nākamajā tas viss tiek stāstīts un rādīts bez slepenības spiedoga?
Biļetena izstrādātāja ir Valsts digitālās attīstības aģentūra, kas atrodas Vides un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pakļautībā. CVK sapulcēja seminārā, kurā mums lika parakstīties dokumentā par slepenības ievērošanu un informācijas neizpaušanu. Pirms parakstīties, mēģināju tikt skaidrībā, ko tieši es nedrīkstu izpaust, jo galu galā esmu CVK loceklis. Mans uzdevums ir informēt savas frakcijas deputātus par jaunievedumiem vēlēšanu organizēšanā un veikt parlamentāro uzraudzību par procesiem, vai tie notiek godīgi, caurspīdīgi. Un tad nu prezentētājs, Valsts digitālās attīstības aģentūras pārstāvis stāstīja, ko drīkstu un nedrīkstu izpaust. Izrādās, nedrīkstu izpaust aparātu, kurā tiek skenēti vēlēšanu biļeteni. Arī nedrīkstu nevienam stāstīt par amatpersonām, kuras tos mums demonstrēja eksperimentālā nolūkā.
Tas ir kā - neizpaust aparātu? Jums to ļāva izjaukt un pētīt, kas tajā iekšā?
Kaut kādu parikti, ko viņi atnesa uz sēdi, un tas stāvēja uz galda. Atbildēju, ka man nav ne jausmas, kas tas ir par aparātu, kā to sauc, jo tas viss ir paslēpts karkasā, kurš ir aplīmēts. Tad mums bija jāparakstās par to, ka nedrīkst izpaust, citēju - "demonstrācijas laikā rādīto iekārtu un demonstrācijas laikā piesaistīto personālu". Demonstrētāji bija divi eksperti no minētās aģentūras. Tātad stāstītājus es nevaru izpaust un nevaru stāstīt par aparātu. Pabrīnījos, parakstīju. Pārējie komisijas locekļi arī parakstīja.
Pāris dienas vēlāk tāda pati prezentācija notika Saeimas Valsts pārvaldes un pašvaldību lietu komisijas sēdē. Prezentācija bija šoreiz paredzēta Saeimas deputātiem. Klātienē tur atkal piedalījās tas pats vēlēšanu biļetena skenēšanas aparāta prezentētājs, bet viņa kolēģe piedalījās attālināti. Viņas vārds, uzvārds bija labi visiem redzams. Deputātiem ne par ko nebija jāparakstās. Visi, kas vien vēlējās, varēja apskatīt un pieskarties tai kastei, par kuras neizpaušanu CVK locekļi bija parakstījušies.
Kā to nosaukt - dubultie standarti informācijas noslepenošanā?
Faktiski mēs šeit redzam pārcentību ar slepenošanos. Ir mums ierobežotas pieejamības informācija, kuru es nedrīkstu izpaust, lai gan tie paši cilvēki to izpauž jau nākamajā sēdē. Ir acīmredzams, ka ierobežotas pieejamības klasificēšana ir kļuvusi par tādu “normālu” procedūru, kuru lieto bez vajadzības. Tā sacīt, katram gadījumam. Ir Informācijas atklātības likums, kur ir informācijas iedalījums, un tur parādās, kas ir ierobežotas pieejamības informācija, un likums ļauj iestādei informāciju, kas saistās ar iestādes funkciju izpildi vai pamatdarbības nodrošināšanu, atzīt par sabiedrībai nepieejamu. Tas piemērs ir klasisks, jo uzskatāmi atklāj amatpersonu haotisku pieeju informācijas slepenošanā.
Mēs esam iebraukuši riktīgi dziļā grāvī gan ar jēdzienu par informāciju dienesta vajadzībām, gan ar jēdzienu par ierobežotas pieejamības informāciju. Pagājušajā gadā 5. aprīlī LTV raidījumā tika aplūkots, kas notiek ar valsts noslēpumu un informācijas atklātību Latvijā, un kas kontrolē šos slepenības piešķiršanas procesus. Raidījuma iemesls bija skandāls saistībā ar likuma “Par valsts noslēpumu” grozījumiem, kurā no Informācijas atklātības likuma emigrēja “dienesta vajadzībām” režīms. Žurnālisti bija sašutuši par diskusijas neesamību un Nacionālās drošības komisijas attieksmi, dzenot cauri šo likumu.
Raidījumā atklājās tas, ko mēs varam lasīt arī starp rindām likumā, ka nav neviena, kas kontrolē, uzrauga šos procesus. Nav uzskaites, kas ko klasificē gan par ierobežotas pieejamības, gan par dienesta informāciju. Viss ir atstāts uz iestāžu vadītāju atbildību. SAB pārstāvis runāja par to, ka tā nav viņu kompetence, ka tas ir pašas valsts pārvaldes jautājums. Tieslietu ministrijas valsts sekretārs klāstīja, ka nu vēl jau esot tiesas kontrole. Nopietni? Tiesas kontrole? Un cik no mums ir gatavi tērēt laiku, tiesājoties par informācijas nesniegšanu? Cik!? Lielākā daļa atmet gluži vienkārši ar roku, kad informācija netiek sniegta, un viss. Būtībā mēs esam situācijā, ka Informācijas atklātības likums ir vien tāds “mazais brālis” valsts noslēpumam un viss, kas nav slepens, tāpat var tikt nekontrolēti padarīts par sabiedrībai nepieejamu. Un varam novērot, ka tas notiek masveidīgi un patiesie iemesli ir nevēlēšanās ļaut sabiedrībai uzzināt to, par ko var sākt birt jautājumi. Kāpēc šis ir tik dārgs, un kāpēc tas lēmums ir ticis pieņemts utt. Jo nav neviena, kas kontrolē, cik pamatoti piešķirts tiek slepenības statuss. Un tas par spīti tam, ka Augstākā tiesa ir atzinusi, ka ikvienam sabiedrības loceklim ir tiesības interesēties, izdarīt savus secinājumus par publisko līdzekļu izlietojumu. Patiesībā tie ir tikai skaisti vārdi, kas ļoti pretēji tam, kas notiek reālajā dzīvē.
Vai tas nozīmē, kā tādējādi ir izskaidrojams, kādēļ jautājumos par "airBaltic" un "Rail Baltica" īpaši tiek izmantoti šie slepenošanas instrumenti, lai tauta neko nesaprastu, kurš par ko ir atbildīgs?
Tā sanāk. Deputāti par notiekošo ir prasījuši atbildes no satiksmes ministra Briškena. Piezīmēšu - Satversmē noteiktā kārtībā, kas paredz šādu parlamentārās kontroles institūtu, ar kura palīdzību sabiedrība, deputāti kontrolē valsts pārvaldi. Atbildes deputāti saņēma, taču atbilde tika klasificēta kā ierobežotas pieejamības informācija, un par to, ko deputāti ir lasījuši, viņi nevar debatēt un pat ministram no Saeimas tribīnes pārjautāt. Par sabiedrību vispār nav ko te runāt, deputāti pat ar saviem palīgiem, kas gatavojuši šos jautājumus ministram, nevar bilst ne vārda. Šajā gadījumā mēs redzam, ka slepenība tiek izmantota kā instruments, lai parlamentam liegtu iesaistīties jautājuma apspriešanā. Tādējādi deputāti nevar pildīt savu konstitucionālo funkciju - veikt parlamentāro kontroli un pieskatīt valdību. “Nra.lv” bija publikācija par 200 miljoniem valsts budžeta naudas. Arī par to tika taujāts aizsardzības ministram Sprūdam, kuram tika norādīts, ka sabiedrība grib zināt, kas tad ir noticis ar skandalozo iepirkumu un kā tur ir ar nodokļu maksātāju naudu. Atbilde bija, taču atkal informācijai ir ierobežota pieejamība. Bet jautājums jau bija, ka sabiedrība grib zināt, kas tad galu galā ir ar šo iepirkumu, jo apstākļos, kad visu laiku tiek runāts par iespējamu karu ar Krieviju, tautai ir jābūt pārliecībai, ka bruņotajos spēkos domā par valsts aizsardzību, nevis par nodokļu maksātāju naudas piesavināšanos. Respektīvi, šis process ir kļuvis nekontrolējams un būtībā kaitē valsts funkcionēšanai. Tas rada lielus korupcijas riskus un pat vilinājumu iegrābties valsts naudā, jo visu jau var noslepenot - paslēpt no sabiedrības acīm. Neviens taču neko nekontrolēs un nepārmetīs, ka nelikumīgi. Iestāde to noslepenoja, un tam bija nozīme. Pamēģini pierādīt pretējo. Praktiski viss nozīmīgais tiek padarīts par slepenu, un tādējādi katrs valsts darbonis var dziļi izolēties savā ministrijā vai iestādē. Tagad nekaunīgi no valsts pārvaldes procesiem tiek izolēts parlaments un piesmieta parlamentārās uzraudzības dziļākā jēga.
Jau manis pieminētā CVK ir tam piemērs. Vēlēšanu elektronisko sistēmu veidošanai ir ierobežota pieejamība. Viss, kas saistīts ar nākotnes attīstību, tehnoloģijām, arī ir ierobežotas pieejamības. Konkurss, kas bija saistībā ar sistēmām, arī ir ierobežotas pieejamības. Tas nekas, ka sadārdzinājums ir desmitkārtīgs tām jaunajām sistēmām. Tā vajag. Kāpēc tā - slepeni un punkts! Principā noslepenots ir pilnīgi viss. Tas nozīmē, ka vēlēšanu procesā mēs izolējam pat Saeimu. Šī situācija ved mūs strupceļā un sēj tautā šaubas par vēlēšanu procesa caurspīdīgumu. Uz visa tā fona premjere Siliņa meklē atbildi, kā uzlabot sabiedrības līdzdalību vēlēšanās. Kā - ar caurspīdīgumu, nevis slepenību un daiļmuldēšanu!
Kādēļ neviens par to neuztraucas un izskatās, ka visiem tas šķiet pilnīgi pieņemami, izņemot, protams, Ringoldu Balodi un vēl dažus žurnālistus?
Zini, tas, ko es novēroju, ir valsts agonija. Diemžēl. Valsts pārvaldes samazināšanu Valsts kanceleja tagad glābšot ar vakanču banku, bet pielaide valsts noslēpumam pašvaldību izpilddirektoriem palīdzēšot valsts aizsardzībai. Ak ko nu, pat tad, kad krievu drons ar sprāgstvielu kravu nolido, neviens neko neskaidro, bet sarīko preses konferenci, kurā uz jautājumiem skan “neko vairāk mēs neskaidrosim”, jo tas ir slepens. Nesen mediju apakškomisijā notika debates par to, vai vajag slēgt "Tik Tok," "Telegram". Valsts drošības dienests ieteica tos slēgt, gan piebilstot, ka problēmu tas nerisinās, būs jaunas, daudz lielākas problēmas. Mēs esam aizgājuši līdz totāliem aizliegumiem, kuri sākās līdz ar kovida ārkārtējām situācijām un karu.
Visu tagad slepeno, padara par ierobežotas pieejamības informāciju, kas pasargā gan korumpantus, gan ierēdņus, gan arī politiķus no politiskās atbildības un cita veida atbildības?
Situācija ir labojama, ja vien valdība to gribētu. Taču izskatās, ka šis jautājums jāskata augstāk. Šo situāciju var atrisināt, ja to grib atrisināt. Ierobežotas pieejamības informācijai nav pārrauga, un ministrijas to izmanto. Bet kam tad mums Valsts kanceleja - tikai Kariņa lidojumus privātlidmašīnās noformēt vai kafiju sēdēs iznēsāt. Tāpat, ja to gribētu, varētu Valsts prezidents atrisināt. Kad tad viņš ir Nacionālās drošības padomes vadītājs?
Drošībnieku viedokli es saprotu, un skaidrs, ka viņiem ir sava kompetence, un, jo vairāk aizliegumu, jo lielāka viņu rīcības brīvība. Faktiski politiķi ir atdevuši visu varu slepenpolicistiem, bet parlamentārā, civilā kontrole nepastāv. Nacionālā drošības komisija vairāk ir dienestu rupors, likumprojektu pastnieks, nevis kā nopietns uzraugs specializētām institūcijām.
Jūs pieminējāt piemēru no CVK un Saeimas sēdes ar puisi un meiteni, un aparātu.
Tādu piemēru ir bez jēgas. Es to piesaucu tāpēc, ka man nav joprojām skaidrs, kāda loģika bija prasībai parakstīties par neizpaušanu, ja pēc tam medijiem un deputātiem - visai pasaulei tas tiek izrādīts?
Šajā piemērā tika runāts tikai par aparātu un konkrētām personām?
Jā, tikai.
Minēšu vēl kādu piemēru. Mēs www.nra.lv pētījām, kādu iemeslu dēļ zāles Latvijā ir dārgākas nekā Igaunijā, Lietuvā, Polijā. Pētījām Konkurences padomes lēmumus un konstatējam, ka vienai farmācijas grupai izrādīta īpaša labvēlība - termiņi īstenot lēmumu doti netipiski gari. Mēģinājām noskaidrot, kādēļ. Izrādījās, ka pamatojums ir saistošajos noteikumos, bet saistošie noteikumi ir ierobežotas pieejamības. Tas nozīmē, ka par slepeniem tiek padarīti arī normatīvie akti!
Tas ir absurds, kas liecina, cik tālu mēs esam pārcentušies ar slepenošanu. Tas liecina, ka procesi ir palaisti pašplūsmā un patiešām ikvienam ir jābaidās par savu brīvību un drošību!
Te jau vairs nav runa par kaut kādu ar uzlīmēm aplīmētu agregātu, kurš skaita vēlētāju balsis. Ir runa par to, ka amatpersonām ir tiesības uzlikt ierobežotu pieejamības statusu pat likumiem, ko noteikti kāds izmanto un manipulē ar valsts varu.
Patiesībā situācija ir traģiska, jo to, ko jūs teicāt, es nebiju dzirdējis. Es saprotu, ka varbūt ir pieļaujami atsevišķi regulējumi personu izsekošanai, operatīvās metodes, ko slepenie dienesti var izmantot, piemēram, vervēšanai, bet tas ir kaut kas cits.
Mūsu gadījumā mēs tikai interesējāmies, kā tiek sargāta konkurence Eiropas Savienībā.
Likumiem, normatīvajiem aktiem ir jābūt publiskiem. Liels jautājums, kāpēc tos nevar rādīt. Izskatās, šī situācija radusies saistībā ar Krievijas uzsākto karu, ar premjera Krišjāņa Kariņa ieviesto bardaku, saistībā ar darbu attālinātā režīmā. Varu teikt tā - valsts pārvalde ir izlaidusies, viņiem šī situācija ir ļoti izdevīga. Ar ierobežotu pieejamību ērti piesegties no visām pusēm. Un viss, un tas izplešas. Būtībā ar šo nejēdzību jācīnās tāpat kā ar birokrātiju, ik pa brīdim to samazinot, atlaižot kādu. Tāpat ir jācīnās ar ierobežotas pieejamības un dienesta vajadzībām statusa piemērošanu, kaut vai sākumā to visu uzraugot. Tas ir drošības dienestu uzdevums.
Visu šo uzraudzīt, tas nozīmē atkal dibināt jaunas institūcijas, bet mums valsts pārvalde jau tā ir uzblīdusi.
Valsts drošības dienests ir pietiekami finansēts.
Pieņemsim, ka mainās valdība un Ringolds Balodis kļūst par tieslietu ministru. Kādi būtu jūsu lēmumi un rīcība šajā jomā, lai šo problēmu atrisinātu?
Slepenības likvidēšana jau nav panaceja un mērķis, uz ko jāvirzās. Mērķis ir efektīva valsts pārvalde. Šajā gadījumā Valsts kancelejai, kas ir lielā mērā zaudējusi uzticību, tāpat kā valdība un Saeima, vajadzētu būt šim filtram. Citādi kāda gan ir jēga no Valsts kancelejas?
Vēl jau Valsts kanceleja arī sagatavo dokumentus.
Tieši tā. Tādēļ Valsts kancelejai vajadzētu būt filtram, kur vajadzības gadījumā var vērsties informācijas pieprasītājs un sūroties, ka viņam nav pieejama informācija. Valsts kancelejas kompetencē sadarbībā ar drošībniekiem ir izvērtēt šīs pieprasītās informācijas pieejamību. Citu uzraugu vienkārši nedrīkst būt - tā ir Valsts kanceleja. Var jau pieslēgt Tieslietu ministriju kā uzraugu, tas ir tehnisks jautājums. Valsts kancelejai šajā ziņā ir kur augt, jo es līdz šim brīdim nesaprotu, kādi ir kritēriji, pēc kādiem izvērtēja Citskovska vainu un premjera biroja nevainīgumu. Tas arī ir noslepenots, un lai man nestāsta, ka tur nav saskatāma esošās premjeres partijas saikne. “Jaunā vienotība” ir vairāk nekā desmit gadus vadījusi valsti un ir tieši atbildīga par šo slepenības deformāciju, ko novērojam. Tauta jau nav muļķe un labi saprot, kāpēc KNAB neko neatrada “Jaunās vienotības” aplokšņu skandālā vai kāpēc prokuratūra nesaskata politiķu atbildību “Rail Baltica” lietā.
Ja premjera biroja vadītājs dod uzdevumu Valsts kancelejas direktoram pasūtīt šādu lidmašīnu, tad Valsts kancelejas direktoram jau nav pamata atteikt.
Man par šo lidojumu lietu gribas līdzīgi kā 4. Saeimas deputātei Bertai Pīpiņai teikt: “Redziet, kungi, kāda galu galā divkosība valda pie mums politiskā dzīvē!” Šķebina šai lietā no visas tās divkosības, jo skaidrs, ka visi šai lietā ir pamatīgi muldējuši. Un pat atlaistais Citskovskis sāka runāt atklātu valodu tikai tad, kad saprata, ka viņu tiešām met ārā no amata. Bet vispār tas gadījums ir ne tikai divkosības paraugstunda, tas atstāj ļoti degradējošo iespaidu ne tikai uz sabiedrību, kas pēc kāda laika to skandālu aizmirsīs. Pirmām kārtām tas atstāj iespaidu uz ierēdņiem, kas saprot, ka, pat uzticami kalpojot politiķiem, viņus pagrūdīs zem riteņiem, tikai lai glābtu savu ādu.
Ne jau Valsts kancelejas direktors izdomā pasūtīt lidmašīnu.
Izskatās, ka komisijas atzinumi par šo ir noslepenoti tāpēc, ka tos ir kauns rādīt. Tie Valsts kancelejas ierēdņi bija spiesti norakt savu bijušo priekšnieku, jo, kā senie latvieši teica, kāda kunga ratos brauc, tādu dziesmu dzied. “Jaunā vienotība” šos ierēdņus pieskatīja un jautājumu “sakārtoja”, taču šī visas vainas uzgrūšana Citskovskim, padarot par grēkāzi, ir baltiem diegiem šūta. Skaidrs, ka Kariņam ar savu žilbinošo rietumnieka smaidu izdodas tēlot nezinīti, kurš nezina, ar ko brauc.
Runājot par slepenību, tas izskatās universāls līdzeklis, kā paslēpt savus nedarbus un izolēt sabiedrību. Problēma jau nav atsevišķu institūciju dokumentos un šādā pieejā. Ir neloģiski, ka tev aizliedz stāstīt to, ko dienu vēlāk uzzina žurnālisti un visa Latvija - par kasti un cilvēkiem vēlēšanu zīmju demonstrācijā. Un tā nav komunikācijas vaina, kā to mēģina pasniegt.
Vēl taču ir vesela virkne jautājumu - par Gaigalavas purva dronu, par "airBaltic" pamatkapitāla samazināšanu, par "Rail Baltica" tērējamo naudu. Redzam visu laiku, ka šī informācija ir tāda kā pusslepena.
Mēs katrs no sava skatu leņķa šo situāciju redzam savādāk. Slepenotāji ministriju ierēdņi ir tādi kā laivā sēdētāji. Viņi atklātību saskata kā nevēlama ūdens ieplūšanu laivā, kas var nogremdēt laivu. Viņi redz, ka radušās sūces, pa kurām iekšā nāk ūdens, un ar ierobežoto pieejamību viņi tās grib vērt ciet. Tā ir iekšējā loka aizsardzība pret sabiedrību. Tas, ko var novērot, nav vienota valsts pārvalde, kurai ir Ministru prezidents kā galvenais atbildīgais par izpildvaru. Ir tikai atsevišķi amatpersonu un politiķu klani, kas pretēji likumu garam, tiesiskam regulējumam cīnās par “savu lietu”, kas nav sabiedrības interesēs.
Bet kam tad viņi kalpo? Par kādu naudu viņi tur kalpo?
Jautājums par Aizsardzības ministrijas 200 miljonu ēdināšanas līgumu bija tieši tāds, un sabiedrībai palika rūgtums un aizdomas, ka tur kaut kas nav tīrs. Atbildes tā arī neesmu redzējis, bet deputāti, kuri ir redzējuši, saka, ka atbildes ir sakarīgas. Tā arī varētu būt, bet to atklāti pastāstīt vēlētājiem viņi nevar. Tikmēr vēlētājs atceras - kaut ko nozaga, neglīti bija. Tas tā aiziet, un nāk nākamais gadījums un tad nākamais.
Vai tad minētais nerada vilšanos valstī, nenostiprina pārliecību, ka valsts pārvaldei nevar ticēt?
Protams. Ja mēs runājam par vēlēšanu jautājumiem, tiem jābūt pēc iespējas caurspīdīgākiem, lai tie būtu saprotami, jo īpaši partijām. Parlamentārā kontrole ar šo slepenību tiek ierobežota. Es arī esmu bijis Nacionālās drošības komisijā, un bieži vien tā informācija, kuru sniedz drošības dienesti, ir lasāma arī laikrakstos.
Atceros 12. Saeimā kādu deputātu no "Saskaņas", kuram bija pielaide un viņš darbojās Aizsardzības komisijā. Viņš pat neskatījās dokumentos un neparakstījās par neizpaušanu, lai vēlāk nebūtu jāmokās un jādomā, ko esmu lasījis avīzēs un ko dokumentos. Ir pārspīlējumi, un bieži vien valdības vadītājam ir tā dēļ jāmokās, prātojot, ko drīkst un nedrīkst publiski stāstīt.
Tāpēc, ka ir karš un viss ir jāslepeno?
Atceros, ka premjers Einārs Repše 2002. gadā radīja jaunu institūciju Valsts kancelejas ietvaros - Nejēdzību apkarošanas biroju. Arī tagad visapkārt ir tik daudz nejēdzību, un mēs zināmā mērā pie tā visi esam vainīgi. Ir zināma korelācija starp to, ko tu vari aprakstīt, un to, ja tev aizbāž muti. Tagad tas kļuvis populāri saistībā ar drošību - viss ir drošība. Kara laikā notiek lielākās nejēdzības. Slepenības plīvurs ir labākā situācija, kā zagt naudu, un visi jautājumi, kas rodas saistībā ar valsts finansējumu un valsts naudas izsaimniekošanu, ir slepeni.
Tātad mēs varam rezumēt, ka kara laikā slepenība ir labs plīvurs, lai zagtu naudu?
Slepenība ir visos laikos labs plīvurs, un arī pirms kara slepenība pieauga. Tagad tā dubultojas kā papildu motivācija. Kur palika "airBaltic” 200 miljoni? Ko mēs par to lasām Saeimas paziņojumā? Tur puse teksta nav par finansēm, bet par to, ka ir sarežģīti laiki, jāseko līdzi, lai neietu atbalsts karam. Karš ir kā piesegšanās, lai dabūtu naudu "airBaltic". Pašreizējā brīdī piesegšanās sit augstu vilni, un parādās vēl nacionālais jautājums, kur mēģina panākt, lai bankomātos nebūtu uzraksti krievu valodā.
Ko darīt?
Es nocitēšu kādu runas fragmentu, kur ir pateikts, kas jādara: “Ir jāņem rokās slota un jāizmēž māja. No tiem mēsliem, kas ir sakrājušies trīsdesmit gados, kas velkas mums līdzi un kas mūs šodien šķir no augsti attīstītas, tiesiskas demokrātijas, piemēram, krāpšanās iepirkumos, partiju atkarība no ziedotājiem, korupcija, nodokļu nemaksātāji, kur blēži saņem daļu no kopējā labuma, bet nepiedalās tā vairošanā, ēnu lobijs un tamlīdzīgi.” Zini, kas to teica? Šos pareizos vārdus ir pateicis Egils Levits, amatā stājoties, no Saeimas tribīnes 2019. gadā. Protams, ka diemžēl tikai pateica, jo darīt viņš šai jomā nekā laba neizdarīja. Tikai skaisti runāja. Bet ir jādara!!!
Kāds no tā ieguvums mūsu tautsaimniecībai?
Nekāds. Tiek paceltas nevajadzīgas lietas, pseidoproblēmas, kas tiek virzītas uz starpnacionālā naida kurināšanu.
Naids krājas?
Un tā ir laba augsne otrai pusei, bet valdošiem tviterpūļa tracināšana un visas tautas kacināšana ir tikai izdevīga. Kamēr visi lamāsies par valodu bankomātos, tikmēr var droši visu noslepenot un šeptēt uz nebēdu, bez bailēm. Jo sabiedrība taču ir sekmīgi nodarbināta ar ko citu…
