Par kara stāvoklī esošās Ukrainas uzņemšanu ES – riski, iespējas un risinājumi; par militārās industrijas attīstības iespējām; par Ķīnas un Eiropas autotirgus, par ES enerģētikas problēmām – un vēl par daudz ko citu intervijā ar EP viceprezidentu Robertu Zīli (NA).
Intervijas 2. daļa. Sākums lasāms šeit.
Gada nogale solās būt ļoti spraiga. Izskatās, kaut kas sāk briest ar miera sarunām Ukrainas - Krievijas karā. Nāksies čakli strādāt?
Jaunais sasaukums neizskatās pamainījies uz slikto pusi Ukrainas - Krievijas jautājumā, drīzāk uz labo. Tas nozīmē, ka Parlaments būs liels atbalstītājs Ukrainas - cik vien iespējams - ātrai uzņemšanai ES.
Sliktā lieta, ka ir aprēķini, tie ir neformāli, es dažus esmu redzējis, ka Ukrainas uzņemšana būs ļoti dārga.
Proti?
Ja nemaina politiku, tad dārdzība izpaudīsies gan kohēzijas, gan lauksaimniecības politikā. Un kā mainīt kopējo lauksaimniecības politiku, no kā Francijas, Vācijas un citi zemnieki saņem lielus maksājumus, un mūsējie arī saņēma, neizraisot nemierus?
Latvijas lauksaimniekiem ir tāda racionāla nostāja. Es komunicēju ar Zemnieku saeimu un citām lauksaimnieku organizācijām. Viņi ir par to, ka to divu pīlāru sistēmu - tiešmaksājumus un atbalstu lauksaimniekiem (Lauksaimniecības attīstības un Garantiju fondu), varētu arī nojaukt. Svarīgākais ir neizkropļots, vienāds atbalsts, kas ļautu mūsējiem konkurēt vienotajā tirgū. Lielākā daļa, jo īpaši lielie lauksaimnieki, apgalvo, ka mēs esam gatavi konkurēt. Būtiskākais ir radīt vienādus nosacījumus. Tas varētu nozīmēt pat finansiāli mazāku atbalstu, bet lai tad tas ir mazāks visiem. Lai ir vienlīdzīgāka situācija, lai var konkurēt vienotā tirgū. Rietumeiropas politiķi savukārt šādu pozīciju nevar atļauties, jo tad zemnieki sabrauks ar smago tehniku Briseles un Parīzes ielās, dedzinās riepas un siena ķīpas, jo viņi ir pieraduši pie lielajiem tiešmaksājumiem, kas viņiem dod priekšroku tirgū, un ukraiņi viņiem to visu apdraud.
Ja nemaina kopējo lauksaimniecības politiku, sākot ar 2028. gadu, kad Ukrainai vajadzētu būt Eiropas Savienībā, tad to vienkārši nevar pacelt, jo Ukraina paņemtu gandrīz piektdaļu no visas naudas.
Viņiem ir pilnīgi cita struktūra, ir arī ārvalstu investīcijas, investori, ir lielie graudu ražotājuzņēmumi, kuriem ir desmitiem, simtiem tūkstošu hektāru. Ukrainas lauksaimniecībā ir investori, piemēram, no Apvienotajiem Arābu Emirātiem, no Kipras. Un sadalīt Ukrainas lauksaimniekiem tiešmaksājumus pēc vecās sistēmas uz Ukrainas auglīgās zemes- tas ir vienkārši neiespējami. Tā ir milzīga problēma.
Arī reģionālā atbalsta (kohēzijas) finansējums, ko mēs saņemam, samazināsies. Pēc IKP uz vienu iedzīvotāju mēs Latvijā esam knapi zem 75% no vidējā līmeņa Eiropas Savienībā, tāpēc mēs no kohēzijas fonda saņemam vairāk nekā lietuvieši un igauņi, jo viņi jau ir tuvu 90%. Ja ukraiņi ienāk iekšā, tas kritēriju - vidējo IKP līmeni uz iedzīvotāju - pavilks uz leju, un mūsu rādītāji skaitīsies augstāki, pat nepieaugot Latvijas ekonomikai. Respektīvi, mēs saņemsim mazāku atbalstu no ES fondiem.
Vēl ir arī institūciju pārstāvniecības jautājums. Proti, ukraiņiem ar saviem nepilniem 40 miljoniem iedzīvotāju pienāksies ļoti daudz vietu Padomē, Parlamentā, visur. Rietumeiropā visi par to ir norūpējušies.
Taču par spīti visam mēs, latvieši, spiedīsim uz Ukrainas uzņemšanu ES, jo ir jāsaliek svaru kausos politiskie riski. Ja Ukrainu nepieņem un pēc pamiera atdod atpakaļ “krievu lācim”, tad tā ir lielāka bīstamība nekā šīs nepatikšanas ar naudas pārdali. Vienkārši pašiem jāmainās, un skaidrs, ka visu laiku nevar dzīvot uz lauksaimnieku subsīdijām.
Ir tehniskie un finansiālie jautājumi?
Jā, ir tehniskie un finansiālie, un tad ir varas jautājumi par pārstāvniecību.
ES uzņemt sastāvā jaunu dalībvalsti, kas atrodas kara stāvoklī - tas ir milzīgs izaicinājums, ņemot vērā visus faktorus. Grūti iedomāties, kā to var realizēt.
Un vēl arī visa militārā industrija. Nevar ar kopējā katla budžetu, kas nepieaugs arī no 2028.gada, jo valstis negribēs maksāt, visu nofinansēt. Tas nozīmē, ka neattaisnosies gaidas, ka mēs te ražosim visu militāro tehniku kā amerikāņi, un finansēsim to caur Eiropas budžetu. Tāpat kā ar publisko naudu nevar nofinansēt “zaļo” kursu, pat samazinātā formā.
Fon der Leiena iepriekšējā termiņā pasūtīja diviem bijušajiem itāļu premjeriem - Enriko Letam un Mario Dragi - divus pētījumus. Viens ir par ES vienoto tirgu, otrs - par ES konkurētspēju.
Abi šie pētījumi acīmredzami kļūs par pamatu Komisijas piecu gadu plānam, kas tagad tiek veidots. Un daļa no tā jau bija lasāma Ursulas fon der Leienas piedāvājumā jau jūlijā.
Enriko Leta raksta par to, ka Eiropai dažādos aktīvos uzkrātais kapitāls ir aptuveni 33 triljoni eiro, no kura viena trešā daļa ir vienkārši kontos.
Savukārt 300 miljardi no šīs naudas katru gadu tiek investēti ārpus Eiropas Savienības, pamatā ASV, bet arī citās valstīs. Tas nozīmē, ka privātās investīcijas - pensiju fondi, apdrošināšanas kompānijas, bankas un visi pārējie investē citur, jo tur var vairāk nopelnīt. Bez privātām investīcijām militārajā industrijā vai “zaļajā” kursā, tikai ar publisko jeb nodokļu maksātāju naudu neko kardinālu nevar izdarīt.
Iespējams, privātajiem nebūs intereses ieguldīt militārajā industrijā, jo Eiropa līdz šim militāro industriju galīgi neatbalstīja. Eiropas Investīciju bankai (EIB), kas ir valstu veidota banka un atrodas Luksemburgā, pat bija noteikumi, ka “zaļie” projekti jāatbalsta, bet militārie - ne.
Tas nozīmē, ka jāpieņem politiski lēmumi?
Protams. EIB tagad sāk kustēties, bet tas viss notiek lēni, jo dažas valdības Eiropā ir kreisi “zaļas”, kuras joprojām netiek pāri tam, ka varētu militārajai industrijai dot publiskās naudas garantijas. Rezultātā netiek iekustinātas privātās investīcijas Eiropā, kuru ir ļoti daudz, un rodas absurds, ka Eiropā uzkrātā nauda strādā ārpusē.
Vai Latvija nevar izdomāt modeli, kā piesaistīt naudu militārajai industrijai? Varbūt Latvija izdomās kaut ko atsevišķi no Eiropas?
Ņemot vērā Latvijas ekonomiskas mērogu, domāju, ka tas nav iespējams. Cita starpā Enriko Letas ziņojumā ir rakstīts, ka liela problēma ir mazajiem un vidējiem uzņēmumiem, un īpaši tas ir Austrumeiropā, kur mūsējiem ir daudz grūtāk tikt pie aizdevumiem, garantijām nekā Rietumeiropā.
Un kapitāla tirgus, kāds tas ir Amerikā, Eiropā gandrīz nav nemaz. Visi iet vai nu uz bankām vai prasa nodokļu maksātāju naudu ar visādām atbalsta programmām. Tāpēc Letas priekšlikums ir veidot Uzkrājumu un Investīciju savienību, tai skaitā tādu kā atvieglotu piekļuvi maziem un vidējiem uzņēmumiem kapitāla tirgum, kur zināmas garantijas uzņemas publiskais sektors.
Mazie un vidējie uzņēmumi ir riskanti. Tiem nepieciešams iedrošinājums, atbalsts no publiskā sektora. Es nezinu, vai izdosies tādu atbalsta modeli izveidot Eiropas līmenī, bet skaidrs, ka mēs atsevišķi Latvijā neko tādu neradīsim.
Intervijas sākumā pieminējām, ka starp ES institūcijām cirkulē jaunā AML pakete - nodokļu samazināšana. Mums Latvijā bankas ar to ir ļoti aizrāvušās, radījušas jaunus departamentus, speciāli pēta vecmāmiņas, vai cilvēki nav pietuvinātie oligarhiem, politiķiem, sankcionētām personām, bet neizsniedz kredītus, jo, izrādās, ka bankām ir ļoti izdevīgi paņemt komisiju par pārbaudēm un vēl dažādas komisijas naudas, bet nenodarboties ar banku darbību.
Nupat ir pieņemta AML ( Naudas atmazgāšanas ierobežošanas) likumu pakete. Tur ir daudz kas iekšā, arī koordinācija starp valstīm. Piemēram, mēs 2018. gadā “iebraucām” AB.LV skandālā, un mūsu uzraugi bija pētījuši, ka no/uz AB.LV finanses plūda arī caur Kipru, Čehiju un citām valstīm, un par to neviens negribēja dzirdēt.
Izskatījās tā: atbrauca delegācija pie mums uz Rīgu, tikās ar Latvijas Banku, Finanšu ministriju, parlamentu. Un viņi sāk ar jautājumu, kāpēc jūs te Latvijā un Igaunijā “mazgājat” naudu? Tad viņiem sāka stāstīt, kā tā sērga ir plaši izplatīta arī citur ES, bet politiķi to negribēja dzirdēt. Viņi apgalvoja, ka mēs esam vainīgi. Mēs bijām vainīgi, par to nav runa. Bet nebija tā, ka mēs te “mazgājam”, bet viņi neviens “nemazgā”. Tāpēc tagad šī jaunā likumdošanas pakete, manuprāt, varētu vienādot nosacījumus un uzlabot kopējo situāciju.
Jautājumi par konkurenci. Šā gada maijā Eiropas Parlamentā notika balsojums par kopēju nostāju sarunās par “farmācijas paketi”. Eiropa gatavojas izstrādāt jaunus noteikumus attiecībā uz farmaceitiskajiem preparātiem. Mērķis ir palielināt tiem piekļuvi, veicināt to cenu pazemināšanos. Vai ES struktūrām vajadzētu vairāk palīdzēt dalībvalstīm tikt galā ar farmācijas tirgū būtisku ietekmi baudošajām uzņēmumu grupām, jo dalībvalstis ne vienmēr pašas tiek galā ar šo problēmu?
Nejūtos eksperts šajā nozarē, bet atceros, mums bija britu deputāts, vēl pirms breksita, kurš karjeru bija sācis ar darbību vairumtirdzniecību zāļu tirgū. Viņš teica, ka tā ir nozare, kurā ir specifiski nosacījumi starp ražotājiem un vairumtirgotājiem. Tas ir milzīgs tirgus, kur ražotāji diktē noteikumus.
Problēma ir tāda, ka lielie farmācijas giganti (cita starpā ES ražotās farmaceitiskās produkcijas īpatsvars pēdējos 20 gados sarucis uz pusi un ir tikai 25%) prot saslēgties un turēt augstu cenu līmeni, un ne vienmēr nacionālo valstu pārvaldei ir pietiekama kapacitāte, lai pret to cīnītos un iegūtu labākus cenu nosacījumus.
Mums bieži šķiet, mums tepat uz vietas Latvijā jāmeklē kāda brīnumnūjiņa, piemēram, farmācijā vai nodokļu politikas izmaiņās, lai gan bieži vien pareizāk ir pielietot Eiropas līmeņa risinājumus.
Arī politikā!
Nē, politikā gan vajadzētu atstāt, kā tas ir patlaban - nekādas ES federalizācijas pazīmes nevajadzētu ieviest. Nevajag atdot vairāk politiskās varas Briselei. Ekonomikā ir citādi, jo korektas konkurences apstākļos mūsu eksportētājiem ir cita mēroga tirgus.
Eiropas Savienībai konkurence joprojām ir svēta?
Iepriekš minētajā Enriko Letas pētījumā teikts, ka godīga konkurence ne tuvu nav sasniegta, īpaši pakalpojumu jomā. Tas nav nekas jauns. Mums bija tāda pakalpojumu direktīva, kas sanāca tāda jēla un neieviesās, līdz ar to radās šķēršļi mūsējiem atvērt pakalpojumus, sākot ar mašīnu servisiem ārzemēs un beidzot ar finanšu tirgiem un telekomunikācijām.
Letas pētījumā ir minētas trīs vājas pakalpojumu nozares. Pirmā ir finanšu nozare, tirgus ir fragmentēts, mēs jau redzam, kā mums skandināvu bankas te var uzvesties.
Otrs ir telekomunikācijas. Tur gan pētījuma autori velk uz to, ka Amerikā, Ķīnā ir tikai trīs četras lielās kompānijas, kas nosedz tirgu, bet Eiropā ir 34, kas nozīmē, ka vajadzētu taisīt lielākus “čempionus”. Tas varbūt nav tas pareizākais ceļš, bet skaidrs, ka mums telekomunikācijās, digitālajos pakalpojumos joprojām ir šķēršļi konkurences jomā.
Trešā ir enerģētika, tāpēc, ka pārvades sistēmas vēl joprojām ir vājas. Ne tikai pie mums Latvijā, bet Eiropā kopumā starpsavienojumi nav ideāli. Būtu labi, ja elektrība ar gāzes tirgi būtu maksimāli savienoti, tad tirgus varētu būt stabilāks. Un arī nacionālie regulatori, nu, viss tur ir tāds... ne visai.
Tas nozīmē, ka vajag starpnacionālus projektus organizēt?
Tajās trīs nozarēs, manuprāt, tas būtu pareizi, jo tajās mums ir diezgan vāji rezultāti, un nekāda konkurence vienotajā Eiropas tirgū īsti nesanāk.
Nacionālas valsts institūcija, Latvijas gadījumā - Konkurences padome - ir spējīga panākt vajadzīgo līmeni?
Nezinu, kā viņiem tagad ar jaudu, bet, katrā ziņā tā ir vajadzīga. Jo ir skaidrs: tā kā ir fragmentēts lielais tirgus un, ja neko nedarīs vietējā tirgū, tad mums būs vēl monopolistiskāk, piemēram, kā LMT un Tet apvienošana, ko tagad virza.
Zāļu un degvielas tirgus, tās ir “sāpīgākās” daļas. Degvielas tirgus bija klasika. Kad cenas "lēkāja" lielajā globālajā biržā, tad viņi teica, ka mēs te konkurējam, bet kamēr dārgi iepirkto neesam pārdevuši, cenu lejā nelaižam.
Īsta konkurence tā nestrādā, jo, ja es tiešām konkurēju ar otru, tad labāk cietīšu zaudējumus īstermiņā, bet laidīšu cenu lejā un dabūšu lielāku klientūru caur uzticamības aplikācijām un visu ko citu, pārdošu ar zaudējumiem agrāk iepirkto degvielu, kad cena iet lejā, un, kad ies augšā, es atkal atpelnīšu.
Pēdējais jautājums ir par Ķīnas auto tirgu. Publiskie mediji ziņo, ka automašīnām ir 38% uzcenojums. Ķīna ir aktivizējusies, un notiek sarunas.
Es nezinu, vai ES tarifi pret Ķīnu jau galīgi ir stājušies spēkā. Bet tad būs Ķīnas atbildes solis. Ķīnieši jau pirms tam brīdināja, ka uzliks Eiropas automašīnām virs 2,4 litru iekšdedzes dzinējiem nodokli, domājot pamatā par Vācijas autobūves industriju. Turklāt ļoti interesanti, ka ķīnieši saka: mēs jau neaizsargājam savu tirgu, mēs cīnāmies par “zaļāku” transportu. Un vēl franču konjakam uzliks nodokli.
Un tur vēl ir arī liels “Airbus” lidmašīnu iepirkums Ķīnas aviokompānijām, kur Vācijai un Francijai ir galvenā interese, jo viņi ir galvenie “Airbus” ražotāji. Tā ka tur daudz kas ir saistīts.
Kādas būs ES un Ķīnas attiecības, kā izvērtīsies šī situācija?
No fon der Leienas, no Komisijas puses, es domāju, būs tā, ka mēs neatdalāmies kā amerikāņi, mēs būsim pa vidu, noņemsim riskus, bet mēs sadarbosimies ar Ķīnu. Bet man pamatā visi domubiedri, kas ir Eiropas Konservatīvo un reformistu grupā, ir ļoti skeptiski par sadarbību ar Ķīnu. Labējā pusē diezgan daudzi ir noskaņoti pret Ķīnu, tāpēc paredzu, ka pret Ķīnu būs liela kritika no parlamenta puses visu laiku.
