Par drošības situāciju Latvijā, par Ukrainas aktivitātēm Kurskā, par vēlēšanām ASV un briestošo Izraēlas – Irānas karu “nra.lv” saruna ar Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāju Ainaru Latvkovski (“Jaunā vienotība”).
Vai Ukrainas Bruņoto spēku aktivitātes Kurskas apgabalā Krievijā nozīmē kādu pavērsienu, kaut ko jaunu kara gaitā?
Jā, situācija atšķiras no divām iepriekšējām, kad Krievijas teorijā uzbrukumus veica Ukrainas pusē karojošās vienības. Šoreiz, kā var noprast, operācijā piedalās arī gruzīnu vienības un paši ukraiņi. Tādā ziņā šis ir pagrieziens un jaunums.
Ukraiņi ir devuši asimetrisku triecienu. Protams, nezinām, ar ko tas beigsies, bet pašreizējā situācijā es to vērtēju kā gudru taktisku soli, kas var kļūt arī par stratēģisku soli.
Ir viena lieta, kas ir svarīga krieviem - tās ir piegādes, loģistika, kad viņi veic uzbrukumu. Ieņemot daļu Kurskas apgabala, ukraiņiem paveras iespēja bloķēt vai saraut loģistikas ķēdi. Tas ir ļoti svarīgi, jo krievi uzbrūk, cenšoties pārmākt ukraiņus ar munīcijas un tehnikas daudzumu, ar cilvēku skaitu. Tāpēc piegādes ķēžu saraušana ir tik būtiska.
Var spekulēt, ka operācija varbūt ir tam, lai iegūtu kādas labākas pozīcijas sarunās ar Krieviju, ja tādas būs, taču šaubos, vai Ukrainas tauta ir gatava atdot kaut vai pēdu savas zemes, ieskaitot arī okupēto Krimu.
Svarīgs ir arī morālais aspekts - Ukrainas armija ir veikusi pretuzbrukumu, vismaz uz kādu laiku ieguvusi daļu Krievijas teritorijas. Tas stiprina kaujassparu.
Krievija bija pārsteigta, bunkura žurka izlīda gaismā, panika ir pamatīga, līdz ar to bija jāmelo, jāmierina sabiedrība.
Ukrainas uzbrukums Kurskas apgabala teritorijā ir apsveicama lieta. Par patiesajiem mērķiem Ukraina klusē, taču tas, kas ir redzams tāpat, ir loģistikas ķēžu saraušana. Pagaidām par agru spriest, vai tas pārvērtīsies stratēģiskā ieguvumā.
Ukrainas panākumi, Ukrainas uzvara ir svarīga Latvijai, Baltijas valstīm, ne tikai Rietumu valstīm, bet arī visai pasaulei, demokrātijai. Ja tiek ļauts vienu suverēnu valsti okupēt, tad neviena valsts nav drošībā. To saprot arī pat spāņi un itālieši.
Vai to saprot ungāri un slovāki?
Ungārija ir īpašs gadījums. Attiecības ar Krieviju tai ir, pat varētu teikt, draudzīgas, lai gan Ungārija turpat vien ir un tai ir robeža ar Ukrainu. Tas ir vienkārši prātam neaptverami. Nav taču nekāda pamata ticēt Putinam, ņemt par pilnu viņa solījumus - ja viņam ļaus sagrābt Ukrainu, tikpat labi viņš var apēst arī citas valstis, to skaitā arī Ungāriju.
Izskatās, ka ar Ungārijas premjeru Viktoru Orbānu notiek tā, kā jau tas mēdz būt ar autoritāriem līderiem, kāds viņš ir. Viņam apkārt ir ““Jā” vīru” komanda, un viņš vairs nespēj uztvert realitāti adekvāti un ir pārliecināts par savu lielisko stratēģijas un taktikas izjūtu.
Pārējām Eiropas Savienības valstīm ir jābūt vienotām attiecībās ar Orbānu, un nedrīkst pieļaut šo situāciju, ka Ungārija atļauj bez drošības pārbaudēm
iebraukt Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem, kuri pēc tam var ceļot tālāk pa Eiropu. Šis ir grūti izskaidrojams Ungārijas reveranss Krievijai, un to var uzskatīt par spļāvienu sejā pārējām Eiropas valstīm.
Pārējās Eiropas valstis reaģē ļoti lēnīgi. Vai Ungārijai būtu jāpaliek Šengenas zonā?
Atrašanās Šengenas zonā uzliek par pienākumu pildīt noteiktas lietas, taču tūlītēja izmešana no līguma nav vienkārša. Grūti pateikt, kas tas ir - vai Orbāns vienkārši testē robežas, cik tālu var iet? Daudzi citi lēmumi, piemēram, par finansiālo un militāro atbalstu Ukrainai ir pieņemti ar visu ES valstu kopīgu atbalstu. Pārrunu procesā Ungārija vienmēr ir iebildusi, stīvējusies pretī, taču beigās ir piekritusi. Ungārijai ir izdevīga atrašanās Eiropas Savienībā un noteikti arī Šengenas zonā. Līdz ar to Ungārijas lēmums ir ļoti dīvains un grūti izskaidrojams.
Te būtu jāsāk ar Šengenas noteikumu izvērtēšanu, vai tie ir pārkāpti, un pēc tam jāsper nākamie soļi. Lieta ir nopietna, jo ir apdraudēta ES valstu drošība. Krievija ir zaudējusi daudz spiegu, kuri izmantoja diplomātisko piesegumu, bet pēc iebrukuma Ukrainā tika izraidīti. Līdz ar to Krievija spiego citādā veidā, izmantojot tos, kas iebrauc ES - tūristus, strādniekus, autovadītājus. Krievijas politika ir arī sabotāža Eiropas valstīs, lai iebiedētu sabiedrību un lai sabiedrība sāktu veikt spiedienu uz valdībām, lai tās pārstāj palīdzēt Ukrainai.
Krievijai acīmredzami ir nepieciešams kāds pamiers, kāda situācijas iesaldēšana uz laiku, lai varētu mobilizēties un pārgrupēties, tāpēc ir centieni piespiest Ukrainu sākt sarunas un panākt, lai uz to mudina rietumvalstis. Latvijā šāds spilgts iebiedēšanas akts bija Okupācijas muzeja dedzināšanas mēģinājums. Drošības policija strādā pastiprinātā režīmā, jo Krievija kopš pagājušā gada savā politikā ir ieviesusi arī sabotāžas aktus rietumvalstīs.
No cietuma atbrīvotais Krievijas opozicionārs Vladimirs Kara-Murza aicināja Rietumus apsvērt, vai sankciju politika pret Maskavu nav “netaisnīga un neproduktīva”, jo tā skarot vienkāršus Krievijas pilsoņus, nevis tikai diktatoru Vladimiru Putinu un viņa kliķi. Līdzīgā tonī runāja arī Iļja Jašins un Andrejs Pivovarovs. Kā to saprast?
Man tas nav pārsteigums. Tā bieži notiek, ka “mūsu ienaidnieku ienaidnieki ir mūsu draugi” pēc teorijas. Tie ir drosmīgi, varonīgi cilvēki, kas cīnās pret Putina režīmu, taču daļa no viņiem ir “deržavņiki”, kuriem izpratne gan par Krimu, gan par situāciju Ukrainā atšķiras no tās, kāda ir demokrātiskajā pasaulē. Šķiet, daļa no viņiem krievus un ukraiņus joprojām uzskata par vienu tautu un ukraiņu valodu par krievu valodas dialektu.
Ieslodzīto apmaiņas rezultātā atbrīvoto opozicionāru runas preses konferencē nepārsteidz - šādus naratīvus jau esam dzirdējuši no “labajiem krieviem”. Taču vai viņi ir patiesi demokrāti Rietumu izpratnē? Iespējams, ka nav.
Jādomā, ka Krievijas specdienesti, gatavojot ieslodzītos apmaiņai, veica ar viņiem nopietnas sarunas un deva līdzi noteiktus uzdevumus. Gan jau daļai no viņiem ir kādi radinieki Krievijā, vecāki vai vecvecāki, ar ko iespējams viņus šantažēt. Krievijas specdienesti izmantos jebkuru iespēju savās interesēs. Taču tas neattaisno opozicionāru izteikumus vai savdabīgos uzskatus.
Par savdabīgiem izteikumiem no Latvijas tika padzīts Putinu nikni kritizējošais televīzijas kanāls “Doždj”...
Tas bija pareizs lēmums. Mums nav nepieciešams šāds kanāls. Mums ir jāatbalsta cilvēki, kas pilnībā izprot Rietumu demokrātijas vērtības, nevis dzīvo ar savdabīgu Austrumu izpratni. Ja cilvēki dzīvo un strādā šeit, tad viņiem jāpieņem tā izpratne, kāda šeit ir, par demokrātiju, brīvību, neatkarību. Nav mums nekāda draudzība ar Krieviju - ne ar Putina Krieviju, ne ar Krievijas impēriju citā variantā.
Kuru katru brīdi var sākties liels karš starp Izraēlu no vienas puses un Irānu un Libānu no otras. Kā tas var skart pārējo pasauli?
Tas noteikti ļoti biedē Amerikas Savienotās Valstis, jo nav nozīmīgāka partnera Izraēlai kā ASV, un ASV nekādā gadījumā nevarēs stāvēt malā un atstāt Izraēlu vienu pašu pret Irānu vai kādu valstu koalīciju, kas stāsies pret Izraēlu. Tas biedē arī citas rietumvalstis.
Nav pagaidām zināms, cik plaši var izcelties konflikta mērogi, bet redzams, ka ASV nav lielas vēlmes iesaistīties karos, kas notiek citos kontinentos. Taču, ja Izraēla būs nopietni apdraudēta, tad palīgā būs jāiet.
Līdz ASV prezidenta vēlēšanām 5. novembrī paliek aizvien mazāk laika. Cik pamatotas ir bažas, ka gadījumā, ja par prezidentu kļūs Donalds Tramps, tad cietīs drošība Eiropā, Ukraina paliks bez finanšu un militāras palīdzības? Tramps gan bieži vien sola vienu, bet rīkojas pretēji...
Pirmā lieta, par ko jādomā, ir mūsu pašu attiecības ar stratēģisko partneri. ASV ir mūsu lielākais stratēģiskais partneris. Kad Krievija okupēja Krimu, tika iedarbināts NATO līguma 4. pants par konsultācijām. ASV ir pierādījušas savu spēju desantēt savas vienības, piedaloties mācībās Ādažos. ASV spēj ātri pieņemt lēmumus atšķirībā no daudzām Eiropas demokrātijām. ASV Latvijai ir ļoti svarīgas, ja gribam dzīvot brīvā, demokrātiskā valstī. Līdz ar to arī vēlēšanas ASV ir ļoti svarīgas.
Mums ir pieredze, Trampam jau esot četrus gadus amatā. Šajā laikā Latvijas un ASV sadarbība nekādā veidā nepasliktinājās. Latvija pildīja savulaik izvirzīto nosacījumu par aizsardzības izdevumiem 2% apmērā no IKP. ASV administrācijas attieksme kopumā pret Latviju bija labvēlīga, un militārā palīdzība, ko saņēmām no ASV, bija ievērojama. Tāpēc nevaram teikt, ka Trampa prezidentūras laikā bija slikta pieredze.
Tomēr Trampa paziņojumi, kas attiecas uz Ukrainu, liek bažīties. Kā būs faktiski, to nevaram pateikt.
Tolaik, kad viņš bija prezidents, viņa darbi ne vienmēr sakrita ar skaļajiem solījumiem, kurus viņš izteica priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Piemēram, siena uz Meksikas robežas līdz galam nav uzcelta.
